Es iepazinos ar dvīņumāsām, kas gatavoja sveces un mācīja man dīvainus deju soļus. Pavadīju pēcpusdienu kopā ar mežcirtēju, kurš stundām ilgi runāja tikai un vienīgi par malkas skaldīšanu.
Sākumā iedomājos, ka tie ir sabiedrībā nozīmīgi cilvēki. Domāju, ka Vašeta cenšas mani tiem izrādīt, lai tos pārliecinātu, cik civilizēts esmu kļuvis.
Tikai tajā rītā, kuru pavadīju kopā ar Divpirksti, es sapratu, ka viņa sūta mani pie visiem šiem cilvēkiem ar cerību, ka es no tiem kaut ko iemācīšos.
Divpirkstis nebija viņa īstais vārds. Tā es viņu saucu tikai savās domās. Viņš bija skolas pavārs, un es viņu redzēju katrā ēdienreizē. Viņa kreisā roka bija vesela, bet labā nelāgi sakropļota: tai bija tikai īkšķis un rādītājpirksts.
Vašeta mani aizsūtīja pie viņa no rīta, un mēs kopīgi gatavojām pusdienas un sarunājāmies. Viņa vārds bija Nadens. Viņš man pastāstīja, ka desmit gadus esot nodzīvojis barbaru vidū. Vēl vairāk viņš esot nopelnījis skolai vairāk nekā divsimt trīsdesmit sudraba talantu, pirms zaudējis pirkstus un nevarējis vairs cīnīties. To viņš pieminēja vairākas reizes, un es redzēju, ka par to viņš jūt sevišķu lepnumu.
Nošķindēja zvans, un ēdamzāle pildījās cilvēkiem. Nadens lēja šķīvjos mūsu pagatavoto sautējumu, kas bija karsts un biezs, ar vēršgaļas gabaliem un burkāniem. Es griezu siltas baltmaizes šķēles tiem, kuri vēlējās. Pārmiju ar rindā stāvētājiem galvas mājienus un reizēm pa pieklājigam žestam. Uzmanījos, lai mūsu acu kontakts būtu pēc iespējas īss, un centos sev iestāstīt, ka tikai sagadīšanās dēļ šodien pavisam nedaudzi vēlas maizi.
Karsereta savu attieksmi nodemonstrēja pavisam atklāti. Vispirms viņa aizgāja rindas priekšgalā, tad izdarīja plašu, visiem redzamu žestu sevišķs riebums un aizgāja projām, atstājusi savu koka šķīvi turpat.
Vēlāk mēs ar Nadenu mazgājām traukus. Vašeta teica, ka zobenu cīņās tu necik veiklāks nekļūstot, viņš bez jebkāda ievada teica. Tu pārāk sargājot savas rokas un tāpēc rīkojoties nedroši. Stingrs pārmetums.
Strupais izteikums mani sastindzināja, un es centos neskatīties uz viņa sakropļoto plaukstu. Pamāju ar galvu, neuzdrošinādamies runāt.
Nadens aizgriezās no dzelzs poda, ko tobrīd berza, un pacēla roku sev priekšā, la bija izaicinoša kustība, un viņa seja izskatījās barga. Tad es paskatījos uz viņu, jo izlikties to neredzam būtu apvainojoši. Ar īkšķi un rādītājpirkstu Nadens varēja satvert un pārvietot lietas, taču sarežģītākiem darbiem tie nebija izmantojami. Atlikusī plaukstas daļa bija rētains, krunkains veidojums.
Centos saglabāt neizteiksmīgu seju, bet tas nebija viegli. Savā ziņā es lūkojos pats uz savām bailēm. Jutos neveikli par to, ka manas rokas ir veselas, un atvairīju tieksmi sažņaugt plaukstas dūrēs vai paslēpt aiz muguras.
- Būs vairāk nekā desmit gadu, kopš šī roka turēja zobenu, Nadens teica. Lepnas dusmas. Nožēla. Daudz esmu domājis par kauju, kurā zaudēju pirkstus. Es tos nezaudēju pat veikla pretinieka dēļ. Tos nocirta barbars, kura rokas bija drīzāk piemērotas lāpstai nekā zobenam.
Viņš palocīja abus atlikušos pirkstus. Dažā ziņā Nadens bija veiksminieks. Haertā dzīvoja ademi, kuri bija zaudējuši plaukstas, acis, roku līdz elkonim vai kāju līdz celim.
- Esmu domājis daudz un ilgi. Kā es būtu varējis glābt savu plaukstu? Esmu domājis par līgumu, kas paredzēja aizsargāt baronu, kad viņa zemēs bija sācies dumpis. Es domāju: ja nu es toreiz nebūtu pieņēmis šo līgumu? Es domāju: ja nu es būtu zaudējis kreiso plaukstu? Es nevarētu sarunāties, bet varētu turēt zobenu. Viņš nolaida roku gar sāniem. Bet turēt zobenu ir par maz. īstam algotnim vajadzīgas divas veselas rokas. Ar vienu es nevarētu izpildīt Mīlnieku Aiz Loga vai Guļošo Lāci…
Viņš paraustīja plecus. Skatīties pagātnē ir greznība. To var darīt mūžīgi, un no tā nav nekāda labuma. Es lepojos, kad ieguvu sarkanās drānas. Es nopelnīju skolai vairāk nekā divsimt trīsdesmit talantu. Es biju no otrā akmens un ar laiku būtu nonācis līdz trešajam.
Nadens vēlreiz pacēla sakropļoto plaukstu. Neko tādu es nebūtu spējis, ja būtu dzīvojis bailēs, ka varu zaudēt roku. Ja es būtu raustījies un vairījies, es nekad nebūtu pieņemts latantha takas skolā. Nekad nebūtu ticis līdz otrajam akmenim. Es būtu vesels, bet nevērtīgāks nekā pašlaik.
Viņš aizgriezās un atkal sāka berzt podus. Pēc brīža es viņam pievienojos.
- Vai tas ir grūti? nespēdams nociesties, es klusi jautāju.
Nadens krietnu brīdi neatbildēja. Kad tas notika, pirmajā brīdī es
domāju, ka nav tik ļauni. Citiem ir smagāki ievainojumi. Citi ir gājuši bojā. Es biju veiksmīgāks par viņiem.
Viņš dziļi ievilka elpu un lēni izelpoja. Es centos domāt, ka tas nav nekas briesmīgs. Mana dzīve turpināsies. Bet tā nav. Dzīve apstājas. Zaudēts ir daudz. Zaudēts ir viss.
Pēc brīža viņš piebilda: Sapņos es redzu sevi ar veselām rokām.
Mēs klusēdami pabeidzām mazgāt traukus. Dažreiz klusēšana ir vienīgais, ko iespējams darīt otra labā.
* * *
Arī Seleana man iemācīja šo to jaunu. Piemēram, to, ka daži pretinieki nekautrējas sist, spert vai triekt ar elkoni tieši pa vīrieša dzimumorgāniem.
Tiesa, tas nebija tik stipri, lai atstātu paliekošas sekas. Viņa bija cīnījusies jau kopš bērnu dienām un apguvusi kontroli, ko Vašeta vērtēja sevišķi augstu. Bet tas nozīmēja, ka viņa precīzi zina, cik stipri var sist, lai es apdullis sagrīļotos un viņas uzvara būtu pilnīgi neapšaubāma.
Tāpēc es apsēdos zālē, juzdams mokošu nelabumu. Kad Seleana bija salauzusi manu pretošanās spēju, viņa bija mierinoši uzsitusi man pa plecu un līksmi aizskrējusi projām. Droši vien atkal dejot starp vēja šūpotajiem zobena koka zariem.
- Tu turējies labi līdz pat beigām, Vašeta teica, apsēzdamās zemē man pretī.
Es neko neatbildēju. Kā bērns, kas spēlē paslēpes, gribēju ticēt: ja aizvēršu acis un palikšu pilnīgi nekustīgs, sāpes mani neatradīs.
- Beidz, es taču redzēju viņas spērienu! Vašeta nevērīgi teica.
- Tik briesmīgi stiprs jau tas nebija. Dzirdēju viņu nopūšamies. Bet, ja tu domā, ka kādam vajadzētu tevi apskatīt, lai pārliecinātos, ka viss ir kārtībā…
Es klusi ieķiķinājos. Tā bija kļūda. Cirksnī iedzēla neticami asas sāpes, kas izstaroja lejup līdz celim un augšup līdz krūšu kaulam. Visu manu ķermeni sagrāba mokošs nelabums, un es atvēru acis, lai atgūtu stabilitāti.
- Kad viņa paaugsies, tas mainīsies, Vašeta teica.
- la gribētos cerēt, izgrūdu caur sakostiem zobiem. Tas ir nejauks paradums.
- Es domāju par citu, Vašeta paskaidroja. Proti, viņa izaugs lielāka. Var cerēt, ka tad viņa vienmērīgāk sadalīs uzmanību pār pretinieka ķermeni. Pašlaik viņa pārāk bieži uzbrūk cirksnim. Līdz ar to ir vieglāk paredzēt viņas gājienus un aizsargāties pret tiem. Vašeta izteiksmīgi paskatījās uz mani. Vismaz tam, kurš ir kaut cik attapīgs.
Es atkal aizvēru acis. Pagaidām atliksim mācības, Vašeta! es lūdzoši teicu. Kuru katru brīdi varu izvemt vakardienas brokastis.
Viņa piecēlās kājās. Izklausās, ka šis ir pats labākais brīdis mācībām. Celies! Tev jāmācās cīnīties tad, kad esi ievainots. Tā ir izcili vērtīga prasme, ko Seleana devusi tev iespēju vingrināt. Tev būtu jāsaka viņai paldies.
Zinādams, ka pretoties nav jēgas, es uzslējos kājās un grīļīgi devos paņemt savu treniņu zobenu.
Vašeta satvēra mani aiz pleca. Nē. Tikai ar rokām.
Es nopūtos. Vai tas ir vajadzīgs, Vašeta?
Savilkusi uzacis, viņa paskatījās uz mani. Kas vajadzīgs?