Vašeta paskatījās lejup uz to, ko manas rokas veltīgi pūlējās aizsegt.
- Labi, es uzskatīšu to par komplimentu, nevis par jaunu, savdabīgu uzbrukuma paņēmienu.
Ja no kauna varētu nomirt, tas ar mani būtu noticis.
- Vai tu vēlies tikt ar to galā pats? Vašeta nepiespiesti noprasīja.
- Vai labāk gribētu partneri?
- Kā, lūdzu? es apstulbis atjautāju.
- Beidz! Viņa pamāja uz manām rokām. Pat tad, ja tev izdotos novērst domas no tā, tas tik un tā izsitīs tevi no līdzsvara. Viņa klusi, guldzoši pasmējās. Tev vajadzēs par to parūpēties, pirms mēs turpinām mācības. Varu atstāt to tevis paša ziņā, vai arī mēs varam atrast ērtu vietu un divatā noskaidrot, kurš par kuru ir pārāks.
Nevērīgais tonis pārliecināja mani, ka esmu viņu pārpratis. Tad viņa paskatījās uz mani ar viszinīgu smīnu, un es aptvēru, ka esmu sapratis pilnīgi pareizi.
- Tur, no kurienes es nāku, audzēknis ar skolotāju nekad… Sastomījos, meklēdams pieklājīgus vārdus, lai izlīdzinātu radušos situāciju.
Vašeta pabolīja acis, un aizkaitinātā izteiksme izskatījās dīvaini neiederīga ademietes sejā. Vai jūsu skolotāji un audzēkņi nekad necīnās? Nesarunājas? Nekad neēd kopā?
- Bet tas… es mēģināju sacīt, tas…
Viņa nopūtās. Kvout, tev kaut kas jāatceras! Tu nāc no barbaru zemes. Liela daļa no uzskatiem, ar kuriem tu esi uzaudzis, ir pilnīgi bezjēdzīgi un ačgārni. Un jo īpaši tās dīvainās paražas, ko jūs, barbari, esat uzbūvējuši ap seksu.
- Vašeta, es…
Viņa ar asu kustību mani pārtrauca. Lai ko tu teiktu, es visu to neapšaubāmi esmu dzirdējusi agrāk no sava karaliskā dzejnieka. Bet dienai ir tikai noteikts gaismas stundu daudzums. Tāpēc es tev jautāju: vai tu vēlies seksu?
Bezpalīdzīgi paraustīju plecus, zinādams, ka nav jēgas to noliegt.
- Vai tu vēlies seksu ar mani?
Es joprojām jutu viņas smaržu. Tajā brīdī es to vēlējos vairāk nekā jebko citu. Jā.
- Vai tu esi brīvs no slimībām? viņa nopietni jautāja.
Pamāju ar galvu, juzdamies pārāk izsists no sliedēm, lai atklātais jautājums mani iztrūcinātu.
- Ļoti labi. Ja pareizi atceros, tepat netālu ir ērts, sūnām apaudzis aizvēja klajums. Viņa devās augšup tuvējā paugurā, pirkstiem darbojoties ap sprādzi, kas turēja zobena maksti pie pleca. Nāc līdzi!
Atmiņa viņu nebija vīlusi. Zem divu koku nolīkušajiem zariem, blakus nelielai klintij, pletās mīksta sūnu gulta, ko biezi krūmi aizsargāja no vēja.
Tūlīt kļuva skaidrs, ka Vašeta nebūt nav iecerējusi dīku pēcpusdienas gulšņāšanu koku paēnā. Netaisni būtu sacīt, ka viņa bija auksti lietišķa, jo Vašetas smiekli allaž skanēja brīvi un nepiespiesti. Taču viņā nebija nekādas koķetērijas vai kautrības.
Bez jebkādas valšķības viņa novilka sarkano algotnes apģērbu, atsegdama vairākas rētas un rūdītu, kalsnu ķermeni ar stiegrainiem muskuļiem. Taču tas nenozīmē, ka viņas augumam trūktu pievilcīgo sievietes apaļumu. Tad viņa pazobojās, ka es blenžot tā, it kā nekad nebūtu redzējis kailu sievieti, kaut gan vienkāršā patiesība bija tāda, ka es nekad nebiju redzējis sievieti stāvam kailu spožā dienasgaismā.
Kad es, pēc Vašetas domām, izģērbos pārāk lēni, viņa atkal iesmējās un pazobojās par manu biklumu. Pienākusi klāt, viņa izģērba mani kailu kā noplūktu cāli, tad noskūpstīja manas lūpas, un siltais augums cieši piekļāvās pie manējā.
- Es nekad neesmu skūpstījis sievieti, kas būtu vienā augstumā ar mani, nomurmināju, kad pārtraucām skūpstu, lai atvilktu elpu. Tas ir citāds pārdzīvojums.
- Redzi nu, es esmu tava skolotāja arī citās jomās, viņa teica.
- Nākamā mācība, kas tev jāielāgo, ir tāda: visām sievietēm guļus stāvoklī ir vienāds augstums. Protams, par jūsu dzimumu to pašu nevar sacīt. Ļoti svarīgs ir vīrieša noskaņojums un dabas dāvanas.
Vašeta pavilka mani aiz rokas, un mēs abi apgūlāmies mīkstajās sūnās. Redzi nu! viņa teica. Tā jau es domāju. Tagad tu esi augstāk par mani. Ceru, ka tas tev ļauj justies brīvāk.
* * *
Kad mēs ar Vašetu atgriezāmies no koku pudura treniņu vietā, biju sagatavojies, ka mūsu attiecībās būs ienākusi zināma neveiklība, un jutos izbrīnījies, ka nekā tamlīdzīga nebija. Vašetas izturēšanās nebija pēkšņi kļuvusi koķetāka, un labi, ka tā, jo es nebūtu zinājis, kā uz to atbildēt. Viņa neizrādīja arī nekādu tieksmi izturēties pret mani ar jaunatklātu maigumu. To es pilnīgi sapratu pēc tam, kad viņa piekto reizi bija pamanījusies novērst manu uzmanību no aizsardzības, trāpīt man ar Augšupskrejošo Pērkonu un sparīgi nosviest mani zemē.
Visā visumā viņa izturējās tā, it kā nekas neikdienišķs nebūtu noticis. Tas nozīmēja vai nu to, ka nekas neikdienišķs patiešām nebija noticis, vai ari bija noticis kaut kas ārkārtīgi neikdienišķs un viņa to uzsvērti ignorēja.
Tas savukārt nozīmēja, ka vai nu viss ir labi, vai ari viss ir sagājis pilnīgi greizi.
Vēlāk, vienatnē ēzdams vakariņas, domās pārcilāju to, ko zināju par ademiem. Viņiem nebija barjeru attiecībā uz kailumu. Fizisku saskaršanos viņi neuzlūkoja par īpaši intīmu parādību. Vašeta bija izturējusies ļoti nevērīgi gan pirms, gan pēc mūsu saskarsmes, gan arī tās laikā.
Atcerējos kailo ademu pāri, kam pirms dažām dienām biju nejauši uzskrējis virsū. Viņi bija satrūkušies, bet nebija jutušies neveikli.
Acīmredzot seksu šeit uzlūkoja citādi. Tomēr konkrētās atšķirības es nezināju. Tas nozīmēja, ka nezināju ari to, kā pieklājas izturēties. Un tas savukārt nozīmēja, ka darīt to, ko es daru, ir tikpat bīstami kā staigāt aizsietām acīm. Vai, precīzāk izsakoties, skriet aizsietām acīm.
Parasti savus nezināmos jautājumus par ademu kultūru es uzdevu Vašetai. Viņa bija mans pārbaudes akmens un izziņas avots. Taču šoreiz es jutu, ka tāda saruna pārāk viegli var aiziet nevēlamā virzienā, un Vašetas labvēlība bija vienīgais, kas varēja glābt mani no pirkstu zaudēšanas.
Līdz maltītes beigām es biju izprātojis, ka pats prātīgākais būtu vienkārši sekot Vašetas norādījumiem. Viņa taču bija mana skolotāja.
SIMT SEPTIŅPADSMITĀ NODAĻA . barbara viltība
DIENAS PAGĀJA ātri, kā allaž mēdz notikt, ja tās ir ar ko piepildīt. Vašeta turpināja mani mācīt, un es, cik spēdams, centos būt gudrs un uzmanīgs audzēknis.
Turpinājās arī mūsu mīlas saskarsmes treniņu pārtraukumos. Es nekad pirmais neizrādīju iniciatīvu, bet Vašeta vienmēr nemaldīgi pamanīja, kad kļūstu nelietderīgi izklaidīgs, un aši aizvilka mani uz krūmāju.
- Lai atvēsinātu tavu muļķīgo barbara galvu, viņa mēdza sacīt.
Pirms un pēc šīm reizēm es joprojām jutos neomulīgi. Taču tajā brīdī jebkādas raizes atkāpās nesasniedzamā tālumā. Šķita, ka arī Vašetai tas gluži labi patīk.
Tomēr viņa nejuta nekādu interesi par lielāko daļu no tā, ko man bija iemācījusi Feluriana. Vašetai nebija nekādas vēlēšanās spēlēt efeju, un, kaut gan tūkstoš plaukstas viņai patika itin labi, viņai tām nepietika pacietības, un parasti mēs netikām tālāk par septiņdesmit piecām plaukstām. īsāk sakot, līdzko mēs bijām atguvuši elpu, Vašeta nekavējoties vilka mugurā savu sarkano algotnes apģērbu un atgādināja: ja es pastāvīgi aizmirsīšot pagriezt uz āru papēdi, mans sitiens nekad neizdošoties spēcīgāks kā sešgadīgam zēnam.
* * *
Nebūtu pareizi sacīt, ka viss mans laiks pagāja treniņos kopā ar Vašetu. Palaikam viņa bija aizņemta un lika man patstāvīgi vingrināties ketanā, pārdomāt lethani vai vērot citu audzēkņu cīņas.