Taču šoreiz notika citādi. Biju pavadījis daudz stundu, vērodams kustīgo lapu rakstus. Paskatījos cauri koka zariem un atcerējos Seleanu, kas lēkāja un virpuļoja, skraidīja un smējās.
Un tad tas atnāca vēlreiz. Kā sena drauga vārds, kas tikai uz bridi pagaisis no atmiņas. Es skatījos cauri zariem un redzēju vēju. Izrunāju tā garo vārdu klusi un maigi, un vējš kļuva kluss un maigs. Izdvesu to kā čukstu, un pirmo reizi kopš manas ierašanās Haertā vējš pilnīgi norima un apklusa.
Šajā nebeidzamo vēju mājvietā iespaids bija tāds, it kā pasaule pēkšņi būtu aizturējusi elpu. Nemitīgā zobenu koka deja kļuva arvien lēnāka, līdz pilnīgi apstājās. Gluži tā, it kā koks vēlētos atpūsties. It kā tas būtu nolēmis ļaut man iziet ārā.
Atkāpos no stumbra un lēni devos cauri lapotnei uz Šehinni pusi, nenesdams līdzi nevienu priekšmetu. Iedams pacēlu kreiso roku un pārvilku plaukstu pāri nokarenas lapas asajai malai.
Aizgāju un nostājos piedienīgā attālumā no Šehinni. Mana seja bija neizteiksmīga maska. Stāvēju pilnīgi klusi, pilnīgi nekustīgi.
Izstiepu kreiso roku, pavērsis augšup asiņaino plaukstu, un savilku to dūrē. Žests teica gatavība. Asinis plūda vairāk, nekā biju gaidījis, tās sūcās starp pirkstiem un pilēja lejup pār plaukstu.
Pēc krietna brīža Šehinni pamāja ar galvu. Es atbrīvojos no stinguma, un tikai pēc tam atgriezās vējš.
SIMT DIVDESMIT CETURTĀ NODAĻA . par vārdiem
- ZINI, kas tu esi? Vašeta teica, kad mēs gājām pāri kalniem. Neciešami lecīgs, teatrāls plātīzeris!
Es mazliet pieliecu galvu uz viņas pusi, graciozi izdarīdams kustību padevīga piekrišana.
Viņa iešāva man pa vaigu. Izej no lomas, melodramatiskais ēzeli! Tu vari piemuļķot viņus, bet ne jau mani.
Vašeta pacēla roku pie krūtīm, atdarinādama baumošanu. Vai dzirdējāt, ko Kvouts atnesa no zobena koka? To, ko barbars vispār nespēj saprast: klusumu un nekustību. Ademres sirdi. Un ko viņš piedāvāja Šehinni? Gatavību asiņot skolas labā!
Vašeta paskatījās uz mani, un viņas sejā sašutums jaucās ar uzjautrinājumu. Nudien, varētu domāt, ka tu esi izkāpis no pasaku grāmatas!
Izdarīju kustību aizkustināta glaimojoša klusināta sirsnīga piekrišana.
Vašeta pastiepās un spēcīgi iesita man knipi pa ausi.
- Ā! Es skaļi iesmējos. Lai tā būtu! Bet neuzdrošinies apvainot mani par melodrāmu. Jūs, šejienieši, paši esat viens milzīgs, bezgalīgs dramatisks žests. Klusums. Asinssarkanas drēbes. Maskēta valoda. Noslēpumi un mīklas. It kā visa jūsu dzīve būtu viena liela mīmu spēle! Paskatījos viņai acīs. Un to es saku pilnīgi nopietni, ar visām daudzajām pārgudrajām niansēm.
- Jā, uz Šehinni tev izdevās atstāt iespaidu, Vašeta teica. Tas ir pats svarīgākais. Un tu to izdarīji tā, ka pārējo skolu vadoņi neatļausies daudz kurnēt. Un tas ir otrs ļoti svarīgs apstāklis.
Mēs sasniedzām savu galamērķi zemu ēku ar trijām istabām blakus nelielam, no dēļiem sasistam kazu aplokam. Te ir cilvēks, kas apkops tavu plaukstu, Vašeta teica.
- Kāpēc tu nevedi mani uz aptieku? es jautāju.
- Zāļu tirgotāja ir tuvos draugos ar Karseretas māti, Vašeta atbildēja. Tai es neļautu tevi aprūpēt ne par kādu naudu. Viņa pamāja uz tuvējo māju. Turpretī Daelns ir cilvēks, pie kura es nāktu pati, ja man vajadzētu palīdzību.
Viņa pieklauvēja pie durvīm. Kaut arī tagad tu esi skolas pārstāvis, neaizmirsti, ka es joprojām esmu tava skolotāja! Es vienmēr zināšu, kā ir labāk.
Vēlāk, kad mana plauksta bija pārsieta, Vašeta un es sēdējām kopā ar Šehinni kādā telpā, kurā es vēl nekad nebiju iegājis. Tā bija mazāka par visām istabām, kurās mēs bijām pārrunājuši lethani. Tajā bija mazs, nekārtīgs rakstāmgalds, vāze ar dažām puķēm un vairāki ērti, mīksti krēsli. Attēls pie vienas sienas atainoja trīs lidojošus putnus uz saulrieta debesu fona; tā nebija glezna, bet salikums no daudziem spožiem pulētu flīžu gabaliņiem. Nospriedu, ka šis laikam ir kaut kas līdzīgs Šehinni kabinetam.
- Kā jūtas roka? Šehinni jautāja.
- Ļoti labi, es atbildēju. Griezums ir sekls. Daelns uzlika tik sīkas šuves, kādas es vēl nebiju redzējis. īsts meistars!
Šehinni pamāja ar galvu. Atzinība.
Pacēlu kreiso plaukstu, kas bija ievīstīta tīrā, baltā drānā. Pats grūtākais būs četras dienas turēt šo roku mierā. Jau tagad man ir tāda sajūta, it kā sagriezta būtu mēle, nevis plauksta.
Šehinni skopi pasmaidīja, to dzirdēdama, un viņas smaids mani pārsteidza. Tuviem cilvēkiem pieļaujamā sejas izteiksme bija liels kompliments. Tu šodien sevi parādīji itin labi. Visi par to vien runā.
- Manuprāt, tiem nedaudzajiem, kuri to redzēja, pietiek svarīgāku jautājumu, ko pārrunāt, es pieticīgi sacīju.
Uzjautrināta neticība. Tā varbūt ir, taču tie, kuri skatījās no paslēptuvēm, neapšaubāmi stāsta redzēto tālāk. Seleana, ja gauži nekļūdos, noteikti ir to izstāstījusi jau vismaz simtam. Rīt visi gaidīs, ka tavs solis tricinās zemi tā, it kā tu būtu pats Aethe, kas atgriezies mūs apciemot.
Nesapratu, ko uz to atbildēt, tāpēc cietu klusu. Tas man nebija raksturīgi. Bet, kā jau esmu teicis, es allaž mācos.
- Esmu gaidījusi, kad radīsies iespēja aprunāties ar tevi par vienu jautājumu, Šehinni teica. Piesardzīga ziņkāre. Kad Tempi atveda tevi šurp, viņš man gari un plaši stāstīja par jūsu kopā pavadīto laiku. Par to, kā jūs meklējāt bandītus.
Es apstiprinoši pamāju.
- Vai tā ir patiesība, ka tu ar asins maģiju iznīcināji vairākus vīrus un pēc tam izsauci zibeni, lai nogalinātu pārējos?
Vašeta, to dzirdēdama, pacēla skatienu un pēc kārtas aši palūkojās uz mums. Biju tik ilgi sarunājies ar viņu aturiešu valodā, ka tagad šķita neparasti redzēt viņas sejā bezkaislīgo ademu izteiksmi. Tomēr es nojautu, ka viņa ir pārsteigta. Viņa to nebija zinājusi.
Prātoju, vai man vajadzētu mēģināt izskaidrot savu rīcību, tomēr nolēmu to nedarīt. Jā.
- Tātad tu esi varens.
Tādos vārdos es par to nebiju domājis. Zināmā mērā. Citi ir varenāki.
- Vai tāpēc tu gribēji apgūt ketanu? Lai iegūtu varu?
- Nē. Manas vēlmes nosaka zinātkāre. Es meklēju zināšanas.
- Zināšanas ir varas veids, Šehinni uzsvērti sacīja, tad šķietami mainīja tematu. Tempi man teica, ka starp bandītiem bijis kāds rhinta, viņu vadonis.
- Rhinta? es bijīgi pārjautāju.
- Slikts radījums. Cilvēks, kurš ir vairāk nekā cilvēks, tomēr mazāk nekā cilvēks.
- Dēmons? es jautāju, nedomājot lietodams aturiešu vārdu.
- Tas nav dēmons, Šehinni atbildēja, viegli pāriedama uz aturiešu valodu. Tādu radījumu kā dēmoni nav. Jūsu priesteri runā par dēmoniem, lai iebaidītu cilvēkus. Viņa īsi paskatījās man acīs un augstsirdīgi izdarīja kustību godīgums un atvainošanās un svarīgs apstāklis. Bet pasaulē ir daudz slikta. Seni radījumi cilvēku izskatā. Un daži ir ļaunāki par pārējiem. Tie brīvi staigā pa pasauli un dara briesmu darbus.
Jutu sevī mostamies cerību. Esmu dzirdējis, ka tos sauc arī par čandriāniem, es teicu.
Šehinni pamāja ar galvu. Arī es to esmu dzirdējusi. Bet rhinta ir labāks vārds. Viņa ilgi lūkojās manī, tad atgriezās pie ademu valodas.
- Spriežot pēc tā, ko Tempi man stāstīja par tavu reakciju, es domāju, ka tu kaut ko tādu esi sastapis jau agrāk.
-Jā-