- Vai esi gatavs sastapt tādu radījumu vēlreiz?
- Jā. Apņēmība manā balsī pārsteidza mani pašu.
- Ar noteiktu mērķi?
-Jā-
- Ar kādu mērķi?
- Nonāvēt viņu.
- Tādas būtnes nav viegli nonāvēt.
Es piekrītoši pamāju ar galvu.
- Vai tu tādam mērķim izmantosi to, ko tev iemācījis Tempi?
- Tādam mērķim es izmantošu visu iespējamo. Neapzināti biju sācis kustību neierobežoti, bet plaukstas pārsējs to neļāva. Es pikti saraucu pieri.
- Tas ir labi, Šehinni teica. Ar tavu ketana prasmi nepietiks. Tava vecuma cilvēkam tā ir bēdīga. Barbaram tā ir laba. Tā ir laba tādam, kurš trenējies tik ilgi kā tu, tomēr kopumā bēdīga.
Man bija pamatīgi jāpiespiežas, lai apslāpētu dedzību balsī, un es vēlējos, kaut varētu ar rokas kustību darīt zināmu, cik šis jautājums man ir svarīgs. Šehinni, es ļoti vēlētos uzzināt vairāk par šiem rhintām.
Šehinni krietnu bridi klusēja. Es par to padomāšu, viņa beidzot teica, izdarīdama kustību, kuras nozīme varēja būt satraukums. Neko tādu nedrīkst izlemt ar vieglu roku.
Saglabāju neizteiksmīgu seju un papūlējos ar pārsieto roku paust attieksmi dziļa godbijīga vēlme. Paldies, ka esi gatava to pārdomāt, Šehinni. Jebkas, ko tu par viņiem varētu pateikt, man būtu vērtīgāks par zeltu.
Vašeta izdarīja kustību nepārprotama neveiklība, pēc tam pieklājīga vēlme, pārmaiņa. Pirms divām dienkopām es viņu nebūtu sapratis, bet tagad aptvēru, ka viņa vēlas pavērst sarunu citā virzienā.
Tāpēc iekodu mēlē un vairs neturpināju šo tematu. Līdz šim laikam biju pietiekami daudz uzzinājis par ademiem, lai saprastu, ka uzstājība ir pats nevēlamākais ceļš, ja gribi kaut ko izdibināt. Kopvalstībā es būtu varējis uzstāt, izvilināt ziņas no cilvēka ar ķircināšanu un glaimiem. Šeit tādi paņēmieni bija bezspēcīgi. Šeit darbojās vienīgi miers un klusums. Vajadzēja apbruņoties ar pacietību un ļaut Šehinni pašai atgriezties pie iesāktā temata, ja viņa tā vēlētos.
- Teikšu to vēlreiz, Šehinni turpināja. Negribīga atzīšanās. Tava ketana prasme ir nožēlojama. Bet, ja tu gadu pienācīgi trenētos tā, kā līdz šim, tu varētu sasniegt Tempi līmeni.
- Tu man glaimo.
- Es neglaimoju. Es norādu uz tavām vājībām. Tu spēj ātri mācīties. Tas rosina pārsteidzīgu uzvedību, un pārsteidzība nepieder pie lethani. Vašeta nav vienīgā, kura domā, ka tavā dabā mīt kaut kas satraucošs.
Šehinni ilgi lūkojās manī. Viņas acis pētīja mani ilgāk par minūti. Tad viņa izteiksmīgi paraustīja plecus un paskatījās uz Vašetu, pagodinādama to ar tikko jaušamu smaidu. Tomēr jāatzīst, -dīvains domīgums,ja es jebkad esmu redzējusi cilvēku, kura sirdi nav nevienas ēnas, tas noteikti ir bijis bērns, kurš vēl neprot runāt. Viņa piecēlās no krēsla un ar abām rokām nogludināja kreklu. Ejam! Mums jāiet izvēlēties tev vārdu.
* * *
Šehinni gāja mūsu trijotnes priekšgalā, un mēs kāpām stāvā, klinšainā kalnā.
Pēc aiziešanas no skolas telpām neviens no mums nebija teicis ne vārda. Es nezināju, ka notiks turpmāk, tomēr jutu, ka nevajag jautāt. Tas būtu izklausījies negodbijīgi, it kā līgavainis kāzu norises vidū iesauktos: “Kas tagad jādara?”
Mēs apstājāmies pie zālēm apaugušas dzegas, virs kuras slējās līks koks, ar saknēm cieši iekrampējies kailajā klints plātnē. Blakus kokam redzēju biezas koka durvis tātad šī bija viena no slēptajām ademu mājām.
Šehinni pieklauvēja un pati atvēra durvis. Mājokļa iekšpuse nepavisam neatgādināja alu. Akmens sienas bija noslīpētas, un grīda bija no pulēta koka. Telpa bija daudz lielāka, nekā es būtu gaidījis, tai bija augsti griesti, un sešas durvis veda dziļāk klinti.
Pie zema galda sēdēja sieviete, kaut ko pārrakstīdama no vienas grāmatas otrā. Viņas mati bija balti un seja krunkaina kā sažuvis ābols. Tajā bridi es atskārtu, ka visā Haertā pavadītajā laikā pirmo reizi redzu kādu cilvēku lasām vai rakstām.
Vecā sieviete pamāja Šehinni sveicienu, tad pagriezās pret Vašetu, un viņas acu kaktiņi savilkās krunkās. Prieks. Vašeta, viņa teica, es nezināju, ka tu esi atgriezusies.
- Mēs atnācām pēc vārda, Magvina, Šehinni sacīja. Pieklājīgs oficiāls lūgums.
- Pēc vārda? Magvina neizpratnē atjautāja. Viņas skatiens pārslīdēja no Šehinni uz Vašetu, pēc tam uz mani viņām aiz muguras. Uz maniem koši sarkanajiem matiem un pārsieto roku. Ā! viņa teica, un viņas seja spēji sadrūma.
Magvina aizvēra grāmatas un piecēlās. Viņai bija līka mugura, un viņa gāja maziem, šļūcošiem soļiem. Ar rokas mājienu paaicinājusi mani iznākt priekšā, viņa lēni apgāja man apkārt, uzmanīgi pētīdama mani no galvas līdz kājām. Skatīties man sejā viņa vairījās, bet saņēma manu nepārsieto plaukstu, pagrieza to augšup un aplūkoja delnu un pirkstgalus.
- Es gribētu dzirdēt tevi kaut ko sakām, viņa teica, joprojām pētīdama manu plaukstu.
- Kā vēlies, godājamā vārdu devēja, es sacīju.
Magvina paskatījās uz Šehinni. Vai viņš mani izsmej?
- Nedomāju vis.
Magvina vēlreiz apgāja man apkārt un pārlaida rokas pār maniem pleciem, augšdelmiem, skaustu. Pašķirstījusi manus matus, viņa nostājās man pretī un ieskatījās tieši acīs.
Viņai bija tādas pašas acis kā Elodinam. Ne jau detaļās. Elodina acis bija zaļas, asas un izsmejošas. Magvinas acis bija pazīstamajā ademu pelēkajā tonī, mazliet ūdeņainas un malās apsārtušas. Nē, līdzība bija pašā skatienā. Līdz šim nebiju sastapis nevienu citu, kas spētu skatīties otrā cilvēkā tā, kā to darīja Elodins, kā raudzīdamies nesteidzīgi šķirstītā grāmatā.
Kad Magvina pirmoreiz ieskatījās man acīs, es jutos tā, it kā no manis būtu izvilkta visa dvaša. īsu brīdi man šķita, ka viņu ir iztrūcinājis redzētais, bet tā varbūt bija raižu radīta iedoma. Pēdējā laikā es pārāk bieži biju nokļuvis bezdibeņa malā, un, par spīti veiksmīgi nokārtotajai pārbaudei, kaut kas manī joprojām gaidīja kārtējo sitienu.
- Maedre, viņa teica, joprojām nenovērsdama acis no manis. Pēc tam viņa nolaida skatienu un devās atpakaļ pie savām grāmatām.
- Maedre? Vašeta pārjautāja, un viņas balsī jautās mulss izbīlis. Šķiet, viņa gribēja sacīt vēl kaut ko, bet Šehinni pacēla roku un iesita viņai pa vaigu.
Tā bija tieši tāda kustība, ar kādu pēdējā mēneša laikā Vašeta neskaitāmas reizes bija sodījusi mani. Nespēju savaldīties. Es iesmējos.
Vašeta un Šehinni paskatījās uz mani ar zvērojošu skatienu. Zvērojošu vārda tiešā nozīmē.
Magvina pagriezās un palūkojās uz mani. Viņa neizskatījās satraukta.
- Vai tu smejies par vārdu, ko es tev iedevu?
- Nepavisam, Magvina, es atbildēju un ar pārsieto roku centos pēc iespējas veiksmīgi pateikt cieņa. Vārdi ir ļoti svarīgi.
Viņa joprojām lūkojās manī. Un ko barbars var zināt par vārdiem?
- Šo to var gan, es atbildēju, atkal neveikli sakustinādams pārsieto roku. Bez tās es nespēju ielikt vārdos smalkākās nozīmju nokrāsas.
- Savā tālajā zemē es esmu par tiem mācījies. Zinu vairāk nekā daudzi citi, un tomēr tas ir ļoti maz.
Magvina ilgi nenovērsa skatienu no manis. Tādā gadījumā tev jāzina, ka nevienam nav jāstāsta par savu jauno vārdu, viņa teica.
- Vārds ir ļoti privāts, un atklāt to citiem ir bīstami.
Es pamāju ar galvu.
Tas Magvinu, šķiet, apmierināja, un viņa atkal apsēdās savā krēslā un atvēra grāmatu. Vašeta, mans mazais trusīti, tev drīz jāatnāk mani apciemot! Viegli pārmetoša sirsnība.