Bridi prātoju, vai mēģināt atbrīvoties, tomēr ātri atmetu šo domu. Es biju stiprāks par Seleanu, bet tādiem stāvokļiem kā Efeja Ozolā un Guļošais Lācis galvenā būtība ir spiediens uz vārīgākajām ķermeņa daļām. Lai tiktu galā ar zaru, nav vajadzīgs liels spēks.
- Padodos! es teicu. To ir vieglāk pateikt ademu valodā: Veh. Viegli izdvešams vārds, ja ir aizcirsta elpa, ja virsroku ņem pagurums vai sāpes. Pēdējā laikā biju gluži pieradis to izrunāt.
Seleana palaida mani vaļā, atkāpās un noskatījās, kā es uzslejos sēdus.
- Tu patiešām neesi nekāds labais cīnītājs, viņa teica ar brutālu tiešumu.
- Neesmu pieradis sist jaunām meitenēm, es atbildēju.
- Kā tu pie tā varētu pierast? Seleana iesmējās. Lai pie kaut kā pierastu, tas jādara daudz un bieži. Manuprāt, tu nekad neesi pat reizi iesitis sievietei.
Viņa pastiepa roku. Es to satvēru, cerams, itin eleganti, un viņa palīdzēja man piecelties kājās.
- Tur, no kurienes es nāku, nav pieņemts cīnīties ar sievietēm.
- Es nesaprotu, Seleana teica. Vai jums tur neļauj cīnīties pēc vienādiem noteikumiem?
- Mūsu sievietes parasti vispār necīnās, es paskaidroju.
Seleana pagrieza plaukstu, sakļaudama to un atvērdama ar tādu kustību, it kā saujā būtu netīrumi, ko viņa izklaidīgi censtos nopurināt. Roku valodā tas nozīmēja apmēram to pašu, ko neizpratne, tādu kā neapmierinātu samulsumu. Kā tad viņas apgūst ketanu, ja nevingrinās? viņa jautāja.
- Tur, no kurienes es nāku, sievietes vispār nenodarbojas ar ketanu.
Meitenes acis savilkās šaurākas, tad iemirdzējās. Tu gribi teikt, ka
viņām ir savs slepenais ketans! viņa teica, vārdu “slepenais” izrunādama aturiešu valodā. Kaut gan viņas sejas izteiksme bija apvaldīta, sīkais augums vibrēja pacilātībā. Tāds ketans, ko zina tikai viņas, bet vīrieši nedrīkst redzēt!
Seleana norādīja uz solu, kur sēdēja mūsu skolotājas, nepievērsdamas mums uzmanību. Vašetai tāds ir. Es viņai daudz reižu esmu lūgusi man to parādīt, bet viņa nav ar mieru.
- Vašeta prot citu ketanu? es jautāju.
Seleana pamāja ar galvu. Viņa savā skolā mācījās prieka taku un tikai vēlāk atnāca pie mums. Meitene cieši lūkojās uz Vašetu. Un viņas seja bija ļoti nopietna, it kā viņa gribētu izvilkt noslēpumu no vecākās sievietes ar tīro gribasspēku. Kādu dienu es arī došos turp un to iemācīšos. Es došos uz visām vietām un iemācīšos visus ketanus, kādi ir pasaulē. Iemācīšos slēptās gudrības, ko glabā lente, ķēde un kustīgais dīķis. Iemācīšos prieka taku, kaislību taku un savaldības taku. Es zināšu tās visas.
Seleana to neteica bērnišķas iegribas tonī, it kā sapņotu, cik jauki būtu apēst veselu, lielu torti. Viņas balsī nebija arī lielības, it kā viņa klāstītu pašas izdomātus plānus un iedomātos sevi par ļoti gudru.
Seleana to teica ar klusu, apvaldītu kvēli. It kā gribētu vienkārši paskaidrot, kas viņa ir. Un ne jau man. Viņa to stāstīja pati sev.
Tad viņa atkal pagriezās pret mani. Es došos arī uz tavu zemi, viņa teica. Pilnīga pārliecība. Un iemācīšos barbaru ketanu, ko jūsu sievietes glabā noslēpumā no jums.
- Tu piedzīvosi vilšanos, jutos spiests sacīt. Es nepārteicos. Es zinu, kas ir noslēpums. Gribēju teikt, ka tur, no kurienes es nāku, lielākā daļa sieviešu nekādās cīņās neiesaistās.
Seleana atkal neziņā pagrozīja plaukstu, un es sapratu, ka jāpaskaidro tuvāk. Tur, no kurienes es nāku, lielākā daļa sieviešu aizvada dzīvi, nekad neņemot rokā zobenu. Lielākā daļa uzaug, nezinādamas, kā jāsit ar dūri vai plaukstu. Viņas neko nezina ne par kādu ketanu. Viņas vispār necīnās. Uzsvēru pēdējos vārdus ar rokas kustību stingrs noliegums.
Šķiet, Seleana beidzot saprata, ko gribu teikt. Biju gandrīz gaidījis, ka viņa izskatīsies satriekta, taču viņa tikai stāvēja ar neizteiksmīgu seju un nekustīgām rokām, it kā nesaprazdama, ko domāt. It kā es būtu viņai atklājis, ka tur, no kurienes nāku, sievietēm nav galvu.
- Viņas necīnās? Seleana šaubīdamās pārjautāja. Ne ar vīriešiem, ne savā starpā, ne vispār ar kādu?
Es to apstiprināju.
Iestājās ilgs, ilgs klusums. Meitenes piere bija savilkta, un es redzēju, ka viņa pūlas aptvert dzirdēto jaunumu. Apjukums. Mulsums. Ko tad viņas dara? Seleana beidzot jautāja.
Atmiņā uznira sievietes, kuras pazinu: Mola, Fela, Devi. Daudz ko, es atbildēju, cenzdamies atrast aizstājējus vārdiem, kurus nezināju.
- Darina no akmeņiem tēlus. Pērk un pārdod naudu. Raksta grāmatas.
Klausīdamās manu uzskaitījumu, Seleana šķietami nomierinājās, it kā justos atvieglota, ka šīs svešās sievietes, kuras neko nezina par ketanu, nemētājas pa apkaimi, izkaisītas kā bezsaturīgi līķi.
- Viņas ārstē slimniekus un dziedē ievainojumus. Viņas spēlē… Gandrīz pateicu “spēlē mūziku un dzied dziesmas”, tomēr laikus attapos.
- Viņas spēlē spēles, sēj kviešus un cep maizi.
Seleana ilgi domāja. Man patiktu darīt gan to, par ko tu stāsti, gan arī cīnīties, viņa nešaubīdamās noteica.
- Dažas tā dara, bet parasti to neuzskata par rīcību, kas pieder pie lethani. Izmantoju frāzi par lethani tāpēc, ka nepratu ademu valodā pateikt “piedienīga uzvedība".
Seleanas žests teica skarbs nicinājums un pārmetums. Brīnījos, kāpēc tas mani aizskar daudz vairāk, kad to saka maza meitene koši dzeltenā kreklā, nekā tad, kad to pašu biju dzirdējis no Tempi un Vašetas. Lethani visur ir vienāds, viņa noteikti sacīja. Tas nav vējš, kas mainās un katrā vietā pūš citādi.
- Lethani ir kā ūdens, es nedomādams atbildēju. Pats sevī tas ir nemainīgs, bet pielāgo savus apveidus tā, lai derētu ikvienai vietai. Tas ir kā upe un kā lietus.
Viņa uzmeta man dusmīgu skatienu. Tas nebija ļauns vai naidīgs, bet ademu vidē darīja ļoti līdzīgu iespaidu. Kas tu esi, lai varētu apgalvot, ka lethani ir tāds un tāds, nevis citāds?
- Un kas esi tu, lai darītu to pašu?
Seleana bridi skatījās uz mani, un starp bālajām uzacīm viņai iezīmējās maza, nopietna rieviņa. Tad viņa gaiši iesmējās un pacēla rokas.
- Es esmu Seleana! viņa paziņoja. Mana māte ir no trešā akmens! Es esmu dzimusi ademu vidū un esmu tā, kas nosviedīs tevi zemē! Viņa turēja vārdu.
SIMT ASTOŅPADSMITĀ NODAĻA . mērķis
MĒS AR Vašetu cīnījāmies, virzīdamies turp un atpakaļ gar Ademres kalnu pakāji.
Pēc visa aizvadītā laika es tikpat kā vairs nejutu vēju. Tas bija kļuvis par tādu pašu apkārtnes daļu kā nelīdzenā zeme zem kājām. Reizēm tas bija rāms un tikai zīmēja zālē rakstus vai meta man acis matu šķipsnas. Reizēm tas bija tik spēcīgs, ka raustīja apģērbu un sita plandošās daļas pa ādu. Tas varēja nākt no gluži negaidītas puses bez jebkāda brīdinājuma un pagrūst cilvēku tikpat stipri, it kā to darītu nezināma roka.
- Kāpēc mēs tik daudz laika veltījam plaukstu cīņai? es jautāju Vašetai, izdarīdams Āboliņa Plūkšanu.
- Tāpēc, ka tu to dari ļoti lempīgi, viņa atbildēja, apturēdama mani ar Ūdens Vēdām. Tāpēc, ka tu liec man justies neērti katrā cīņas reizē. Un tāpēc, ka trijās reizēs no četrām tu ļauj sevi uzvarēt bērnam, kas uz pusi mazāks par tevi.
- Bet ar zobenu es cīnos vēl sliktāk, es teicu, apļodams viņai apkārt un mēģinādams atrast iespēju viņai piekļūt.
- Sliktāk gan, Vašeta piekrita. Tāpēc es ļauju tev cīnīties tikai ar mani. Tu esi pārāk neapvaldīts. Vari kādu ievainot.