- Vai mums vajadzīgs vienmēr veltīt galveno uzmanīgu plaukstu cīņām? es jautāju. Mana zobenu cīņas prasme arvien tikai atpaliek.
- Vai es esmu vai neesmu tava skolotāja? Vašeta noprasīja. Kas tu esi, lai mācītu man, kas vajadzīgs?
- Es esmu tas, kam šīs prasmes būs jālieto vēlāk pasaulē, es uzsvērti atbildēju. Un vēlāk pasaulē es labprātāk cīnītos ar zobenu nekā ar dūri.
Vašeta nolaida rokas, lūkodamās manī ar neizteiksmīgu seju. Un kāpēc tā?
- Tāpēc, ka citiem cilvēkiem ir zobeni, es atbildēju. Un, ja es cīnos, tad gribu uzvarēt.
- Vai uzvarēt cīņā ir vieglāk ar zobenu? viņa jautāja.
Vašetas ārējam mieram būtu vajadzējis mani brīdināt, ka esmu spēris soli uz plāna ledus, taču manu uzmanību notrulināja sāpes, kas izstaroja no cirkšņa. Tomēr, godīgi sakot, arī tad, ja mana uzmanība nebūtu novērsta, es to droši vien nebūtu pamanījis. Biju pieradis ar Vašetu justies brīvi pārāk brīvi, lai ievērotu vajadzīgo piesardzību.
- Protams! es atbildēju. Kāpēc tad cilvēki nēsā zobenu?
- Tas ir labs jautājums, Vašeta teica. Kāpēc cilvēki nēsā zobenu?
- Kāpēc cilvēki nēsā vispār jebko? Tādēļ, lai to lietotu.
Vašeta paskatījās uz mani ar klaju nepatiku. Kāpēc mēs tādā gadījumā pūlamies strādāt ar tavu valodu? viņa dusmīgi noprasīja un pastiepusies sagrāba manu žokli, ieurbās ar pirkstiem vaigos un atspieda vaļā muti, it kā es būtu “Medikas” pacients, kas atsakās dzert zāles.
Kāpēc tev ir vajadzīga šī mēle, ja pietiek ar zobenu? Pasaki man to!
Centos izrauties, taču viņa bija stiprāka. Mēģināju viņu atgrūst, bet viņa nokratīja manas plaukstas tā, it kā es būtu bērns, kas nevarīgi vicina rokas.
Vašeta atlaida manu seju, tad satvēra manu plaukstu un uzrāva to augšup pretī sejai. Kāpēc tev vispār ir plaukstas, nevis naži roku galos?
Pēc tam viņa atlaida manu plaukstu un ar delnas virspusi spēcīgi iesita man pa seju.
Ja es teiktu, ka viņa mani iepļaukāja, jums rastos nepareizs priekšstats. Tā nebija dramatiskā pļauka, ko nereti gadās redzēt uz skatuves. Tā nebija arī kaprīzā pļauka, ar ko aizvainota galma dāma aplaimo pārlieku familiāra augstmaņa gludo ādu. H nebija pat ietrenētā pļauka, ar ko kroga apkalpotāja atbild uz piedauzīga dzērāja uzmanības izpausmēm.
Nē. Tā pat nebija pļauka vispārpieņemtajā nozīmē. Pļauku sit ar pirkstiem vai delnu. Tā iedzeļ vai iztrūcina. Vašeta man iesita ar atvērtu plaukstu, bet aiz tās bija visas rokas spēks. Aiz tās bija plecs. Aiz tās bija viss sarežģītais gurnu kustību mehānisms, spēcīgās kājas, kas balstījās pret zemi, un pati zeme zem viņas kājām. Bija gluži tā, it kā visa radības pasaule raidītu man sitienu caur viņas izplesto plaukstu, un vienīgais iemesls, kāpēc tas mani nesakropļoja, bija tāds, ka Vašeta pat dusmu uzliesmojumā vienmēr teicami saglabāja paškontroli.
Šī iemesla dēļ Vašeta neizmežģīja man žokli un nenotrieca mani zemē bez samaņas. Tomēr man nograbēja zobi un ausīs iedzinkstējās zvaniņi. Manas acis šķita apgriežamies redzokļos otrādi, un kājas kļuva nevarīgas un ļenganas. Ja Vašeta neturētu mani aiz pleca, es būtu saļimis zemē.
- Vai tu domā, ka es mācu tev zobena noslēpumus tādēļ, lai tu varētu iet un tos izmantot? viņa noprasīja. Kā caur miglu es aptvēru, ka viņa kliedz. Šī bija pirmā reize, kad es dzirdēju kādu no ademiem paceļam balsi. Vai tu domā, ka tāds ir mūsu darbošanās mērķis?
Kamēr es apstulbis līgojos Vašetas tvērienā, viņa man iesita vēlreiz. Šoreiz viņas plauksta daļēji trāpīja man pa degunu. Sāpes bija neticami asas, it kā man kāds būtu izdūris ledus adatu tieši caur smadzenēm. Tas mani izrāva no apdulluma, un es biju pilnīgi atguvies, kad viņa man iesita trešo reizi.
Vašeta brīdi mani turēja, kamēr pasaule virpuļoja man apkārt, tad palaida vaļā. Es paspēru vienu nedrošu soli un sabruku zemē kā lelle, kurai pārgrieztas raustāmās aukliņas. Nebiju zaudējis samaņu, bet pamatīgi apdullis.
Pagāja krietns laiks, līdz es atguvos. Kad beidzot spēju uzslieties sēdus, viss ķermenis šķita ļengans un nevarīgs, it kā to kāds būtu izjaucis pa daļām un salicis kopā mazliet citādi nekā iepriekš.
Kad mans prāts bija pietiekami noskaidrojies, lai es paskatītos apkārt, redzēju, ka esmu palicis viens.
SIMT DIVDESMITĀ NODAĻA . labvēlība
DIVAS STUNDAS vēlāk es viens sēdēju ēdamzālē. Man sāpēja galva, un sejas puse bija karsta un pietūkusi. Kādā bridi biju iekodis mēlē, tāpēc ēšana sagādāja sāpes un visam bija asiņu piegarša. Mans noskaņojums bija tieši tāds, kā varat iedomāties, tikai vēl sliktāks.
Kad pretējā sēdvietā ieslīdēja stāvs sarkanās drēbēs, es baidījos paskatīties augšup. Ja tur apsēdusies Karsereta, tad ir slikti. Bet, ja tā ir Vašeta, tad vēl sliktāk. Biju atnācis uz ēdamzāli pēc iespējas vēlu, kad tā jau tukšojās, un cerēju izvairīties no viņām abām.
Bet, pacēlis galvu, es redzēju, ka tā ir Penthe ugunīgā jaunā sieviete, kas bija uzvarējusi Šehinni.
- Sveiks! viņa teica aturiešu valodā ar nelielu akcentu.
Es izdarīju atbilstošu kustību: laipns oficiāls sveiciens. Ņemot vērā to, kā bija pagājusi šī diena, spriedu, ka jācenšas būt pēc iespējas uzmanīgam. Vašetas izteikumi lika man domāt, ka Penthe skolā ieņem augstu un attiecīgi godātu stāvokli.
Tomēr viņa neizskatījās sasniegusi atbilstošu vecumu. Varbūt iemesls bija viņas sīkā sirdsveida seja, bet viņai nevarēja dot daudz vairāk par divdesmit gadiem.
- Vai mēs varētu sarunāties tavā valodā? viņa jautāja aturiešu mēlē. Tā būtu labvēlība. Man ļoti vajag vingrināties sarunu valodā.
- Labprāt to atbalstīšu, es atbildēju aturiešu valodā. Tu runā ļoti labi. Tas mani dara greizsirdīgu. Kad es runāju ademu valodā, jūtos kā liels, lempīgs lācis, kas stampā pa apkārtni smagos zābakos.
Penthe skopi, atturīgi pasmaidīja, bet tad aizsedza muti ar roku un mazliet pietvīka. Vai smaidīt ir pareizi?
- Smaidīt ir pareizi un laipni. Tāds smaids, ko nupat redzēju, pauž vieglu uzjautrinājumu. Un tas ir īsti vietā, jo es nupat pateicu mazu joku.
Penthe atvilka roku no sejas un atkārtoja biklo smaidu. Viņa bija apburoša kā pavasara puķe. Lūkojoties viņā, es jutu sirdī iegulstam patīkamu mieru.
- Citā situācijā es atbildētu uz tavu smaidu ar savējo, es teicu.
- Bet šajos apstākļos baidos, ka citi to uztvers par nepieklājību.
- Lūdzu! viņa teica, vienlaikus izdarīdama vairākus žestus, ko ikviens varēja redzēt. Drosmīgs aicinājums. Uzstājīgs lūgums. Draudzīga attieksme. Man jāvingrinās.
Es pasmaidīju, kaut gan neatļāvos tik platu smaidu kā citos apstākļos. Daļēji tas bija piesardzības dēļ un daļēji tāpēc, ka man joprojām sāpēja seja. Man ir patīkami atkal smaidīt, es teicu.
- Man ir bažas par savu smaidu. Penthe sāka izdarīt roku kustības, bet tad tās pārtrauca. Viņas sejas izteiksme mainījās un acis savilkās mazliet šaurākas, it kā viņu kāds būtu aizkaitinājis.
- Vai tā? Es jautāju, ar žestu pauzdams nelielas bažas.
Viņa pamāja ar galvu. Kā to pasaka ar seju?
- Apmēram tā. Es viegli saraucu uzacis, tuvinot tās vienu otrai.
- Un sieviete turklāt darītu tā! Es mazliet uzmetu lūpu. la kā esmu vīrietis, es darītu tā. Savilku lūpas lejupvērstā lokā, atdarinādams mazu neapmierinātību.
Penthe meizteiksmīgi raudzījās manī. Izbīlis. Sievietēm un vīriešiem tas atšķiras? viņa jautāja ar neticību balsī.