Mazliet pārvietojusies uz sola, viņa turpināja: Jau no paša sākuma es pamanīju, ka tev piemīt maigums. Tik jaunam cilvēkam tas ir retums, un lielā mērā tieši tas mani pārliecināja, ka tevi ir vērts mācīt. Bet dienu gaitā es pamanīju vēl kaut ko citu. Citu seju, kas nepavisam nav maiga. Es atmetu šos novērojumus kā maldīgus zibšņus, uzskatīdama tādas izpausmes par jauna cilvēka bravūru vai dīvainiem barbara jokiem. Taču šodien, dzirdot tavus vārdus, es sapratu, ka tavs maigums ir maska. Un šī otra, retumis redzamā seja, šī tumšā un nežēlīgā iedaba, ir tava patiesā seja, kas slēpjas zem maskas.
Vašeta nomēroja mani ar ilgu skatienu. Tevi mīt kaut kas tāds, kas mums dara raizes. Šehinni to ir novērojusi sarunās ar tevi. Tas nav lethani trūkums. Taču tas manas bažas pastiprina, nevis kliedē. Tas nozīmē, ka tevī ir kaut kas dziļāks par lethani. Kaut kas tāds, ko lethani nespēj novērst.
Viņa ieskatījās man acis. Ja tāda ir patiesība, tad esmu darījusi nepareizi, mācīdama tevi. Ja tu biji tik gudrs, ka visu šo laiku prati rādīt man neīsto seju, tad tu esi drauds ne tikai skolai vien. Ja tāda ir patiesība, tad Karseretai ir taisnība, un tevi pēc iespējas drīzāk jānogalina visu pārējo drošības dēļ.
Vašeta piecēlās, kustēdamās tā, it kā būtu ļoti nogurusi. Tadas ir manas šodienas pārdomas. Un es turpināšu domāt vēl daudzas nakts stundas. Līdz rītdienai būšu pieņēmusi lēmumu. Izmanto šo laiku, lai sakārtotu savas domas un sagatavotos tā, kā tev šķiet vislabāk!
Tad, vairs nepaskatīdamās uz mani, viņa piecēlās un iegāja mājā, klusi aizvērdama durvis aiz sevis.
* * *
Kādu laiku es bezmērķīgi klaiņoju apkārt. Aizgāju pavērot zobena koku, cerēdams, ka satikšu tur Seleanu, taču viņa nekur nebija redzama. Koka vērošana pati par sevi man nedeva nekādu mierinājumu. Šodien ne.
Tad devos uz pirtīm, kur bez jebkāda prieka gremdējos ūdenī. Vēlāk kādā no spoguļiem, kas bija izvietoti mazākajās telpās, pirmoreiz ieraudzīju savu seju, kopš Vašeta bija man iesitusi. Puse sejas bija sarkana un pietūkusi, vienā pusē ap deniņiem un gar zoda līniju veidojās zili un dzelteni izplūdumi. Redzēju arī pamatīgi nozilinātas acs pirmos aizsākumus.
Skatīdamies savā spoguļattēlā, jutu, ka dziļi manī iekvēlojas un sāk zibēt apspiestas dusmu liesmas. Sapratu, ka esmu noguris, bezpalīdzīgi gaidot, kad citi izlems manu likteni. Biju spēlējis pēc viņu noteikumiem, iemācījies viņu valodu, izturējies nevainojami pieklājīgi, bet pretī biju saņēmis izturēšanos, kādu nav pelnījis pat suns. Biju saņēmis sitienus, izsmieklu, nāves draudus un vēl ļaunākus mājienus. Beidzot man bija diezgan.
Devos lēni apstaigāt Haertu. Apciemoju dvīņumāsas, valodīgo kalēju un drēbnieku, pie kura biju pircis sev apģērbu. Draudzīgi aprunājāmies, patīkami pavadījām laiku, un es uzdevu jautājumus, izlikdamies, ka nebūt neizskatos pēc tāda, kas pirms dažām stundām sasists līdz nemaņai.
Mana gatavošanās prasīja ilgu laiku. Es neaizgāju pusdienās, un debesis jau krēsloja, kad atgriezos skolā. Devos taisnā ceļā uz savu istabu un cieši aizvēru durvis aiz sevis.
Pēc tam es izbēru gultā savu kabatu saturu, kas bija pa daļai nopirkts, pa daļai nozagts. Divas smalki veidotas bišu vaska sveces. Gara, trausla tērauda šķēpele no neveiksmīgi kaldināta zobena. Asinssarkana diega spole. Maza, aizkorķēta pudelīte ar ūdeni no pirts ēkas.
Cieši saņēmu pudelīti saujā. Cilvēki parasti neaptver, kādu siltuma daudzumu ūdens glabā sevī. Tieši tāpēc vajadzīgs tik ilgs laiks, lai to uzvārītu. Par spīti tam, ka dedzinoši karstais baseins, kurā biju to pasmēlis, atradās vairāk nekā pusjūdzes attālumā, tas, ko es turēju plaukstā, simpātistam bija noderīgāks par kvēlojošām oglēm. Šajā ūdeni mājoja uguns.
Iedomājos par Penthi, un sirdi iedūrās nožēlas adatiņa. Tad paņēmu sveci un sāku grozīt to rokās, sildīdams pie ādas, mīkstinādams vasku un palēnām sākdams veidot no tā lelli.
Sēdēju savā istabā, domādams tumšas domas, līdz debesīs nodzisa pēdējā gaismas blāzma. Pārlaidu skatienu savāktajiem darbarīkiem un sirds dziļumos sapratu, ka reizēm apstākļi var tā samezgloties, ka vārdi zaudē jēgu. Kāda izvēle man atlika tagad, kad vārdi bija zaudējuši jēgu?
Kas atliek jebkuram no mums, kad vārdi ir zaudējuši jēgu?
SIMT DIVDESMIT PIRMĀ NODAĻA . kad vārdi zaudē jēgu
BIJA VĒLA nakts stunda, kad es tuvojos Vašetas mājai, taču viņas logā joprojām plīvoja sveces gaisma. Es nešaubījos, ka viņa būtu gatava mani nogalināt vai sakropļot Ademres labuma vārdā, tomēr Vašeta nekad nezaudēja apdomību. Pirms šāda soļa viņa noteikti veltīs visu nakti pārdomām.
Manas rokas bija tukšas, un es klusi pieklauvēju pie viņas durvīm. Pēc brīža Vašeta tās atvēra. Viņai mugurā joprojām bija sarkanais algotnes ietērps, bet viņa bija atraisījusi lielāko daļu no zīda saitēm, kas cieši turēja to pie auguma. Viņas acis bija gurdas.
Kad Vašeta ieraudzīja aiz durvīm mani, viņas mute sakniebās tievā svītrā, un es zināju: ja sākšu runāt, viņa atteiksies klausīties. Tāpēc es izdarīju kustību liels lūgums un atkāpos no sveču gaismas loka pustumsā. Līdz šim laikam biju Vašetu pietiekami labi iepazinis, lai droši paredzētu, ka virsroku ņems viņas ziņkārība. Kad es atkāpos, viņas aizdomu pilnās acis savilkās šaurāk, tomēr pēc neilgas vilcināšanās viņa panācās uz manu pusi, gatava man sekot. Viņai nebija zobena.
Nakts bija skaidra, un mēness apgaismoja mūsu ceļu. Es devos augšup kalnā, projām no skolas, projām no Haertas izkaisītajām mājām un veikaliem.
Mēs nogājām vairāk par jūdzi, līdz sasniedzām vietu, kuru biju izvēlējies. Tā bija neliela koku audze blakus augstam akmeņu krāvumam, kas norobežotu jebkādu troksni no aizmigušās pilsētiņas.
Cauri kokiem slīpi spraucās mēness stari, atsegdami tumšus apveidus mazajā laukumiņā starp kokiem un akmeņiem. Tur bija divi nelieli koka soli. Saudzīgi satvēris Vašetas elkoni, es aizvedu viņu turp un apsēdināju uz viena no soliem.
Lēnām kustībām es atkāpos tuvākā koka ēnā un izvilku savu ēnsegu. Uzmanīgi pakāru to uz zema zara tā, lai tas veidotu aizkaru starp mums.
Pēc tam es apsēdos uz otra koka sola un atdarīju lautas futrāļa sprādzes. Katrai aizdarei atveroties, instruments pazīstami ietrinkšķējās, it kā gribēdams izlauzties brīvībā.
Izņēmu lautu un sāku klusi spēlēt.
Lautas korpusā biju ielicis auduma gabalu, lai klusinātu skaņu un tā neaizplūstu pāri klinšainajiem kalniem. Starp stigām biju ievijis dažus sarkanus pavedienus. Daļēji tādēļ, lai tās neskanētu pārāk dzirkstoši, un daļēji izmisīgā cerībā, ka tie nesīs man veiksmi.
Sāku ar “Ciemata kalvi”. Atturējos dziedāt, jo baidījos, ka Vašeta apvainotos, ja es ietu tik tālu. Taču šī dziesma pat bez vārdiem izklausās pēc raudām. Tā ir mūzika, kas vēsta par tukšām istabām, saltu gultu un zudušu mīlestību.
Nepārtraucis spēlēt, es pārgāju pie “Violetas gaidām”, pēc tam sāku “Rietumvēja mājupceļu”. Tā bija manas mātes mīļākā dziesma, un spēlēdams es domāju par viņu, līdz padevos asarām.
Pēc tam uzsāku dziesmu, kas mājoja dziļi manī. Tā bija bezvārdu melodija, kas skāra manas sirds slepenākos nostūrus. Spēlēju uzmanīgi, klusi strinkšķinādams stīgas un raidīdams mūziku nakts melnajā klusumā. Labprāt sacītu, ka tā ir laimīga, jauka un dzirkstoša dziesma, bet tā nebūtu patiesība.
Beidzot es mitējos. Mani pirkstgali svila un smeldza. Jau veselu mēnesi nebiju spēlējis tik ilgi no vietas, un pirkstu āda bija kļuvusi pārāk maiga.