Vašeta bija tik lādzīga, ka vairs nesmējās par mani. Šehinni ir skolas vadone ne jau tāpēc, ka neviens viņu nespēj uzvarēt. Ļoti dīvaina iedoma! Kāds haoss izceltos, ja vadību noteiktu ar tādiem paņēmieniem un visu izšķirtu viena vai otra dalībnieka veiksme!
Viņa papurināja galvu. Šehinni vada skolu tāpēc, ka ir lieliska skolotāja ar dziju lethani izpratni. Viņa vada skolu tāpēc, ka viņai ir vieds pasaules skatījums, un tāpēc, ka viņa gudri prot risināt apgrūtinošus jautājumus. Vašeta ar diviem pirkstiem iebakstīja man krūtīs.
Pēc tam viņa izdarīja draudzīgi samierinošu kustību. Protams, Šehinni ir ari teicama karotāja. Mūs nevarētu vadīt cilvēks, kurš neprot cīnīties. Ar Šehinni ketana prasmi neviens nespēj mēroties. Tomēr vadonis nenozīmē muskuļus. Vadonis nozīmē prātu.
Pacēlis skatienu, ieraudzīju Šehinni nākam uz mūsu pusi. Viena no saitēm ap viņas piedurkni cīņas laikā bija atraisījusies, un audums plivinājās kā vēja raustīta bura. Viņa atkal bija uzlikusi galvā greizo, dzelteno cepuri un izdarīja pret mums kustību oficiāla sasveicināšanās.
Tad Šehinni pievērsās man. Kāpēc viņa beigās man trāpīja? Ziņkārība.
Es domās drudžaini pārskrēju sacensības pēdējiem brīžiem, cenzdamies vēlreiz iztēloties acu priekšā redzēto ainu.
Mēģināju izdarīt kustību ar Vašetas mācīto izsmalcinātību: godbijīga nenoteiktība. Tu mazliet neveiksmīgi pavirzīji papēdi, es teicu. Kreisās kājas papēdi.
Šehinni pamāja ar galvu. Labi! Viņa izdarīja kustību apmierināta atzinība, un žests bija tik plašs, ka to varēja redzēt ikviens vērotājs. Un skaidrs, ka vērotāji bija visi.
Uzslavas apskurbināts, tomēr apzinādamies, ka mani vēro, es saglabāju piedienīgi neizteiksmīgu seju. Šehinni devās projām, un viņai sekoja Penthe.
Es pieliecos tuvāk Vašetai. Man patīk Šehinni mazā cepurīte, es teicu.
Vašeta pašūpoja galvu un nopūtās. Ejam! Piegrūdusi plecu manējam, viņa piecēlās kājās. Mums jāiet projām, kamēr tu neesi sabojājis labo iespaidu, ko šodien radīji par sevi!
Vakariņu laikā es apsēdos savā ierastajā vietā galda galā pie sienas, vistālāk no ēdiena saņemšanas vietas. Tā kā neviens nevēlējās sēdēt man tuvāk par desmit pēdu attālumu, nebija jēgas aizņemt vietu, kur varbūt vēlētos apsēsties kāds cits.
Labais noskaņojums joprojām valdīja pār mani, un es nesatraucos, kad redzēju galda pretējā pusē pazibam sarkanu krāsu. Atkal Karsereta! Reizi vai divas dienā viņa centās pienākt man pietiekami tuvu, lai izmestu pāris indīgu vārdu. Šoreiz viņa bija kavējusies ilgāk nekā citkārt.
Bet, pacēlis skatienu, es piedzīvoju pārsteigumu. Man pretī sēdēja Vašeta. Viņa palocīja galvu, ar bezkaislīgu skatienu lūkodamās manā izbrīnītajā sejā. Tad es saņēmos, atbildēju ar galvas mājienu, un kādu laiku mēs ēdām draudzīgā klusumā. Kad bijām paēduši, klusi pārmijām dažus nenozīmīgus teikumus.
Mēs kopā izgājām no ēdamzāles, un, kad mūs ieskāva vakarīgais āra gaiss, es pārgāju uz aturiešu valodu, lai varētu skaidrāk pasacīt to, par ko biju domājis vairākas stundas.
- Vašeta, es teicu, man šķiet, nebūtu slikti, ja es varētu cīnīties ar kādu, kura spējas ir tuvākas manējām.
Vašeta iesmējās un papurināja galvu. Tas būtu tas pats, kas iemest gultā divus iesācējus mīlas mākslā. Pacilātība, kvēle un neprasme nav laba kombinācija. Vienam vai otram nāktos ciest.
- Diez vai ir taisnīgi saukt mani par iesācēju cīņas mākslā, es teicu. Es esmu tālu no tava līmeņa, bet tu pati teici, ka mana ketana prasme esot apbrīnojami laba.
- Es teicu, ka tava ketana prasme ir apbrīnojami laba, ja ņem vērā, cik neilgi tu esi mācījies, viņa izlaboja. Un mācījies tu esi mazāk par diviem mēnešiem. Tik īss laiks vispār nav nopietni ņemams.
- Es jūtos nožēlojami, ja trāpu tev tāpēc, ka tu man to ļauj, es atzinos. Tādam trāpījumam nav jēgas. Tu man to esi uzdāvinājusi. Neesmu to nopelnījis pats saviem spēkiem.
- Tu esi nopelnījis katru savu sitienu un trāpījumu, Vašeta teica.
- Arī tad, ja es tev to uzdāvinu. Bet es tevi saprotu. Godīgai sacensībai nenoliedzami ir savas tīkamās puses.
Sāku sacīt vēl kaut ko, bet viņa uzlika man plaukstu uz mutes. Es teicu, ka saprotu. Beidz cīnīties pēc tam, kad esi uzvarējis! Joprojām neatvilkdama plaukstu no manas mutes, viņa domīgi pakustināja pirkstu. Nu labi. Turpini kā līdz šim, un es atradīšu tev kādu, ar ko cīnīties tavā līmenī.
SIMT SEŠPADSMITĀ NODAĻA . augstums
BIJU GANDRĪZ vai ērti iejuties Haertas apstākļos. Mana valodas prasme arvien vairāk uzlabojās, un es vairs nejutos tik nošķirts no pārējiem, kopš spēju pārmīt ar tiem īsas laipnību izpausmes. Vašeta reizēm ēda kopā ar mani, palīdzēdama man nejusties gluži kā izraidītajam.
Šo rītu bijām pavadījuši treniņos ar zobenu, un tas nozīmēja vieglu dienas sākumu. Vašeta joprojām skaidroja man, kā zobens iekļaujas ketanā, un pašas cīņas vingrinājumi bija samērā īsi un reti. Dažas stundas vēlāk pievērsāmies ademu valodas mācībām un pēc tam atgriezāmies pie zobenu cīņām.
Pēc pusdienām atsākām plaukstu treniņus. Es nespēju atvairīt pārliecību, ka vismaz šajā jomā man ir diezgan labi panākumi. Pēc pusstundas Vašeta ne vien smagi elpoja, bet sāka arī svīst. Skaidrs, ka es joprojām nebiju viņai nopietns pretinieks, tomēr pēc daudzām pazemojošas nevērības dienām viņa beidzot bija spiesta drusciņ piepūlēties, lai saglabātu savu pārākumu.
Tā nu mēs turpinājām cīnīties, un pēkšņi es pamanīju, ka viņa… kā lai to izsmalcināti pasaka? Viņa brīnumjauki smaržoja. Nevis pēc mākslīgām smaržām vai puķēm, vai kaut kā tamlīdzīga. Viņa smaržoja pēc tīriem sviedriem, eļļota metāla un samīdītas zāles, kurā es viņu pirms kāda laika biju nosviedis. Ta bija patīkama smarža. Viņa…
Laikam jau neizdosies to izsmalcināti aprakstīt. Patiesībā es gribēju sacīt, ka viņa smaržoja pēc seksa. Nevis tādā nozīmē, it kā nupat būtu ar to nodarbojusies, bet it kā tā būtu pati viņas esība. Kad viņa pienāca man saķeršanās tuvumā, viņas smarža līdz ar augumu, kas spiedās pret manējo… īsu mirkli es jutos tā, it kā man galvā būtu noklikšķējis kāds slēdzis. Spēju domāt tikai par to, kā skūpstu viņas muti, iekožos viņas kakla maigajā ādā, rauju nost viņas drēbes un laizu viņas sviedrus…
Protams, neko tādu es nedarīju. Taču tajā brīdi gribēju to par visu vairāk pasaulē. Atskatoties atpakaļ, tas šķiet mulsinoši, tomēr es nepūlēšos aizbildināties; varu atgādināt tikai to, ka biju spēcīgs un veselīgs puisis pašā jaunības briedumā. Un viņa bija pievilcīga sieviete, kaut arī gadus desmit vecāka par mani.
Turklāt vēl jāatceras vienkāršais fakts, ka no Felurianas mīlošajiem skāvieniem un pēc tam no Losijas kaislīgajiem skāvieniem biju nokļuvis Tempi ilgajos, skarbajos treniņos ceļojumā uz Haertu. Tas nozimēja, ka trīs dienkopas biju nemitīgi juties pārguris, noraizējies, apmulsis un izbiedēts pēc kārtas vai vienlaikus.
Tagad nekā tamlīdzīga nebija. Vašeta bija laba skolotāja un rūpējās, lai es būtu atpūties un justos pēc iespējas ērti. Mana pašpārliecība par savām spējām auga, un kopā ar viņu es jutos arvien brīvāk.
Ja ņem vērā visus šos apstākļus, par manu reakciju nav jābrīnās.
Tomēr tobrīd es jutos tik iztrūcies un samulsis, kā var justies tikai jauns cilvēks. Pietvīcis un murminādams atvainošanos, atkāpos no Vašetas tālāk. Centos noslēpt savu acīmredzamo uzbudinājumu un tādējādi tikai pievērsu tam vēl lielāku uzmanību.