Kamēr es skatījos, mazliet apskurbis no koka kustībām, jutu, ka mans prāts viegli ieslīd brīvajā, tukšajā Virpuļojošās Lapas plūdumā. Aptvēru, ka koka kustības patiesībā nepavisam nav nejaušas. Īstenībā tas bija raksts, kas veidojās no daudziem, bezgalīgi mainīgiem rakstiem.
Un tad, kamēr mans prāts bija atvērts un nepiepildīts, es ieraudzīju, kā vējš klāj man priekšā savu rakstu. Kā sala kārtiņu, kas izaug uz kailas loga rūts. Vienā brīdī nebija nekā. Nākamajā brīdī es varēju izlasīt vēja vārdu tikpat skaidri, it kā tas būtu uzrakstīts man uz plaukstas.
īsu brīdi paskatījos apkārt, izjuzdams tā burvību. Izgaršoju tā apveidus uz mēles un zināju: ja vēlētos, es varētu pārvērst to vētrā. Varētu apslāpēt to līdz čukstam, atstājot zobena koku tukšu un nekustīgu, nokārtiem zariem.
Tomēr man šķita, ka tas būtu nepareizi. Tāpēc es tikai plati atvēru acis pretī vējam, raudzīdamies, kurā vietā tas izvēlēsies pašķirt zarus. Raudzīdamies, kurā vietā tas savirpinās lapas.
Pēc tam spēru soli zem lapu un zaru vainaga, darīdams to tikpat mierīgi, kā varētu iziet pa savas mājas durvīm. Paspēru divus soļus un apstājos, jo dažas lapas traucās šķelt gaisu tieši man priekšā. Pakāpos sānis, tad gāju tālāk, jo vējš man aiz muguras sašūpoja citu zaru.
Virzījos uz priekšu starp zobena koka dejojošajiem zariem. Es neskrēju, necentos ar rokām tos drudžaini atsist sānis. Gāju uzmanīgi un apdomīgi. Aptvēru, ka tieši tādas ir Šehinni kustības cīņas laikā. Tās nebija ātras, kaut gan brīžiem viņa kustējās pat ļoti ātri. Taču galvenais bija tas, ka viņa kustējās ar nevainojamu precizitāti un vienmēr atradās tieši tur, kur vajadzēja būt.
Pat lāgā to neaptvēris, es stāvēju uz tumšās zemes pie zobena koka resnā stumbra. Šo vietu virpuļojošās lapas nespēja aizsniegt. Uz brīdi es biju drošībā, ļāvu sasprindzinājumam atslābt un sakopoju uzmanību tam, kas mani šeit gaidīja.
Zobens, ko biju redzējis no klajuma malas, bija piesiets pie stumbra ar baltu zīda auklu, kas stiepās kokam apkārt. Zobens bija pa pusei izvilkts no maksts, un es redzēju, ka asmens ir līdzīgs Vašetas zobena asmenim. Metāls bija neparasts, spodri pelēks, bez švīkām vai bojājumu pēdām.
Blakus stumbram uz maza galdiņa gulēja pazīstamais sarkanais krekls, rūpīgi pārlocīts uz pusēm. Turpat bija bulta ar koši baltiem spāmiņiem un nospodrinātu koka cilindru, kurā varētu ievietot papīra tīstokli.
Tad manu skatienu piesaistīja spožs zibsnis, un pagriezdamies es ieraudzīju masīvu zelta stieni, kas rēgojās ārā no tumšās zemes starp koka saknēm. Vai patiešām tas bija zelts? Noliecos un aizskāru to ar roku. Pirksti sajuta saltumu, un stienis bija pārāk smags, lai es ar vienu roku to izvilktu no zemes. Cik tas varētu svērt? Četrdesmit mārciņas? Piecdesmit? Pietiekami daudz zelta, lai es vienmēr varētu palikt Universitātē, lai cik neciešami augstu viņi paceltu manu mācību maksu.
Lēni apgāju apkārt zobena koka stumbram un ieraudzīju plīvojošu zīda lenti, kas karājās zemā zarā. Tai blakus līdzīgā baltā auklā karājās vēl viens, pēc izskata ikdienišķāks zobens. Turpat bija trīs zilas puķes, sasietas ar zilu lenti. Apsūbējis vintiešu puspenijs. Gara, plakana galoda, tumša no uzziestās eļļas.
Un tad, aizgājis koka otrā pusē, es ieraudzīju pret stumbru nevērīgi atslietu manas lautas futrāli.
Redzēdams to tur, zinādams, ka kāds ir iegājis manā istabā un izvilcis to no gultas apakšas, es aizsvilos spējās, negantās dusmās. Stāvokli vēl jo ļaunāku darīja ademu pazīstamā attieksme pret mūziķiem. Tātad viņi zina, ka es esmu ne tikai barbars, bet turklāt vēl pielīdzināms lētai zema līmeņa palaistuvei. Lauta bija nolikta šeit, lai par mani pasmietos.
Reiz es briesmīgu dusmu lēkmē biju izsaucis vēja vārdu. Tas notika Imrē, kad Ambrozs bija salauzis manu lautu. Otrreiz biju to izsaucis bailēs un dusmās, gribēdams aizstāvēties pret Felurianu. Taču šoreiz šis vārds nebija atlidojis pie manis piepešas spēcīgas emocijas uzplūdā. Biju to satvēris maigi un saudzīgi, kā mēdz pastiepties un satvert lēni lidojošu dadža pūku.
Un, kad ieraudzīju savu lautu, kvēlo emociju vilnis ar joni izgrūda mani no Virpuļojošās Lapas kā zvirbuli, kam trāpījis akmens. Vēja vārds saplīsa gabalos, atstādams mani tukšu un aklu. Skatīdamies apkārt uz trakulīgo lapu deju, es vairs neredzēju tajā nekādu rakstu. Redzēju tikai tūkstošiem vēja mētātu nažu, kas graizīja gaisu.
Lēni pabeidzu apli apkārt stumbram, un pakrūti man arvien ciešāk sažņaudza mokošas raizes. Tas, ka šeit atradās mana lauta, pavisam skaidri nozīmēja vienu. Jebkurš no šiem priekšmetiem varēja būt lamatas, ko kāds man izlicis tīši un apzināti.
Vašeta bija teikusi, ka pārbaude ietverot vairāk nekā to, ko es atnesīšot no koka. Svarīgi būšot gan tas, kā es to atnesīšot, gan tas, ko es pēc tam ar šo priekšmetu darīšot. Ja es iznestu smago zelta stieni un pēc tam nodotu to Šehinni rokās, vai tas nozīmētu, ka esmu gatavs pelnīt skolai naudu? Vai arī tas liecinātu, ka tiecos alkatīgi satvert kaut ko smagu un neērtu, kaut arī tas man radītu lielākas briesmas?
Līdzīgi varēju spriest par jebkuru no šīm lietām. Ja es paņemtu sarkano kreklu, to varētu iztulkot gan kā cēlu vēlmi nopelnīt tiesības to valkāt, gan kā augstprātīgu iedomu, ka esmu gana labs, lai pievienotos viņu rindām. Vēl jo vairāk tas attiecās uz seno zobenu, kas karājās zarā. Nešaubījos, ka ademiem tas ir dārgs kā pašu bērns.
Vēlreiz lēni apgāju apkārt stumbram, izlikdamies, ka apsveru savu izvēli, taču patiesībā es tikai centos iegūt laiku. Nervozi pārskatīju visus priekšmetus otrreiz. Starp tiem bija maza grāmatiņa ar misiņa slēdzi. Vārpstiņa ar pelēku vilnas dziju. Gluds, apaļš akmens uz tīras, baltas drānas.
Pētīdams šīs lietas, skaidri sapratu, ka jebkuru manu izvēli varētu iztulkot daudzos un dažādos veidos. Es pārāk maz zināju par ademu kultūru, lai uzminētu, ko var simbolizēt manis izvēlētais priekšmets.
Un pat tad, ja es izdarītu pareizu izvēli, bez vēja vārda, kas izvadītu mani atpakaļ caur zobena koka zariem, es atgrieztos malā, nožēlojami sagraizīts. Varbūt ne tik stipri, lai paliktu kroplis, bet pietiekami, lai mani atzītu par neveiklu barbaru, kuram nav vietas viņu vidū.
Vēlreiz paskatījos uz zelta stieni. Ja izvēlētos to, manai neveiklībai vismaz būtu aizbildinājums lielā smaguma dēļ. Varbūt izdotos iznest to gana iespaidīgi…
Nervozi apgāju kokam apkārt trešo reizi. Jutu, ka vējš ceļas un brāzmas mētā zarus negantāk nekā iepriekš. Tās nožāvēja man sviedrus, un mani pārņēma saltas tirpas.
Un pēkšņi šajā raižpilnajā brīdī es spēcīgāk par visu sajutu piepešu, neatliekamu spiedienu urīnpūslī. Manai bioloģiskajai vajadzībai nebija nekādas daļas gar situācijas nopietnību, un mani sagrāba neatvairāma vajadzība atviegloties.
Tāpēc notika tā, ka asmeņu vētras vidū un savas pārbaudes vidū turklāt tā vienlaikus bija arī mana tiesas prāva es stāvēju un iztēlojos, ka urinēju pret svēto zobena koku, kamēr mani vēro divi duči lepnu un nežēlīgu algotņu.
Tā bija tik satriecoša un nepiedienīga doma, ka man izlauzās skaļi smiekli. Un izlauzdamies tie gaisināja sasprindzinājumu, kas žņaudza manu pakrūti un spīlēja muskuļus. Lai ko es izvēlētos, tas būs labāk nekā apčurāt latantha koku.
Tajā brīdī, kad manī vairs neversmoja dusmas, kad mani vairs nežņaudza bailes, es pārlaidu skatienu ņirbošajām lapām visapkārt. Agrāk katru reizi, kad vēja vārds mani bija atstājis, tas bija pazudis kā sapnis pirms nomoda, neatsaucams kā atbalss vai gaistoša nopūta.