Seleana nodūra skatienu. Vainīga nožēla. Neveikla piekrišana.
Vašeta uzrunāja mūs abus: Ievainot vienam otru neuzmanības dēļ nav lethani sekotāja cienīgi.
Nespēju saprast, kā sist mazai meitenei var būt lethani sekotāja cienīgi, tomēr gluži labi zināju, ka tas jāpatur pie sevis.
Visu to pateikusi, Vašeta atstāja mūs divatā un aizgāja apsēsties uz akmens sola pēdas četrdesmit attālāk, kur jau sēdēja cita sieviete sarkanajā algotnes apģērbā. Seleana izdarīja sarežģītu žestu pret promejošās Vašetas muguru, bet es to nesapratu.
Tad meitene pagriezās man pretī un nopētīja mani no galvas līdz kājām. Tu esi pirmais barbars, ar ko es cīnīšos! pēc krietna brīža viņa teica. Vai jūs visi esat sarkani? Viņa pacēla roku sev pie matiem, lai paskaidrotu, ko gribējusi teikt.
Es papurināju galvu. Tikai nedaudzi.
Viņa bridi vilcinājās, tad pastiepa roku. Vai drīkstu aptaustīt?
Es gandrīz pasmaidīju, tomēr laikus savaldījos. Mazliet pieliecu galvu, lai viņa to varētu aizsniegt.
Seleana pārlaida plaukstu maniem matiem, tad saberzēja šķipsnu starp īkšķi un rādītājpirkstu. Mīksti! Viņa īsi iesmējās. Bet izskatās pēc metāla.
Viņa atlaida manus matus un atkāpās, atkal nostādamās pieņemtajā attālumā. Pēc kustības pieklājīga pateicība viņa pacēla rokas. Vai esi gatavs?
Es nenoteikti pamāju ar galvu un arī pacēlu rokas.
Bet es nebiju gatavs. Seleana metās uz priekšu, pārsteigdama mani neatbilstošā stājā. Viņas roka šāvās pret manu cirksni. Kails instinkts lika man pietupties, tāpēc es saņēmu sitienu vēderā.
Par laimi, pašreizējā līmenī es jau zināju, kā jāsaņem belziens, un mēnesi ilgie, grūtie treniņi bija padarījuši manu vēderu par stingru muskuļu slāni. Tomēr sajūta bija tāda, it kā to būtu ķēris sparīgi mests akmens, un es zināju, ka līdz vakaram tajā vietā būs izpleties violets plankums.
Atguvu pēdu atbalstu un raidīju viņas virzienā izmēģinājuma kājas spērienu. Gribēju redzēt, cik viņa ir tramīga, un cerēju atvairīt viņu atpakaļ, lai pats iegūtu līdzsvarotāku stāvokli un varētu veiksmīgāk izmantot savu garāko rokas atvēzienu.
Izrādījās, ka Seleana nemaz nav tramīga. Viņa neatkāpās. Viņa pieslīdēja tuvāk manai kājai un iesita man pa biezo muskuļu kamolu tieši virs ceļgala.
Šī iemesla dēļ es nespēju izvairīties no salīgošanās, nolaižot kāju atpakaļ zemē, un tas laupīja man līdzsvaru, bet Seleana tikmēr pievirzījās man tik tuvu, ka varētu uzrāpties manī, ja vien to vēlētos. Viņa sakļāva plaukstas, stingri atbalstījās uz kājām un iesita man ar Kviešu Kulšanu. Trieciena spēks mani atmuguriski nogāza zemē.
Tā kā zāle bija bieza un mīksta, kritiens nebija sāpīgs. Es pavēlos sānis, lai panāktu zināmu attālumu, un atkal pielēcu kājās. Seleana nāca uzbrukumā, laizdama darbā Mesto Zibeni. Viņa bija aša, taču man bija garākas kājas, tāpēc izdevās atkāpties vai atvairīt viņas sitienus. Viņa izdarīja māņu spērienu, un es uzķēros, līdz ar to dodams viņai izdevību iesist man tieši virs ceļgala tajā pašā vietā, kur iepriekš.
Tas bija sāpīgi, tomēr šoreiz es nesagriļojos, tikai sāniski pakāpos projām. Viņa man sekoja ar nežēlīgu un pārcentīgu pacilātību. Un lielajā steigā atbrīvoja man vietu sitienam.
Tomēr, par spīti jau saņemtajiem zilumiem un kritienam, es nespēju saņemties, lai raidītu spēcīgu belzienu tik mazai meitenei. Zināju, cik stipri varu sist Tempi vai Vašetai. Bet Seleana bija mulsinoši sīka un tieva. Baidījos, ka nodarīšu viņai pāri. Vai tad Vašeta nebija teikusi, ka mēs esam atbildīgi viens par otra drošību?
Tāpēc es nesitu, bet centos viņu satvert ar Dzelzs Kāpienu. Ar kreiso roku kļūdījos, bet manas labās plaukstas garie, stiprie pirksti stingri sakļāvās ap viņas tievo plaukstas locītavu. Nebiju panācis viņas pilnīgu padošanos, tomēr tagad visu izšķīra spēks, tāpēc uzvara bija manā pusē. Viņas roka jau bija manā varā, un tagad atlika tikai sagrābt viņas plecu, lai īstenotu Guļošo Lāci, un tad…
Seleana izpildīja Uzvarēto Lauvu. Taču tas nebija tieši tāds paņēmiens, kādu biju mācījies es. Viņa savā variantā izmantoja abas rokas, sizdama un locīdamās ar tādu ašumu, ka mana plauksta asi iesmeldzās un atlaida viņu vaļā, pirms paguvu apzināti domāt. Tad viņa sagrāba manu plaukstas locītavu un rāva, vienlaikus ar līganu kustību iesperot man pa kāju. Es saliecos, sakņupu, un viņa visā garumā noguldīja mani zemē.
Šis kritiens nebija maigs tas bija skarbs atsitiens pret zemi. Nevaru teikt, ka tas mani būtu apdullinājis, taču tam nebija nozīmes, jo Seleana gluži vienkārši pastiepās un divreiz viegli iesita man pa galvu. Ar to viņa pauda, ka viegli būtu varējusi notriekt mani bezsamaņā, ja vien būtu to gribējusi.
Paveldamies sānis, es uzslējos sēdus. Man sāpīgi smeldza vairākas vietas un ievainotais lepnums. Tomēr tas nebija bezcerīgi ievainots. Kopā ar Tempi un Vašetu pavadītais laiks bija man iemācījis novērtēt pretinieka prasmi, un Seleanas ketana prasme patiešām bija apbrīnojama.
- Tādu Uzvarēto Lauvu es agrāk nebiju redzējis, es teicu.
Seleana pasmaidīja. Tas bija pavisam skops smaidiņš, tomēr mazliet
atsedza viņas baltos zobus. Ademu neizteiksmības pasaulē tas bija kā saules stars, kas izspraucies cauri mākonim. Tas ir mans paņēmiens, viņa teica. Sevišķs lepnums. Es pati to izveidoju. Neesmu pietiekami stipra, lai ar Uzvarēto Lauvu stātos pretī savai mātei vai tava auguma cilvēkam.
- Vai tu varētu man to parādīt? es jautāju.
Seleana brīdi vilcinājās, tad pamāja ar galvu un panācās uz priekšu, paceldama roku. Satver plaukstas locītavu! viņa man teica.
Es to satvēru stingri, bet ne mežonīgi.
Viņa izpildīja paņēmienu vēlreiz, gluži kā burvju triku. Abas plaukstas izdarīja ziboši straujas kustības, un es atkal paliku ar tukšu, sāpošu roku.
Es pastiepos vēlreiz. Uzjautrinājums. Man ir lēnas barbara acis, es teicu. Vai tev nav iebildumu atkārtot to vēlreiz, lai es varu iemācīties?
Seleana atkāpās un paraustīja plecus. Vienaldzība. Vai es esmu tava skolotāja? Vai man jāatdod sava prasme barbaram, kurš pat nespēj man cīņā iesist? Viņa izslēja zodu un pievērsa skatienu kustīgajam zobena kokam, tomēr rotaļīgi pazibinādama acis uz manu pusi.
Es uzjautrināts uzslējos kājās un vēlreiz pacēlu rokas.
Viņa iesmējās un pagriezās man pretī. Aiziet!
Šoreiz es biju gatavs un zināju, uz ko Seleana ir spējīga. Viņa nebija vārs ziediņš. Viņa bija aša, bezbailīga un agresīva.
Tā nu es devos uzbrukumā, izmantodams savu garo roku un kāju priekšrocību. Izpildīju sitienu ar Dejojošo Jaunavu, bet viņa veikli izvairījās. Nē. Pareizāk būtu teikt, ka viņa aizslīdēja no manis, līgani pārvietodama pēdas garajā zālē un ne mazākā mērā nezaudēdama līdzsvaru.
Tad Seleana piepeši mainīja virzienu un notvēra mani starp soļiem, izmantodama tikko jaušamo ritma maiņu. Viņa izdarīja māņu sitienu pret manu cirksni, tad mazliet satricināja manu līdzsvaru ar Dzirnakmens Pagriezienu. Es sagrīļojos, tomēr noturējos kājās.
Centos atgūt līdzsvaru, taču viņa vēlreiz nāca man virsū ar Dzirnakmens Pagriezienu un pēc tam atkārtoja to vēl. Un vēlreiz. Katru reizi viņa atbīdīja mani tikai par pāris collām, tomēr man tas nozīmēja bezpalīdzīgu, neveiklu atkāpšanos, līdz viņa pamanījās aizlikt kāju aiz manējās, paklupināt mani un nosviest augšpēdus zemē.
Pirms biju paguvis atsisties pret zemi, viņa jau bija saķērusi manu plaukstas locītavu un drīz vien bija cieši sasaistījusi manu roku ar Efeju Ozolā. Tas nozīmēja, ka mana seja bija iespiesta zālē, bet plaukstas locītavu un plecu žņaudza nepatīkams tvēriens.