- Es atnākšu, vecmāmiņ, Vašeta apsolīja.
- Paldies, Magvina! Šehinni teica. Godbijīga pateicība.
Vecā sieviete izklaidīgi pamāja ar galvu, un Šehinni izveda mūs no alas.
* * *
Vēlāk vakarā es aizgāju uz Vašetas māju. Viņa sēdēja ārā uz soliņa un raudzījās, kā saule debesīs tuvojas rietam.
Vašeta uzsita pa solu seV blakus, un es apsēdos. Kā tu jūties tagad, kad vairs neesi barbars? viņa jautāja.
- Apmēram tāpat, es atbildēju. Tikai drusku apreibis.
Pēc pusdienām Penthe bija aizvedusi mani uz savu māju, kur notika kaut kas līdzīgs viesībām. Varbūt piemērotāks vārds būtu pulcēšanās, jo nebija ne mūzikas, ne deju. Tomēr es jutos pagodināts, ka Penthe ir papūlējusies atrast vēl piecus ademus, kuri labprāt vēlējās nosvinēt manu uzņemšanu skolā.
Ar labpatiku pārliecinājos, ka ademu pasivitāte itin viegli pazūd pēc dažiem dzēriena kausiem, un drīz vien mēs visi smaidījām kā īsteni barbari. Tas ļāva man atbrīvoties no sasprindzinājuma, turklāt savu valodas neveiklību es tagad varēju aizbildināt ar pārsieto roku.
- Šodien Šehinni teica, es piesardzīgi sacīju, ka viņa zinot stāstu par rhintām.
Vašeta pagriezās un neizteiksmīgi paskatījās uz mani. Vilcināšanās.
- Es šīs ziņas esmu meklējis pa visu pasauli, es teicu. Tās es vērtētu augstāk par visu. Neviltots patiesīgums. Un baidos, ka nepratu to īsti labi paskaidrot Šehinni. Jautājums. Dedzīgs lūgums.
Vašeta brīdi lūkojās manī, it kā gaidīdama, ka es turpināšu. Tad viņa izdarīja kustību nelabprāt. Es viņai par to ieminēšos, viņa teica. Mierinājums. Pabeigtība.
Es pamāju ar galvu un vairs par to nerunāju.
Kādu laiku mēs abi sēdējām draudzīgā klusumā, kamēr saule lēni slīdēja aiz pamales. Vašeta dziļi ievilka elpu un dzirdami nopūtās. Es aptvēru, ka mēs nekad neesam tā darījuši, ja neņem vērā brīžus, kad viņa gaidīja mani atgūstam elpu vai pieceļamies pēc kritiena. Līdz šim katrs kopā pavadītais brīdis bija veltīts maniem treniņiem.
- Šovakar Penthe man sacīja, es beidzot teicu, ka man esot skaistas dusmas, un ari viņa sev labprāt tādas gribētu.
Vašeta paklusi iesmējās. Daudz laika tam nevajadzēja! Viņa zinoši paskatījās uz mani. Kā tas notika?
Es mazliet nosarku. Ā… Viņa man atgādināja, ka ademi fizisku kontaktu neuzskatot par kaut ko intīmu.
Vašetas smaids kļuva gandrīz vai neķītrs. Grāba tevi ciet, vai ne?
- Gandrīz, es atbildēju. Tagad es kustos ātrāk nekā pirms mēneša.
- Diez vai tu kusties tik ātri, lai izvairītos no Penthes, Vašeta teica.
- Viņa tikai gribēja seksuālu spēlīti. Tur nav nekā slikta.
- Tieši tāpēc es tev to jautāju, es lēni sacīju. Lai zinātu, vai tas ir slikti.
Vašeta savilka uzacis, vienlaikus izdarot kustību viegla neizpratne.
- Penthe ir loti jauka, es uzmanīgi sacīju. Tomēr mēs ar tevi esam… meklēju piemērotu vārdu, …bijuši intīmi.
Vašetas sejā atplauka atskārsme, un viņa atkal iesmējās. Tu gribēji teikt, ka mums ir bijis sekss. Intimitāte starp skolotāju un audzēkni nozīmē daudz vairāk.
- Ak tā! es teicu, mazliet atslābinādamies. Man jau bija tādas aizdomas. Bet vienmēr ir labāk zināt skaidri.
Vašeta papurināja galvu. Biju aizmirsusi, kā tas ir jums, barbariem, viņa teica, un balsī skanēja draudzīga, smagnēja iecietība. Pagājuši jau daudzi gadi, kopš man vajadzēja skaidrot tādas lietas savam karaliskajam dzejniekam.
- Tātad tu neņemtu ļaunā, ja es… Bez vārdiem izdarīju žestu ar pārsieto roku.
- Tu esi jauns un enerģisks, viņa teica. Tev tas ir veselīgi. Kāpēc lai es ņemtu ļaunā? Vai tad tava seksualitāte pēkšņi ir kļuvusi par manu īpašumu, ka man jāraizējas, lai tā neaizietu citur?
Vašeta apklusa, it kā viņai kaut kas būtu piepeši ienācis prātā. Viņa pagriezās un paskatījās uz mani. Vai tevi apvaino tas, ka man visu šo laiku ir bijis sekss ar citiem? Viņa uzmanīgi vēroja manu seju.
- Redzu, ka tu esi satriekts.
- Tā ir, es atzinos. Tad, iedziļinādamies savās izjūtās, pārsteigts secināju, ka tomēr neesmu par to pārliecināts. Es jūtu, ka tam vajadzētu mani apvainot, beidzot teicu. Bet šķiet, ka tā nav.
Vašeta atzinīgi pamāja ar galvu. Tā ir laba zīme. Tas liecina, ka tu kļūsti civilizēts. Pretējās izjūtas rada uzskati, ar kādiem tu tiki audzināts. Tās ir kā vecs krekls, kas tev vairs neder. Un tagad, kad esi apskatījis to tuvāk, tu redzi, ka tas vienmēr ir bijis neglīts.
Es brīdi vilcinājos. Tīrās ziņkārības pēc, es teicu, cik partneru tev ir bijis, kopš mēs esam kopā?
Vašeta šķita izbrīnījusies par tādu jautājumu. Savilkusi lūpas, viņa krietnu bridi raudzījās debesīs, tad paraustīja plecus. Ar cik cilvēkiem es kopš tā laika esmu runājusi? Ar cik daudziem esmu sacentusies? Cik reižu esmu ēdusi vai izpildījusi ketana vingrinājumus? Kurš tad to skaita?
- Un tā domā visi ademi? es jautāju, priecādamies, ka beidzot ir iespēja atklāti uzdot tādus jautājumus. Ka sekss nav nekas intīms?
- Protams, tas ir intīms, Vašeta atbildēja. Viss, kas saista divus cilvēkus, ir intīms. Saruna, skūpsts, čuksts. Pat cīņa ir intīma. Bet mēs neesam dīvaiņi attiecībā uz seksu. Mēs no tā nekautrējamies. Mums nav svarīgi paturēt otra cilvēka seksualitāti tikai sev kā skopulim, kas sēž uz dārgumu maisa. Viņa papurināja galvu. Tāda domāšanas dīvainība vairāk par visu pārējo nošķir jūs, barbarus, citu no cita.
- Bet kur tad paliek romantika? es, mazliet sašutis, jautāju. Kur paliek mīlestība?
Vašeta atkal iesmējās, un viņas smiekli skanēja skaļi, ilgi un ļoti uzjautrināti. Tos noteikti dzirdēja puse Haertas, un tie atbalsojās attālajos kalnos.
- Ak jūs, barbari! viņa teica, slaucīdama acīs saskrējušās asaras.
- Biju aizmirsusi, kādi jūs esat tumsoņi. Mans dzejnieks un karalis bija tāds pats. Pagāja ilgs, nožēlojams laiks, līdz viņš aptvēra dzīves patiesību: starp dzimumlocekli un sirdi ir milzīga atšķirība.
SIMT DIVDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . cezūra
NĀKAMAJĀ RĪTĀ es pamodos diezgan apdullis. Nebiju pārāk daudz dzēris, taču mans organisms no tā bija atradinājies, tāpēc katru izdzerto kausu tajā rītā izjutu trīskārt stiprāk. Aizsteberēju līdz pirtīm, iegremdējos viskarstākajā baseinā, kādu spēju paciest, un pēc tam centos pēc iespējas noberzt nepatīkamās sajūtas.
Kad devos uz ēdamzāli, gaiteni mani notvēra Vašeta un Šehinni. Vašeta pamāja, lai sekoju, un es devos viņām līdzi. Nemaz nejutos noskaņots treniņam vai oficiālai sarunai, taču atteikties, šķiet, nebūtu bijis reāli.
Izllkumojuši cauri vairākiem gaiteņiem, mēs beidzot izgājām ārā skolas vidienē. Šķērsojām nelielu pagalmu un nokļuvām pie nelielas, četrstūrainas ēkas, ko Šehinni atslēdza ar mazu dzelzs atslēgu: tās bija pirmās aizslēgtās durvis, ko man bija gadījies redzēt visā Haertā.
Trijatā iegājām šaurā priekštelpā bez logiem. Vašeta aizvēra ārdurvis, un telpa iegrima melnā tumsā, apslāpējot nebeidzamo vēja troksni. Tad Šehinni atvēra iekšējās durvis. Mūs apsveica silta sveču gaisma, ko izstaroja pusducis degošu sveču. Pirmajā brīdī šķita savādi, ka tās atstātas degam tukšā istabā…
Tad es ieraudzīju, kas karājas pie sienām. Sveču gaismā mirdzēja vairāki desmiti zobenu. Tie visi bija kaili, un to makstis bija izvietotas zemāk.
Te nebija ceremoniālu greznojumu, kādus varētu ieraudzīt tehliešu baznīcā. Nebija gobelēnu, nebija gleznu. Tikai zobeni. Tomēr nepārprotami varēja redzēt, ka šī ir nozīmīga vieta. Gaisā jautās spraigums, kādu iespējams sajust Arhīvos vai senā kapsētā.