Gadījās arī dažas pēcpusdienas vai vakari, kad Vašeta vienkārši aizsūtīja mani brīvsolī. Tad es staigāju, iepazīdamies ar pilsētiņu, un pārliecinājos, ka Haerta ir daudz lielāka, nekā man sākumā bija licies. Visi nami un veikali šeit nebija sabūvēti vienuviet. Tie bija izkaisīti pa klinšainu kalna nogāzi vairāku kvadrātjūdžu apkaimē.
Es jau agri atradu pirtis. Pareizāk sakot, mani uz tām aizsūtīja Vašeta, pieteikdama nomazgāt manu barbara smaku.
Tās bija apbrīnojamas. Virs vietas, kur acīmredzot atradās vai nu dabisks karstais avots, vai arī kāds inženiertehnikas meistardarbs, bija uzbūvēta plaša akmens ēka. Tajā bija lielas telpas, pilnas ar ūdeni, un mazas telpas, pilnas ar tvaiku. Telpas ar dziļiem baseiniem, kuros mērcēties, un telpas ar lielām misiņa bļodām, kurās mazgāties. Vienā telpā bija pat tik liels baseins, ka tajā varēja peldēt.
Ademi brīvi apgrozījās visās telpās neatkarīgi no vecuma, dzimuma vai kailuma pakāpes. Par to es vairs nebrīnījos tā, kā būtu brīnījies pirms mēneša, tomēr pie tā man joprojām vajadzēja pierast.
Sākumā man bija grūti neblenzt uz kailu sieviešu krūtīm. Vēlāk, kad tas vairs nebija jaunums, man tikpat grūti bija neblenzt uz rētām, kas izraibināja algotņu augumus. Pat tad, kad viņi bija bez drēbēm, varēju viegli uzminēt, kuri ir nopelnijuši sarkanās drānas.
Lai nebūtu jācīnās ar vēlmi blenzt uz citiem, es sāku apmeklēt pirtis agri no rīta vai vēlu vakarā, kad tās bija samērā tukšas. Nākt un iet visdažādākajos laikos šeit bija vienkārši, jo durvis nebija aizslēgtas. Ēka bija pieejama apmeklētājiem jebkurā diennakts stundā. Tajā vienmēr varēja dabūt dvieļus, sveces un ziepes. Pirtis, kā man paskaidroja Vašeta, uzturēja skola par saviem līdzekļiem.
Smēdi es atradu, vadīdamies pēc apstrādājamas dzelzs trokšņa. Vīrietis, kurš tajā strādāja, bija patīkami valodīgs. Viņš labprāt izrādīja man savus darbarīkus un pateica to nosaukumus ademu valodā.
Tagad, kad zināju, kurp skatīties, es redzēju virs veikalu durvīm izkārtnes. Izgrebti vai apgleznoti koka gabali darīja zināmu, kas katrā vietā ir nopērkams: maize, garšaugi, mucu stīpas… Ne uz vienas izkārtnes nebija uzrakstu, un man tas bija ērti, jo lasīt ademu valodā es nepratu nemaz.
Aizgāju uz aptieku, kur man pateica, ka es te neesot vēlams, un uz drēbnieka darbnīcu, kur mani uzņēma draudzīgi. Iztērēju trīs nozagtos rojālus, lai nopirktu divas jaunas apģērba kārtas, jo manas līdzšinējās drēbes nepārprotami vēstīja, cik ilgi kalpojušas un cik tālu ceļojušas. Krekliem un biksēm izvēlējos atturīgas krāsas, atbilstošas vietējām paražām, jo cerēju, ka tā mazliet labāk iederēšos šajā vidē.
Turklāt es daudz stundu pavadīju, vērodams zobena koku. Sākumā darīju to pēc Vašetas norādījuma, bet drīz vien jutu, ka brīvajos brīžos kaut kas mani atkal vilina turp. Lapotnes kustības bija hipnotiskas, mierinošas. Brīžiem šķita, ka zari debesīs kaut ko raksta varbūt vēja vārdu.
* * *
Kā jau solījusi, Vašeta atrada man cīņas partneri.
- Viņu sauc Seleana, Vašeta pie brokastgalda man paskaidroja.
- Jūsu pirmā tikšanās būs dienas vidū pie zobena koka. Šārīta cēliens tev jāizmanto, lai sagatavotos cīņai tā, kā tev šķiet vislabāk.
Beidzot! Beidzot man būs izdevība sevi apliecināt. Izdevība mēroties spēkiem ar kādu, kas ir man līdzīgā līmenī. Tās būs īstas sacensības.
Pie zobena koka es, protams, ierados agri, un, kad redzēju viņas tuvojamies, mani īsu brīdi pārņēma panika un apjukums: man šķita, ka sīkais stāvs blakus Vašetai ir Penthe sieviete, kura bija uzvarējusi Šehinni.
Tad es sapratu, ka tā nevar būt Penthe. Nācēja blakus Vašetai bija augumā maza, bet vējš atklāja taisnas, stūrainas auguma līnijas bez Penthei raksturīgajiem izliekumiem. Turklāt mugurā viņai bija koši dzeltens krekls, nevis sarkanais algotnes ietērps.
Apspiedu savu vilšanos, kaut gan sapratu, cik muļķīgas ir tādas izjūtas. Vašeta bija teikusi, ka ir atradusi man līdzvērtīgu pretinieku. Skaidrs, ka tas nevarēja būt cilvēks, kurš jau nopelnījis sarkanās drānas.
Kad viņas pienāca tuvāk, mana pacilātība noplaka un apdzisa.
Tā bija maza meitene. Tā nebija pat pusaudze ap gadiem četrpadsmit. Tā bija maza meitene, kurai nevarēja būt vairāk par desmit gadiem. Viņa bija kalsna kā žagars un tik sīka, ka viņas galva sniedzās man tikko līdz krūšu kaulam. Pelēkās acis mazajā sejā izskatījās neparasti lielas.
Jutos bezgala pazemots. No protesta izsaucieniem mani atturēja vienīgi apziņa, ka Vašeta uzskatītu to par nepiedodamu rupjību.
- Seleana, tas ir Kvouts, Vašeta teica ademu valodā.
Meitene pārlaida man vērtējošu skatienu un neapzināti paspēra pussoli uz priekšu. Kompliments. Tātad viņa uzskatīja mani par pietiekami draudīgu, lai gribētu būt pietiekami tuvu, ja vajadzēs izdarīt sitienu. Tuvāk, nekā stāvētu pieaugušais, jo viņa bija augumā mazāka.
Es izdarīju kustību pieklājīgs sveiciens.
Seleana atbildēja ar tādu pašu žestu. Varbūt tā bija tikai mana iztēle, taču man šķita, ka viņas plaukstu leņķis pauž mazliet vairāk: pieklājīgs sveiciens bez pakļautības.
Ja Vašeta to redzēja, viņa neko neteica. Es vēlos, lai jūs cīnītos viens ar otru.
Seleana vēlreiz nomēroja mani ar skatienu, un viņas seja pauda ademiem raksturīgo bezkaislību. Vējš sapurināja meitenes matus, un es pamanīju, ka viņai no uzacs līdz matu līnijai stiepjas daļēji sadzijusi brūce.
- Kāpēc? meitene rāmi jautāja. Viņa neizskatījās nobijusies. Drīzāk balss tonis lika domāt, ka viņa nespēj iedomāties nekādu iemeslu, kālab lai gribētu ar mani cīnīties.
- Tāpēc, ka jūs viens no otra varat šo to mācīties, Vašeta atbildēja.
- Un tāpēc, ka tāds ir mans norādījums.
Vašeta pagriezās pret mani un izdarīja kustību ieklausies. Seleanas ketana prasme ir izcilā līmenī. Viņai ir vairāku gadu pieredze, un viņa viegli spēj pieveikt vienlaikus divas augumā līdzvērtīgas meitenes.
Vašeta divas reizes iesita Seleanai pa plecu. Piesardzība. Kvouts turpretī ir iesācējs ketana mākslā, un viņam vēl daudz jāmācās. Toties viņš ir stiprāks un lielāks par tevi, ar garāku rokas atvēzienu. Un viņam piemīt barbara viltība.
Paskatījos uz Vašetu, nesaprazdams, vai viņa cenšas mani izzobot vai runā nopietni.
- Turklāt ir pamats domāt, Vašeta turpināja stāstīt Seleanai, ka tu arī vēlāk būsi augumā tikpat maza kā tava māte, tāpēc tev jāvingrinās cīnīties ar pretiniekiem, kuri ir lielāki par tevi. Ieklausies. Un visbeidzot viņš mūsu valodā ir iesācējs, un tu par to nedrīksti viņu izsmiet.
Meitene pamāja ar galvu. Es ievēroju, ka Vašeta nebija pieteikusi neizsmiet mani citu iemeslu dēļ.
Vašeta izslējās taisni un oficiālā tonī paziņoja: Neko nedrīkst darīt ar nolūku ievainot! Viņa pacēla pirkstus un sāka uzskaitīt noteikumus, kurus bija man mācījusi, kad uzsākām plaukstu cīņas. Sitiens drīkst būt spēcīgs, bet nedrīkst būt ļaundabīgs. Jābūt uzmanīgiem, tēmējot pret galvu un kaklu, un nedrīkst sist acu tuvumā. Jūs esat atbildīgi viens par otra drošību. Ja viens gūst redzamu pārsvaru pret otru, nemēģiniet iet tālāk! Dodiet godīgu signālu un uzskatiet, ka sacensība beigusies!
- Es to zinu, Seleana teica. Aizkaitinājums.
- Tas ir jāatkārto, Vašeta atbildēja. Stingrs pārmetums. Zaudēt cīņu ir pieļaujami. Zaudēt savaldību ne. Tieši tāpēc es atvedu šurp tevi, nevis kādu no mazajiem zēniem. Vai tā bija nepareiza izvēle?