Tomēr viss vēl nebija kārtībā. Manas emocijas joprojām sita augstu vilni, un es aizsvilos par katru mazāko nieku. Vēl ļaunāk: mana atmiņa bija nevis vienkārši atgriezusies agrākajā līmeni, bet kļuvusi ļoti spilgta un nevaldāma.
Būdams kopā ar Simmonu, es biju juties krietni labāk. Viņa klātbūtne patīkami nomierināja un pavērsa domas citā virzienā. Taču, palicis viens savā mazajā viesnīcas jumtistabā, es drīz nokļuvu atmiņu gūstā. Šķita, ka mans prāts apņēmies pārcilāt un no jauna izjust ikvienu sāpīgo brīdi, ko biju piedzīvojis.
Jūs varētu domāt, ka visļaunākās atmiņas saistījās ar dienu, kad bojā gāja mana trupa. Atmiņas par brīdi, kad atgriezos apmetnē un ieraudzīju visu degam liesmās. Par manu vecāku nedabiskajiem ķermeņu apveidiem zilganajā vakara krēslā. Par gruzdoša brezenta, asiņu un degošu matu smaku. Atmiņas par tiem, kas viņus bija nonāvējuši. Par čandriāniem. Par vīrieti, kurš runāja ar mani, visu laiku smīnēdams. Par Ogli.
Hs bija smagas atmiņas, tomēr gadu gaitā es tajās biju atgriezies un kavējies tik daudz reižu, ka to skaudrums bija gandrīz notrulinājies. Es atcerējos Haliaksa balss toni un tembru tikpat skaidri kā sava tēva balsi. Bez jebkādas piepūles varēju atsaukt atmiņā Ogles seju. Viņa nevainojamos, smaidā atsegtos zobus. Viņa baltos, cirtainos matus. Viņa acis, melnas kā ogles, kā tintes lāses. Viņa balsi, kas skanēja salti kā ziemas spelgonis: Kāda vecāki šeit dziedāja pilnīgi nepieļaujamas dziesmas.
Jūs varētu domāt, ka tās bija manas visļaunākās atmiņas. Tomēr jūs maldītos.
Nē. Vissāpīgākās atmiņas bija tās, kas saistījās ar maniem zēna gadiem. Atmiņas par ratu nesteidzīgo ripojumu un zvārošanos, kamēr tēvs nepiespiesti turēja grožus un es sēdēju līdzās. Par to, kā viņš uzlika roku man uz pleca, mācīdams pareizi nostāties uz skatuves, lai augums bez vārdiem teiktu: lepns, skumjš vai bikls. Par viņa pirkstiem, kas virzīja manējos pār lautas stīgām.
Atmiņas par māti, kas bužināja manus matus. Par viņas roku apskāvienu. Par to, cik cieši mana galva piekļāvās viņas kakla izliekumam. Par vakariem pie ugunskura, kad sēdēju, ieritinājies viņai klēpī, juzdamies miegains, laimīgs un drošs.
Tās bija vissmagākās atmiņas. Dārgas un nedziestoši skaidras. Skaudras un asas kā stikla drumslas mutē. Es gulēju gultā, sarāvies drebošā kamolā, nespēdams aizmigt, nespēdams pievērst domas nekam citam, nespēdams atvairīt atmiņu ainas. Atkal. Un atkal. Un atkal.
Tad pēkšņi pie loga atskanēja kluss klauvējiens. Tas bija tik niecīgs, ka es ievēroju to tikai pēc tam, kad tas bija apklusis. Pēc tam aiz muguras dzirdēju atslīdam loga aizbīdni.
- Kvout? klusi atskanēja Auri balss.
Es sakodu zobus, lai apvaldītu šņukstus, un centos gulēt pēc iespējas nekustīgi, lai viņa nodomātu, ka esmu aizmidzis un dotos projām.
- Kvout? viņa iesaucās vēlreiz. Es tev atnesu… Brīdi iestājās klusums, un tad viņa'izdvesa: Ai!
Dzirdēju aiz muguras klusus soļus. Mēnesgaismā uz sienas parādījās viņas sīciņā ēna: Auri pa logu iekāpa istabā. Gulta viegli nodrebēja, viņai apsēžoties man blakus.
Manai sejai pieskārās maza, vēsa plauksta.
- Būs labi! viņa teica. Nāc tuvāk!
Es sāku klusi raudāt, un viņa saudzīgi atraisīja mezglu, par ko bija pārvērties mans ķermenis, un ielika manu galvu sev klēpī. Klusi murminādama, viņa atglauda matus man no pieres, un es jutu viņas plaukstu vēsumu pie savas karstās sejas.
- Es zinu, viņa teica. Dažreiz ir grūti, vai ne?
Auri maigi glāstīja manus matus, un es raudāju arvien nevaldāmāk. Nespēju atcerēties, kad pēdējo reizi biju izjutis mīlošas rokas pieskārienu.
- Es zinu, viņa teica. Tev uz sirds guļ akmens, un reizēm tas ir tik smags, ka nav iespējams palīdzēt. Bet tāpēc tev nav jābūt vienam. Tev vajadzēja atnākt pie manis. Es saprotu.
Mans augums saspringti savilkās, un pēkšņi mutē atkal ieplūda plūmju garša. Man viņas pietrūkst, es teicu, pat neaptverdams, ka esmu ierunājies. Tad aprāvos, iekams biju pateicis vairāk. Sakodu zobus un neganti sapurināju galvu kā zirgs, kas cīnās ar grožiem.
- Tu droši vari to teikt, Auri maigi sacīja.
Es vēlreiz papurināju galvu, vēlreiz sajutu plūmju garšu, un piepeši vārdi sāka nevaldāmā straumē lauzties uz āru. Viņa teica, ka dziedāt es esot sācis agrāk nekā runāt. Turēdama mani rokās, viņa parasti esot kaut ko dungojusi. Ne jau dziesmu. Tikai lejupejošu tercu. Tikai kaut ko rāmu un mierinošu. Un kādu dienu, kad viņa nēsājusi mani pa nometni, es esot sācis to atkārtot. Divas oktāvas augstāk. Sīku, spiedzīgu tercu. Viņa teica, ka tā bijusi mana pirmā dziesma. Mēs daudz reižu to dziedājām viens otram. Gadiem ilgi. Man aizžņaudzās balss, un es sakodu zobus.
- Tu vari runāt, Auri klusi teica. Tā būs labāk.
- Es viņu nekad vairs neredzēšu, es aizžņaugtā balsī izgrūdu. Pēc tam sāku neapvaldīti un nevaldāmi raudāt.
- Būs labi, Auri teica. Es esmu šeit. Tu esi drošībā.
ASTOTĀ NODAĻA . jautājumi
VAIRĀKAS NĀKAMĀS dienas bija nepatīkamas un neauglīgas.
Felas izlozētais eksāmena laiks bija pašās dienkopas beigās, tāpēc es centos pēc iespējas lietderīgi izmantot iegūto laiku. Mēģināju šo to pagatavot “Frakcijā”, bet, grebdams uz dūmeņa caurules rūnas, pēkšņi sabruku un izplūdu asarās, un biju spiests atgriezties savā istabā. Es nekādi nespēju sakopot nepieciešamo Alaru, turklāt neparko negribēju pieļaut, lai citi domātu, ka eksāmenu laika pārpūle man satricinājusi veselo saprātu.
Vēlāk vakarā, kad mēģināju pa šauro tuneli iekļūt Arhīvos, atkal sajutu mutē plūmju garšu, un mani sagrāba neprātīgas bailes no tumsas un šauras telpas. Par laimi, biju paspējis pavirzīties uz priekšu tikai dažas pēdas, bet tik un tā gandrīz dabūju smadzeņu satricinājumu, paniski rāpdamies atpakaļ, un pret akmeņiem noskrāpēju plaukstas līdz asinīm.
Tā nu nākamās divas dienas es pavadīju, izlikdamies slims un kavēdamies savā mazajā istabiņā. Spēlēju lautu, cīnījos ar murgainiem sapņiem un domāju tumšas domas par Ambrozu.
* * *
Kad nokāpu lejā, Ankers slaucīja bāra leti. Vai jūties labāk? viņš apvaicājās.
- Jā, drusku labāk, es atbildēju. Iepriekšējā dienā biju piedzīvojas tikai divus plūmju garšas uzplūdus, un tie bija pavisam īsi. Turklāt man bija izdevies visu nakti nogulēt miegā. Šķita, ka ļaunākais palicis aiz muguras.
- Vai gribi ēst?
Es papurināju galvu. Man šodien ir eksāmens.
Ankers sarauca pieri. Tad tev noteikti kaut kas jāapēd. Kaut vai ābols. Bridi parosījies, viņš nolika uz bāra letes māla krūzi un masīvu krūku. Iedzer arī kādu drusciņu piena! Man tas jāizlieto, kamēr nav saskābis. Sasodītais dzesētājs pirms pāris dienām sagāja čupā. Tas krāms man izmaksāja trīs talantus! Es tak zināju, ka nevajag tērēt naudu, ja ledus apkārtnē ir tik lēts.
Es pārliecos pāri letei un paskatījos uz garo koka kasti, kas gulēja krūžu un pudeļu ielenkumā. Varbūt es varētu uzmest tam aci, es piedāvājos.
Ankers izbrīnījies savilka uzacis. Vai tu domā, ka vari ar to kaut ko izdarīt?
- Varu paskatīties, es teicu. Ja vaina ir vienkārša, varbūt es varu to salabot.
Ankers paraustīja plecus. Tādam, kāds tas ir, neko sliktāku jau nenodarīsi. Noslaucījis rokas priekšautā, viņš pamāja, aicinādams mani aiz letes. Kamēr tu skaties, uzsitīšu uz pannas pārīti olu. Tās arī ilgi vairs nevar glabāt. Atvēris gareno kasti, viņš izņēma vairākas olas un devās atpakaļ uz virtuvi.