- Tikai dažreiz, es mierinoši atbildēju. Un tikai sīkumos.
- Ir tik daudz tāda… viņa teica, un balsī jautās gandrīz vai izmisums. Savā ģimenē visi zina, ko nozīmē katra sīka sejas kustība. Cilvēks uzaug vērodams. Pazīst visu, kas ir citos. Zina visu par draugiem, kuri ir blakus no bērna gadiem. Ar tiem ir viegli. Bet citur… Viņa papurināja galvu. Kā var atcerēties, kad ir pareizi rādīt zobus? Cik bieži pieklājas pieskarties acīm?
- Es saprotu, kā tas ir, domīgi teicu. Es ļoti labi protu runāt savā valodā. Varu ielikt vārdos visgudrākās nozīmes. Bet šeit tas neko nedod. Es nopūtos. Saglabāt nekustīgu seju ir ļoti grūti. Ir tāda sajūta, it kā es pastāvīgi aizturētu elpu.
- Vienmēr tā nevajag, Penthe sacīja. Mēs vienmēr nedzīvojam ar nekustīgu seju. Kad esi kopā ar… Viņa aprāvās, tad izdarīja ātru kustību atvainošanās.
- Man neviena tik tuva nav, es teicu. Viegla nožēla. Cerēju, ka esmu tuvāk sadraudzējies ar Vašetu, bet šodien pats to izputināju.
Penthe pamāja ar galvu. Es redzēju. Pastiepusi roku, viņa pārvilka īkšķi manai sejai. Pietūkušajai vietai pieskārās tīkams vēsums. Acīmredzot tu viņu ļoti sadusmoji.
- To saka arī džinkstoņa manās ausīs, es teicu.
Penthe papurināja galvu. Nē. To saka zīmes tavā sejā. Šoreiz viņa pieskārās pati savai sejai. Citam tā varētu būt kļūda, bet Vašeta nekad tādas neatstātu, ja negribētu, lai visi to redz.
Māgā man kaut kas sagriezās, un es neapzināti pacēlu roku pie sejas. Protams. Tas nebija vienkārši sods. Tas bija vēstījums visai Ademrei.
- Kāds es esmu muļķis! es klusi nopūtos. Neaptvēru to līdz pat šim brīdim.
Kādu bridi mēs ēdām klusēdami, un tad es pajautāju: Kāpēc tu šodien atnāci apsēsties pie manis?
- Kad šodien tevi ieraudzīju, nodomāju, ka esmu daudzus dzirdējusi runājam par tevi. Bet neko nebiju uzzinājusi no tevis paša. Neilgs klusums.
Tad viņa ar pirkstu galiem pieskārās manam lūpu kaktiņam. Ko nozīmē šāds greizs smaids?
Viegls izsmiekls, es paskaidrodams atbildēju ar žestu. Bet tas attiecas uz mani, nevis uz tevi. Varu iedomāties, ko citi runā.
- Ne tikai sliktu, Penthe saudzīgi atbildēja.
Tad, pacēlusi skatienu, viņa ielūkojās man tieši acīs. Viņas acis mazajā sejā izskatījās ļoti lielas, mazliet tumšākas nekā citiem ademiem. Kad viņa pasmaidīja, tās bija tik dzidras un mirdzošas, ka man spēji sažņaudzās sirds. Jutu acīs kāpjam asaras un aši nodūru galvu, lai slēptu savu neveiklību.
- Ai! viņa klusi iesaucās un steigšus izdarīja kustību nelaimīga atvainošanās. Nē. Mani smaidi un pieskārieni acīm bieži ir nepareizi. Biju domājusi ko citu. Labvēlīgs uzmundrinājums.
- Tavs smaids ir pareizs, es teicu, nepaceldams skatienu un nikni mirkšķinādams acis, lai aizdzītu asaras. Tā ir negaidīta labvēlība tādā dienā, kad neesmu to pelnījis. Tu esi pirmā, kas ar mani sarunājas pati pēc savas vēlēšanās. Un tavā sejā ir maigums, no kura man sāp sirds. Ar kreiso roku izdarīju kustību pateicība, priecādamies, ka nav jāskatās viņai acīs un jāatklāj, kā es jūtos.
Penthes kreisā roka pasniedzās pāri galdam un saņēma manējo. Tad viņa pagrieza manu plaukstu augšup un maigi iespieda tajā pirkstus, izdarīdama kustību mierinājums.
Paskatījos augšup un veltīju viņai smaidu, kas, cerams, pauda mundrumu.
Viņa to gandrīz precīzi atkārtoja, bet tad aizsedza muti ar plaukstu.
- Es joprojām raizējos par saviem smaidiem.
- Tam nav iemesla. Tava mute ir izcili piemērota smaidiem.
Penthe atkal paskatījās uz mani, īsu mirkli ielūkojās man acīs un
tikpat strauji novērsās. Patiešām?
Es pamāju ar galvu. Manā valodā tā ir mute, par kuru es gribētu uzrakstīt… Spēji aprāvos un nosvīdu, attapdamies, ka gandrīz esmu pateicis “dziesmu”.
- Dzejoli? viņa izpalīdzīgi ieminējās.
- Jā, es ātri piekritu. Tavs smaids ir tā vērts.
- Tad uzraksti tādu! viņa teica. Manā valodā.
- Nē, es nevilcinādamies iebildu. Tas būtu lāča dzejolis. Pārāk lempīgs tādai kā tu.
Tas viņu, šķiet, tikai paskubināja, un viņas acis dedzīgi iemirdzējās.
- Dari to! Ja tas būs lempīgs, es jutīšos labāk pati savu neveiklību dēļ.
- Ja es to darīšu, es brīdināju, tad tas būs jādara arī tev. Manā valodā.
Biju domājis, ka tas viņu atturēs, taču Penthe vilcinājās pavisam īsu bridi un tad piekrītoši pamāja.
Atsaucu atmiņā vienīgo ademu dzeju, ko biju dzirdējis: pāris drumstalu no zīda vērpēja runām un daļu no Šehinni stāsta par loka šāvēju. Tas nebija daudz.
Pārdomāju vārdus, kurus zināju, iztēlojos to skanējumu. Šajā brīdī es skaudri izjutu lautas trūkumu. Tieši tāpēc jau mums ir mūzika. Vārdi vieni paši bieži vien nespēj paveikt to, ko mēs vēlamies. Kad ar vārdiem nepietiek, talkā nāk mūzika.
Beidzot es nervozi paskatījos apkārt, apmierināts, ka ēdamzālē palikusi vairs tikai neliela saujiņa cilvēku. Paliecos uz priekšu un sāku runāt:
“Neuzvaramā Penthe Nenēsā zobenu rokā.
Ziedam līdzīgā mute Sirdis pa gabalu cērt."
Viņa vēlreiz pasmaidīja, un smaids bija tieši tāds, kā teicu. Tas smeldzoši iestrāvoja man krūtīs. Felurianas smaids bija skaists, taču tas bija sens un visgudrs. Penthes smaids bija mirdzošs kā jauns penijs. Tas bija kā vēss ūdens manai izkaltušajai, pagurušajai sirdij.
Tas bija jaunas sievietes piemīlīgais smaids. Pasaulē nav nekā jaukāka. Tas ir vērtīgāks par sāli. Ja tā pietrūkst, mūsos kaut kas sirgst un mirst. Esmu par to pārliecināts. Kaut kas tik vienkāršs! Tas ir savādi. Brīnumaini un savādi.
Penthe uz brīdi aizvēra acis, un viņas lūpas kustējās bez skaņas, meklējot vārdus savām dzejas rindām.
Tad viņa atvēra acis un ierunājās aturiešu valodā:
“Kā liesmojošs zars Kvouts raisa vārdus.
Bet mute ir brīdinājums:
Tā ir lācis, kas dejo. ”
Es pasmaidīju tik plati, ka iesāpējās seja. Ļoti jauks dzejolis, sacīju no sirds. Pirmais, ko man kāds veltījis.
* * *
Pēc sarunas ar Penthi es jutos ievērojami labāk. Netiku īsti skaidrībā, vai esam flirtējuši, bet tam nebija lielas nozīmes. Man pietika ar apziņu, ka Haertā ir vismaz viens cilvēks, kurš nevēlas manu nāvi.
Kā allaž pēc ēšanas, devos uz Vašetas māju. Mani gruzdēja sīka cerība, ka viņa mani apsveiks ar zobgalīgu smaidu un šārīta nepatīkamais starpgadījums bez vārdiem būs atbīdīts malā. Taču kaut kas cits manī bažīgi čukstēja, ka viņa ar mani vispār vairs nevēlēsies runāt.
Uzkāpis paugurā, ieraudzīju viņu sēžam uz koka sola savas mājas priekšā. Viņa bija atspiedusies pret ēkas raupjo akmens sienu, it kā vienkārši priecātos par pēcpusdienas sauli. Es dziļi ieelpoju un izelpoju, un mans sasprindzinājums mazliet atslāba.
Taču, pienācis tuvāk, es redzēju viņas seju. Vašeta nesmaidīja. Viņa nebija arī uzklājusi sejai ademu vienaldzības masku. Viņa vēroja mani tuvojamies ar bendes drūmo seju.
Sāku runāt, līdzko biju pienācis pietiekami tuvu. Vašeta, nopietni teicu, es…
Joprojām sēdēdama, Vašeta pacēla roku, un es apklusu tik aši, it kā viņa būtu iesitusi man pa muti. Atvainoties šobrīd nav nozīmes! viņa teica, un viņas balss bija salta un nedzīva kā akmens plātne. Šobrīd nekam, ko tu teiktu, nevar uzticēties. Tu zini, ka esmu patiesi sadusmota, un tevī runā bailes. Tas nozīmē, ka es nevaru ticēt nevienam tavam vārdam, jo tos diktē bailes. Tu esi gudrs, pievilcīgs un melis. Es zinu, ka tu ar saviem vārdiem spēj tīt pasauli ap pirkstu. Tāpēc es neklausīšos tevī.