Grūti pateikt, kurš no viņiem pietvīka tumšāk. Man šķiet, ka tas bija Simmons.
- Laikam tā nevajadzēja teikt, vai ne? es jautāju.
- Nevajadzēja gan, Simmons atbildēja. Pieci punkti.
- Bet tur nav nekādas jēgas! es teicu. Gleznās ir daudz kailu sieviešu. Un cilvēki taču pērk gleznas, vai ne. Sievietes pozē gleznotājiem.
Simmons pamāja ar galvu. Taisnība. Tomēr paklausies! Pasēdi kādu brīdi mierīgi, neko nedari un nerunā! Labi?
Es piekrītoši pamāju.
- Es nespēju noticēt! sacīja Fela, un pietvīkums pamazām pazuda no viņas vaigiem. Man tā vien gribas domāt, ka jūs abi cenšaties izstrādāt ar mani kādu sevišķi izsmalcinātu joku.
- Kaut tā būtu! Simmons atbildēja. Šī viela ir ļoti bīstama.
- Kā viņš var atcerēties gleznas ar kailām sievietēm, bet nespēj paturēt prātā, ka publiskā vietā nedrīkst novilkt kreklu? nenovērsdama acis no manis, Fela jautāja Simmonam.
- Man tas vienkārši nelikās svarīgi, es paskaidroju. Kad mani pēra, es arī novilku kreklu. Tas notika publiskā vietā. Cik savādi, ka tāds nieks var izraisīt nepatikšanas.
- Vai tu saproti, kas notiktu, ja tu uzbruktu Ambrozam ar nazi? Simmons jautāja.
Es īsu bridi domāju. Tas bija tikpat kā atcerēties, ko pirms mēneša esmu ēdis brokastis. Droši vien mani tiesātu, es lēni sacīju, un daudzi steigtos man izmaksāt dzeramo.
Fela apslāpēti iesmējās, aizsegusi muti ar roku.
- Un ko tu teiksi par tādu salīdzinājumu? Simmons jautāja. Kas būtu sliktāk: nozagt pīrāgu vai nogalināt Ambrozu?
Es sasprindzināju domas. Gaļas pīrāgu vai augļu pīrāgu?
- Ak mūžs! Fela ievaidējās, elpai ķeroties. Tas ir… Viņa papurināja galvu. Man šermuļi skrien pār kauliem!
Simmons piekrītoši pamāja. Tas ir atbaidošs alķīmijas meistarojums. Sedatīva paveids, ko sauc par “plūmju miksli”. Tas nav pat jānorij. Iesūcas taisnā ceļā caur ādu.
Fela paskatījās uz viņu. Kā tu visu to zini?
Simmons bāli pasmaidīja. Mandrags runā par to katrā savā alķīmijas nodarbībā. Esmu dzirdējis šo stāstu jau reizes desmit. Tas ir viņa iecienītais piemērs alķīmijas ļaunprātīgam izmantojumam. Pirms piecdesmit gadiem kāds alķīmiķis tādā veidā sabojāja dzīvi diviem Aturas valdības ierēdņiem. Viņu pieķēra tikai tāpēc, ka kāzu ceremonijas laikā kāda grāfiene sāka trakot, nogalināja duci cilvēku un…
Simmons apklusa un papurināja galvu. Vai nav vienalga? Tas draņķis ir briesmīgs. Sekas bija tik atbaidošas, ka alķīmiķa mīļākā pati nodeva viņu sardzei.
- Ceru, ka viņš saņēma pēc nopelniem.
- Ar uzviju, Simmons drūmi atbildēja. Lieta tāda, ka šī viela uz dažādiem cilvēkiem iedarbojas mazliet atšķirīgi. Tā ne tikai likvidē aiztures. Tā spēcīgi sakāpina emocijas. Slēptu vēlmju izlaušanās kopā ar dīvainu selektīvās atmiņas veidu nozīmē kaut ko līdzīgu morālai amnēzijai.
- Man nekas nekait! es teicu. Īstenībā es jūtos pat ļoti labi. Bet es raizējos par eksāmenu.
Simmons noplātīja rokas. Nu, redzi? Viņš atceras eksāmenu. Tas viņam ir svarīgs. Bet citas lietas… vienkārši pazūd.
- Vai tam ir kāds pretlīdzeklis? Fela nervozi jautāja. Varbūt vajadzētu aizvest viņu uz “Mediķu”?
Simmons rādīja bažīgu seju. Diezin vai. Viņi tur var izmēģināt caurejas līdzekli, bet galvenais nav izskalot no viņa kādu vielu. Alķīmija darbojas citādi. Viņš ir neiegrožotu principu varā. Tos nevar vienkārši izvadīt ārā kā ofalu vai dzīvsudrabu.
- Caurejas līdzeklis mani nesajūsmina, es piebildu. Tas ir, ja manai balsij šeit vispār ir kāda nozīme.
- Un pastāv iespēja, ka viņi nodomās: Kvouts ir nojūdzies pēc eksāmenu stresa, Simmons sacīja Felai. Tas katru dimestri notiek ar vairākiem studentiem. Iespundēs viņu “Patvērumā”, līdz pārliecināsies…
Es pielēcu kājās, sažņaudzis plaukstas dūrēs. Drīzāk viņi sagriezīs mani gabalos nekā iebāzīs “Patvērumā”! es saniknots iesaucos. Pat uz vienu stundu ne! Pat uz minūti ne!
Simmons nobālēja un pakāpās soli atpakaļ, kā aizstāvēdamies pacēlis rokas ar izvērstām plaukstām. Tomēr viņa balss bija noteikta un mierīga.
- Kvout, es tev saku trīs reizes: mitējies!
Es mitējos. Fela vēroja mani platām, izbiedētām acīm.
Simmons apņēmīgi turpināja: Kvout, es tev saku trīs reizes: apsēdies!
Es apsēdos.
Fela, stāvēdama Simmonam aiz muguras, pārsteigta raudzījās uz viņu.
- Paldies! Simmons galanti teica un nolaida rokas. Es piekrītu. “Mediķa” tev nebūtu labākā vieta. Mēs varam šito pārlaist tepat.
- Tas jau izklausās labāk, es atzinu.
- Pat tad, ja “Medikā” viss ietu gludi, Simmons piebilda, jārēķinās ar to, ka tu vairāk nekā parasti gribēsi izteikt savas domas. Viņš savilka lūpu kaktiņus sājā smaidā. Noslēpumi ir civilizācijas pamatakmens, un es zinu, ka tev to ir drusku vairāk nekā citiem ļaudīm.
- Nedomāju vis, ka man ir kādi noslēpumi, es teicu.
Simmons un Fela vienlaikus skaļi iesmējās. Šķiet, ka tu tikko apstiprināji Simmona vārdus, Fela teica. Es droši zinu, ka tev ir vismaz daži noslēpumi.
- Es arī zinu, piebilda Simmons.
- Tu esi mans pārbaudes akmens, es teicu un paraustīju plecus. Pēc tam uzsmaidīju Felai un izvilku naudas maku.
Simmons papurināja galvu. Nē, nē, nē! Es tev jau teicu. Redzēt viņu kailu pašlaik būtu sliktākais, kas ar tevi var notikt.
Felas acis savilkās mazliet šaurākas.
- Kas noticis? es noprasīju. Vai tu baidies, ka es nogāzīšu viņu zemē un izvarošu? Es iesmējos.
Simmons paskatījās uz mani. Tu esi pārliecināts, ka ne?
- Protams, ne! es atmetu.
Viņš palūkojās uz Felu un pēc tam atkal uz mani. Vai vari pateikt, kāpēc? viņš ziņkāri jautāja.
Es bridi domāju. Tāpēc, ka… Tad apklusu un papurināju galvu.
- Tas… es vienkārši nevaru. Zinu, ka nevaru apēst akmeni vai iziet cauri sienai. Tas ir līdzīgi.
Es saspringti sakopoju domas, un man sāka reibt galva. Piespiedu vienu plaukstu pie acīm un centos nepievērst uzmanību pēkšņajam līdzsvara zudumam. Lūdzu, saki, ka man ir taisnība! es teicu, sajuzdams piepešas bailes. Es taču nevaru apēst akmeni, vai ne?
- Taisnība, Fela teica. Tu to nevari.
Es pārstāju rakņāties prāta iekšienē un meklēt atbildes, un dīvainais reibonis atkāpās.
Simmons nemitējās mani cieši vērot. Gribētos zināt, ko tas nozīmēja, viņš teica.
- Man ir diezgan droša nojauta, Fela klusi nomurmināja.
Es izvilku no maka savu ziloņkaula krāsas plāksnīti ar eksāmena laiku. Gribēju tikai samainīt laikus, es teicu. Ja tu patiešām neparko negribi, lai es redzu tevi kailu. Pasvārstīju maku otrā rokā un sastapu Felas skatienu. Sims teica, ka tas esot slikti, bet attiecībā uz sievietēm viņš ir idiots. Varbūt pašlaik man galva nav gluži tik skaidra, kā es vēlētos, bet to es atceros pavisam noteikti.
* * *
Pēc četrām stundām mani aiztures procesi sāka atjaunoties, un vēl divas stundas vēlāk viss bija atgriezies vietā. Simmons visu dienu pavadīja kopā ar mani, bija pacietīgs kā priesteris un nemitīgi skaidroja: nē, man nevajag doties pirkt pudeli brendija. Nē, man nevajag iet un spert sunim, kas rej ārā uz ielas. Nē, man nevajag iet uz Imri un meklēt Dennu. Nē. Trīs reizes nē.
Līdz saulrieta stundai es biju atguvis savu parasto, nosacīti morālo patību. Iepriekš sīki un pamatīgi pārliecinājies par stāvokli, Simmons pavadīja mani līdz Ankera viesnīcai un lika man zvērēt pie mātes piena, ka līdz rītam es neiziešu no savas istabas. Es zvērēju.