SIMT DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA . virpuļojošā lapa
NAKAMAJĀ RĪTĀ Vašeta atnāca man pakaļ tajā brīdi, kad es beidzu ēst brokastis. Nāc! viņa teica. Karsereta visu nakti lūdza, kaut būtu vētra, bet ir tikai brāzmains vējš.
Nezināju, ko tas nozīmē, bet nejutu vēlēšanos jautāt. Aiznesu atpakaļ savu koka šķīvi un pagriezies ieraudzīju līdzās Penthi, kam uz zoda pletās gaišs, iedzeltens zilums.
Penthe neko neteica, tikai saņēma manas rokas, atklāti izrādot atbalstu. Pēc tam viņa mani cieši apskāva. Jutos pārsteigts, ka viņas galva sniedzas man tikai līdz krūtīm. Biju piemirsis, cik viņa ir maza. Ēdamzāle bija vēl klusāka nekā parasti, un, kaut gan neviens atklāti neblenza, visi mani vēroja.
Vašeta aizveda mani līdz mazajam parkam, kurā mēs pirmoreiz bijām tikušies, un sāka mūsu parasto stiepšanās vingrinājumu. Ierastā norise ļāva man mazliet atslābināties, notrulinot raižu skaudrumu. Kad bijām beiguši, Vašeta noveda mani lejā uz paslēpto zobena koka ieleju. Tas mani nepārsteidza. Kur gan citur tāda pārbaude varētu notikt?
Klajumā blakus kokam bija sanākuši apmēram ducis cilvēku. Lielākā daļa bija ģērbušies algotņu sarkanajās drānās, bet es ievēroju trīs klātesošos gaišākā apģērbā. Spriedu, ka tie droši vien ir ievērojamākie kopienas cilvēki vai varbūt atvaļināti algotņi, kas joprojām piesaistīti skolai.
Vašeta norādīja uz zobena koku. Pirmajā brīdī es nodomāju, ka viņa grib piesaistīt manu uzmanību tā kustībām. Kā jau viņa bija teikusi, diena bija diezgan brāzmaina, un zari sparīgi kapāja tukšo gaisu. Pēc tam pamanīju pie stumbra metālisku spīdumu. Ieskatīdamies ciešāk, redzēju, ka tas ir pie koka piesiets zobens.
Atcerējos Seleanu, kas dejoja starp asajām lapām, cenzdamās sasniegt koka stumbru. Protams.
- Pie stumbra zemē atrodas vairāki priekšmeti, Vašeta teica. Tava pārbaude ir tāda: jāaiziet līdz kokam, jāizvēlas viens no tiem un jāatnāk atpakaļ.
- Tā ir pārbaude? es noprasīju. Tas izskanēja mazliet asāk, nekā biju gribējis. Kāpēc tu man neteici?
- Kāpēc tu nejautāji? viņa sausi atjautāja, tad saudzīgi uzlika plaukstu uz manas rokas. Es būtu pateikusi, viņa teica, tikai vēlāk. Bet es zināju: ja pateikšu to pārāk agri, tu gribēsi izmēģināt spēkus un savainosi sevi.
- Nu, paldies Dievam, ka atstājām to uz šodienu, es sacīju un nopūtos. Gurda atvainošanās. Kas notiks, ja es tur ieiešu un koks mani sagraizīs lupatās?
- Sagraizīšanās parasti ir neizbēgama, Vašeta atbildēja un pavilka sānis krekla apkakli, atsegdama uz pleca divas pazīstamas, bālas, tievas rētas. Noteicošais ir tas, cik pamatīgi un kurā vietā tevi ievaino un kāda ir tava izturēšanās. Viņa sakārtoja kreklu. Lapas neiegriežas dziļi, tomēr uzmani seju un kaklu! Un vietas, kur asinsvadi un cīpslas ir tuvu ādai. Ievainojumus uz krūtīm un rokām var ātri sadziedēt. Nogrieztu ausi ne.
Skatījos, kā vēja brāzma purina koku, neganti vicinot zarus. Un kas liedz palīst zem zariem četrrāpus?
- Lepnums, viņa atbildēja, pētoši raudzīdamās man sejā. Vai tu gribētu, lai tevi atceras kā tādu, kurš pārbaudījumu kārtojis rāpus?
Es sapratu. Man tas bija sevišķi svarīgi. Tā kā es biju barbars, man vajadzēja divtik labi apliecināt savas spējas.
Vēlreiz paskatījos uz koku. Attālums no zaru galiem līdz stumbram bija apmēram trīsdesmit pēdu. Atcerējos rētas, ko biju redzējis uz Tempi ķermeņa un Karseretas sejā. Tātad tā ir aukstasinības pārbaude, es teicu. Lepnuma pārbaude.
- Tā ir pārbaude daudzējādā ziņā, Vašeta sacīja. Izturēšanās atklāj ļoti daudz. Tu vari aizsegt seju ar rokām un mesties uz priekšu. Taisnākais ceļš galu galā ir visātrākais. Bet ko tas liecinās par tevi? Vai tu esi bullis, kas akli joņo uz mērķi? Dzīvnieks, kam trūkst smalkākas attapības un izveicības? Viņa sarauca pieri un papurināja galvu. No sava audzēkņa es gaidītu kaut ko vairāk.
Piemiedzu acis, cenzdamies saskatīt, kādas lietas vēl novietotas ap stumbru. Laikam jau man nepienākas jautāt, kāda ir pareizā izvēle.
- Pareizās izvēles var būt daudzas tāpat kā nepareizās. Tās katram ir citādas. Atnestais priekšmets atklāj daudz. Tas, ko tu pēc tam ar to dari, atklāj daudz. Tava izturēšanās atklāj daudz. Viņa paraustīja plecus. To visu Šehinni rūpīgi pārdomās, pirms izlems, vai uzņemt tevi skolā.
- Ja lēmēja ir Šehinni, kāpēc šeit atrodas visi pārējie?
Vašeta piespiesti pasmaidīja, un es redzēju viņas acīsļslēptas bažas.
- Šehinni viena nepārstāv visu skolu. Viņa norādīja už attālākajiem
ademiem, kas stāvēja ap zobena koku. Un vēl jo mazāk visu kopējo latantha taku.
Paskatījies turp, ievēroju, ka nedaudzajiem, kuri nebija ģērbušies sarkanās, bet gaišās drēbēs, apģērbi īstenībā ir balti. Tie bija citu skolu vadoņi. Viņi bija atceļojuši šurp, lai noskatītos, kā barbars kārto pārbaudi.
- Vai tā ir vienmēr? es jautāju.
Vašeta papurināja galvu. Es varētu izlikties, ka neko nezinu. Bet man ir aizdomas, ka Karsereta padevusi viņiem ziņu.
- Vai viņi var apstrīdēt Šehinni lēmumu? es jautāju.
Vašeta papurināja galvu. Nē. ŠI ir viņas skola un viņas lēmums. Neviens neapstrīdētu viņas tiesības. Roka pie sāniem izdarīja kustību. Un tomēr.
- Nu labi, es teicu.
Vašeta pasniedzās, satvēra manu plaukstu abās savējās, cieši paspieda, tad ļāva tai nokrist.
Es piegāju pie zobena koka. īsu brīdi vējš pierima, un biezais nokareno zaru vainags man atgādināja koku, pie kura es biju sastapis Ktehu. Tā nebija mierinoša doma.
Vēroju virpuļojošās lapas, cenzdamies nedomāt par to, cik tās asas. Kā tās iegriezīsies manā miesā. Kā tās pārslīdēs manu plaukstu plānajai ādai un sagriezīs smalkās cīpslas zem tās.
No lapotnes malas līdz stumbra drošajam patvērumam nevarēja būt vairāk par trīsdesmit pēdām. Savā ziņā nebūt ne daudz…
Atcerējos Seleanu, kas sparīgi šaudījās starp lapām. Atcerējos, kā viņa lēkāja un atvairīja zarus. Ja to spēja viņa, tad noteikti spēju ari es.
Bet jau tajā brīdī, kad sev to teicu, es zināju, ka tā nav patiesība. Seleana šeit bija draiskojusies kopš mazām dienām. Viņa bija tieva kā žagars, aša kā circenis un divreiz mazāka par mani. Salīdzinājumā ar viņu es biju lempīgs lācis.
Attālākajā malā pie koka redzēju pulciņu ademu algotņu. Turpat vidēja divi balti krekli, kas iedvesa lielākas bailes. Jutu viņu pievērstos skatienus, un dīvainā, neizprotamā kārtā tie mani viesa prieku.
Vienatnē baidīties ir viegli. Viegli ir iztēloties, kas uzglūn melnajā tumsā pie pagraba zemākajiem pakāpieniem. Viegli ir ļauties bezjēdzīgu, nereālu baiļu apsēstībai, piemēram, domājot, kā būtu nokļūt virpuļojošu nažu vētrā. Ja esi viens, viegli ir krist panikā, svīst baiļu sviedrus, sabrukt…
Bet es nebiju viens. Un mani vēroja ne tikai Vašeta un Šehinni. Tepat bija citi algotņi un citu skolu vadoņi. Man bija skatītāju publika. Es stāvēju uz skatuves. Un nekur pasaulē nav tādas vietas, kur es justos tik ērti kā uz skatuves.
Stāvēju pie garāko zaru galotnēm, gaidīdams brīdi, kad tie pārtrauks šūpoties. Cerēju, ka to neregulārā mētāšanās kaut uz īsu brīdi pavērs taku, pa kuru es varētu aizskriet, atgrūzdams dažas nejaušas lapas, kas stātos ceļā. Es varētu ar Ūdens Vēdām atvairīt tās no sejas.
Stāvēju lapotnes malā, vēroju to un gaidīju izdevīgu mirkli, cenzdamies paredzēt vēja veidoto rakstu. Koka kustības mani mierinoši ieaijāja, kā tas daudzkārt bija noticis iepriekš. Hs bija skaistas, visi šie loki un apļi…