Nākamie sacentās divi algotņi sarkanos kreklos, un atšķirība bija uzkrītoša. Viss noritēja daudz tīrāk un gludāk. Abu zēnu drudžainās kustības bija atgādinājušas zvirbuļus, kas peras smiltīs, bet turpmākās divcīņas bija elegantas kā dejas.
Liela daļa no sacīkstēm bija plaukstu cīņas. Hs turpinājās, līdz viens no dalībniekiem padevās vai saņēma acīmredzami uzvarošu sitienu.
Kāda cīņa beidzās tūlīt, līdzko viens dalībnieks pārsita pretiniecei degunu. Vašeta pikti pablisināja acis, bet es nevarēju pateikt, vai viņas nepatika vēršas pret sievieti, kura ļāvusi sev trāpīt, vai pret vīrieti, kurš sitis tik pārgalvīgi, ka viņu ievainojis.
Notika arī vairākas cīņas ar koka zobeniem. Tās visumā bija īsākas, jo pat viegls pieskāriens pretiniekam nozīmēja uzvaru.
- Kura šoreiz uzvarēja? es jautāju. Īslaicīga zobenu klaudzoņa, sitoties vienam pret otru, beidzās ar abu sieviešu vienlaicīgiem trāpījumiem.
- Neviena, Vašeta atbildēja, saraukusi pieri.
-Ja iznākums ir neizšķirts, kāpēc viņas necīnās vēlreiz? es jautāju.
Vašeta nepacietīgi paskatījās uz mani. Precīzi runājot, tas nebija neizšķirts. Drenna būtu nomirusi dažu minūšu laikā, jo viņai būtu pārdurta plauša. Lasrela pēc ievainojuma vēderā būtu nodzīvojusi vēl vairākas dienas.
- Tātad Lasrela uzvarēja?
Uzmetusi man nevērīgi nicinošu skatienu, Vašeta pievērsa uzmanību nākamajai cīņai.
Garais ademu vīrietis, kurš bija aicinājis Vašetu cīnīties, sacentās ar sīku, kalsnu sievieti. Dīvainā kārtā viņš cīnījās ar koka zobenu, bet sieviete ar kailām rokām. Vīrietis uzvarēja ar niecīgu pārsvaru, iepriekš saņēmis vairākus precīzus spērienus pa ribām.
- Kurš uzvarēja šoreiz? Vašeta man jautāja.
Redzēju, ka viņa negaida acīmredzamo atbildi. Tā nebija nekāda dižā uzvara, es teicu. Sievietei pat nebija zobena.
- Viņa ir no trešā akmens un daudz labāka karotāja nekā viņš. Šis bija vienīgais veids, kā līdzsvarot spēkus, ja vien viņš neņemtu talkā vēl vienu dalībnieku, Vašeta uzsvērti teica. Tāpēc es jautāju vēlreiz: kurš uzvarēja?
- Sacensībā uzvarēja viņš, es atbildēju. Bet rīt viņam būs vairāki pamatīgi zilumi. Turklāt viņš diezgan pārgalvīgi vēzēja zobenu.
Vašeta pagriezās pret mani. Nu tad kurš uzvarēja?
Es brīdi domāju, tad izlēmu. Neviens.
Viņa pamāja ar galvu. Oficiāla atzinība. Šis žests mani iepriecināja, jo to varēja redzēt visi, kas atradās mums pretī.
Pēc krietna laika sacīkšu laukumā izgāja Šehinni. Viņa bija noņēmusi savu greizo, dzelteno cepuri, un viņas iesirmie mati plīvoja vējā. Redzēdams viņu pārējo ademu vidū, es ievēroju, cik viņa patiesībā ir maza. Šehinni allaž izturējās tik pašpaļāvīgi, ka man bija radies iespaids, it kā viņa būtu garāka, taču dažiem garākajiem ademiem viņa sniedzās tikko līdz pleciem.
Šehinni turēja rokā taisnu koka zobenu. Ierocis bija vienkāršs un neizsmalcināts, bet tam bija skaidri izgrebts asmens un spals. Daudzi treniņu zobeni, ko man bija gadījies redzēt, drīzāk atgādināja nogludinātas nūjas ar ļoti aptuveniem zobena apveidiem. Viņas baltais krekls un bikses bija cieši piesaitēti pie auguma ar tievām, baltām auklām.
Kopā ar Šehinni laukumā iznāca daudz jaunāka sieviete. Viņa bija apmēram collu īsāka nekā Šehinni. Arī viņas augums bija daudz trauslāks, un sīkie vaibsti un šaurie pleci piešķīra viņai gandrīz bērnišķīgu izskatu. Tomēr augsto krūšu un apaļo gurnu izliekums zem piegulošā algotnes apģērba nepārprotami liecināja, ka viņa ir pieaugusi sieviete.
Arī viņas koka zobens bija izgrebts līdzīgi Šehinni ierocim, turklāt atšķirībā no citiem biežāk redzētajiem zobeniem tas bija mazliet izliekts. Viņas smilškrāsas mati bija sapīti garā, tievā bizē, kas aizmugurē sniedzās gandrīz līdz viduklim.
Abas sievietes pacēla zobenus un sāka aplī virzīties viena otrai apkārt.
Jaunā sieviete bija apbrīnojama. Viņas sitieni bija tik aši, ka es tik tikko spēju pamanīt rokas kustības un vēl jo mazāk spēju izsekot zobena vēzieniem. Taču Šehinni nevērīgi atvairīja uzbrukumu ar Sniega Kupenu, pussoli atkāpdamās atpakaļ. Tad, pirms Šehinni paguva atbildēt ar pretuzbrukumu, jaunā sieviete apsviedās apkārt, garajai bizei plīvojot gaisā.
- Kas viņa ir? es jautāju.
- Penthe, Vašeta atbildēja ar apbrīnu balsī. Vai viņa nav īsta fūrija? Gluži kā viena no mūsu četriem senajiem priekštečiem.
Penthe atkal tuvojās Šehinni, izdarīdama vēzienus un māņu kustības. Viņa traucās uz priekšu, pieliekusies tuvu zemei. Neiespējami zemu. Līdzsvara dēļ viņa mazliet atvirzīja tālāko kāju, pat nepieskardamās zemei.
Roka ar zobenu zibēja viņai priekšā, un celis bija tik stipri ieliekts, ka viss viņas augums atradās zemāk par manas galvas līmeni, kaut gan es sakrustotām kājām sēdēju zemē.
Visas šīs līčloču kustības Penthe izdarīja tik ātri, kā noklakstinādama pirkstus. Viņas zobena gals pašāvās zem Šehinni aizsardzības joslas un tiecās pretī viņas ceļgalam.
- Kas tad tas? es klusi jautāju, negaidīdams atbildi. Neko tādu tu man neesi rādījusi! Taču tā bija tikai pārsteiguma izpausme. Mans augums uz kaut ko tamlīdzīgu nebūtu spējīgs pat pēc simt gadu treniņiem.
Tomēr Šehinni prasmīgi izvairījās. Viņa neizdarīja strauju lēcienu atpakaļ. Viņa neatrāvās sānis. Viņa kustējās ātri, taču tā nebija kustību būtība. Galvenais bija mērķtiecība un precizitāte. Kad Penthes zobens vērsās pret viņas kāju, viņa jau bija pa pusei atkāpusies. Penthes zobena gals, šķiet, tikai par collu atpalika no Šehinni kājas. Tomēr tas nebija gandrīz panākts trāpījums. Šehinni bija pakustējusies tikai tik, cik vajadzīgs, un ne vairāk.
Šoreiz Šehinni paspēja izdarīt pretuzbrukumu, pakāpdamās uz priekšu ar Zvirbuļa Cirtienu Vanagam. Penthe pasviedās sānis, viņas augums īsu mirkli skāra zāli, un viņa atkal pielēca kājās. Nē, viņa atrāvās no zemes, izmantodama tikai kreiso roku. Viņas augums iztaisnojās kā tērauda atspere, tad lokā atliecās atpakaļ, un viņa vienlaikus izdarīja divus zobena vēzienus, lai atvairītu Šehinni atpakaļ.
Penthe bija negantas kvēles un trauksmes pilna. Šehinni bija rāma un nosvērta. Penthe bija vētra. Šehinni bija akmens. Penthe bija tīģeris, Šehinni bija putns. Penthe neprātīgi dejoja un virpuļoja. Šehinni pagriezās un izdarīja vienu nevainojami precīzu soli.
Penthe cirta, vēzēja, griezās, riņķoja un trieca, trieca, trieca…
Un tad viņas apstājās: Penthes koka zobena gals bija piespiests pie Šehinni baltā krekla.
Es ieelsojos, kaut gan ne tik skaļi, lai pievērstu pārējo uzmanību. Tikai tad sajutu, cik man nevaldāmi dauzās sirds. Visu manu augumu klāja sviedri.
Šehinni nolaida zobenu, ar žestu teikdama aizkaitinājums, apbrina un vēl citas emocijas, ko es nepratu noteikt. Viņa saviebās, mazliet atsegdama zobus, un ar plaukstu paberzēja ribas trāpījuma vietā. Apmēram tā, kā mēdz paberzēt kāju, kad tā atsitusies pret krēslu.
Es satriekts pagriezos pret Vašetu. Vai tagad viņa kļūs par skolas vadoni? es jautāju.
Vašeta neizpratnē paskatījās uz mani.
Es pamāju uz laukumu mūsu priekšā, kur abas sievietes stāvēja un sarunājās. ŠI Penthe. Viņa ir uzvarējusi Šehinni…
Vašeta brīdi raudzījās manī, it kā nesaprazdama jautājumu, tad jautri iesmējās. Šehinni ir veca! viņa teica. Šehinni ir vecmāmiņa. Nevar gaidīt, lai viņa katru reizi uzvarētu jaunāku un lokanāku pretinieku, tādu kā Penthe, kas ir versmojoša uguns un vējš.
- Ā! es noteicu. Saprotu. Biju domājis, ka…