Šehinni pagriezās pret Vašetu. Izvēlies!
Vašetu tas, šķiet, pārsteidza, gandrīz vai satrieca. Viņa mēģināja izdarīt rokas kustību, bet Šehinni pacēla roku, pirms viņa paguva iebilst.
- Viņš ir tavs audzēknis, Šehinni teica. Noraidījums. Tu viņu ievedi skolā. Šī ir tava izvēle.
Vašeta paskatījās no Šehinni uz mani, tad pārlaida skatienu mirdzošo zobenu klāstam. Tie visi bija slaidi un biedējoši, un katrs mazliet atšķīrās no pārējiem. Daži bija izliekti, daži garāki vai biezāki par citiem. Daži izskatījās pamatīgi nolietoti, citi bija līdzīgi Vašetas zobenam, ar apdilušiem rokturiem un spožiem, nesaskrambātiem pelēka metāla asmeņiem.
Vašeta lēni aizgāja līdz sienai labajā pusē. Viņa paņēma kādu zobenu, pacilāja to un pakāra atpakaļ. Pēc tam viņa nocēla no sienas citu zobenu, stingri satvēra to rokā un sniedza man.
Es to paņēmu. Tas bija plāns un viegls kā čuksts.
- Meitene Sukā Matus, Vašeta teica.
Es paklausīju, juzdamies mazliet neveikli, jo mani vēroja Šehinni. Bet nebiju paguvis izdarīt slīdošo kustību līdz pusei, kad Vašeta jau purināja galvu. Paņēmusi zobenu atpakaļ, viņa aiznesa un pakāra to agrākajā vietā.
Pēc brīža viņa sniedza man citu zobenu. Tam pār asmeni kā vijīga efeja stiepās apdilis gravējums. Pēc Vašetas aicinājuma es izpildīju Krītošo Gārni. Metālam zibot, augstu atvēzējos un izdarīju zemu tēmējumu. Vašeta jautājoši savilka uzacis.
Es papurināju galvu. Gals man ir par smagu.
Vašeta neizskatījās īpaši izbrīnījusies un aiznesa zobenu vietā.
Tā tas turpinājās vēl kādu laiku. Vašeta deva man zobenus un lielāko daļu bez vārdiem aiznesa atpakaļ. Izmēģināju trīs citus, izpildīdams viņas norādītos ketana paņēmienus, un viņa pakāra tos pie sienas, nejautājusi manas domas.
Gar nākamo sienu Vašeta virzījās lēnāk. Viņa iedeva man zobenu, kas bija viegli izliekts kā Penthes ierocis, un es aizturēju elpu, redzēdams, ka asmens tam ir tikpat nesaskrambāts un spodri pelēks kā Vašetas zobenam. Paņēmu to, bet satvēriens maniem pirkstiem nebija ērts. Kad atdevu to atpakaļ, redzēju Vašetas sejā nepārprotamu atvieglojumu.
Iedama gar sienu, Vašeta paretam pameta īsu skatienu uz Šehinni. Tajos brīžos viņa nepavisam neatgādināja manu pašpārliecināto, bravūrīgo skolotāju un izskatījās pēc jaunas sievietes, kas izmisīgi cer saņemt padomu. Šehinni seja palika nemainīga.
Beidzot Vašeta nonāca pie trešās sienas, un viņas kustības kļuva arvien lēnākas. Tagad viņa izmēģināja gandrīz katru zobenu un nolika tos atpakaļ tikai pēc ilgas vilcināšanās.
Tad viņa lēni uzlika plaukstu uz kāda zobena pelēki pulētā asmens. Viņa noņēma ieroci no sienas, cieši satvēra to rokās un piepeši izskatījās par desmit gadiem vecāka.
Vairīdamās paskatīties uz Šehinni, Vašeta pasniedza zobenu man. Pie roktura tam bija izcilnis, kas varētu mazliet pasargāt plaukstu. Tas nebija īsts rokas aizsargs. Tāds būtu pārāk masīvs un ievērojami mazinātu ketana paņēmienu efektu. Tomēr izskatījās, ka tas varētu drusku pasargāt pirkstus, un tas man šķita pievilcīgi.
Spals iegula man plaukstā ērti kā lautas grifs.
Pirms Vašeta paguva kaut ko sacīt, es izpildīju paņēmienu Meitene Sukā Matus. Tas šķita kā izstaipīšanās pēc ilgas gulēšanas stivuma. Pārgāju pie Divpadsmit Akmeņiem un īsu mirkli jutos tikpat graciozs, kāda cīņas laikā izskatījās Penthe. Izpildīju Krītošo Gārni, un tas padevās viegli un tīkami kā skūpsts.
Vašeta pastiepa roku, lai paņemtu zobenu. Es negribēju to atdot, tomēr paklausīju. Sapratu, ka šī nepavisam nav vieta, kurā varētu atļauties scēnu.
Turēdama zobenu, Vašeta pagriezās pret Šehinni. Šis ir viņa zobens, viņa teica, un pirmoreiz, kopš biju iepazinies ar savu skolotāju, viņas balss skanēja tā, it kā tajā būtu apdzēstas visas smieklu dzirkstis. Tā bija neskanīga un sausa.
Šehinni pamāja ar galvu. Es piekrītu. Tu veiksmīgi prati to atrast.
Vašetas atvieglojums bija acīm redzams, kaut gan viņas seja joprojām izskatījās pārakmeņojusies. Varbūt tas atlīdzinās par viņa vārdu, Vašeta teica. Viņa sniedza zobenu vecākajai sievietei.
Šehinni atbildēja ar kustību noraidījums. Nē. Tavs audzēknis. Tava izvēle. Tava atbildība.
Vašeta noņēma no sienas zobena maksti un ielika tajā zobenu. Tad viņa pagriezās un sniedza to man. To sauc Saicere.
- Cezūra? es pārjautāju, jo vārds mani pārsteidza. Vai tad tā Simmons nebija nosaucis dalījumu eldvintiešu dzejas rindas vidū? Vai man tiek piešķirts dzejnieka zobens?
- Saicere, ~ Vašeta klusi atkārtoja, kā izrunādama Dieva vārdu. Viņa atkāpās, un es jutu iegulstam rokās zobena svaru.
Juzdams, ka man kaut kas jādara, izvilku zobenu no maksts. Niecīgais ādas un metāla gredzens šķita kā zobena vārda čuksts: Saicere. Tas viegli iegula manā plaukstā. Uz asmens tam nebija nevienas skrambas. Ieslidināju to atpakaļ maksti, un skaņa bija citāda. la atgādināja dalījuma pauzi dzejas rindā. Tā teica: Caesura.
Šehinni atvēra istabas durvis, un mēs devāmies atpakaļ, godbijīgi klusēdami.
* * *
Pārējo dienas daļu atšķirībā no rīta cēliena nevarēja saukt par emocionāli aizraujošu. Ar stūrgalvīgu un drūmu neatlaidību Vašeta mācīja mani, kā zobenu kopt un glabāt. Kā zobenu tīrīt un eļļot. Kā zobenu izjaukt un salikt kopā. Kā piestiprināt zobena maksti pie pleca vai gurna. Kā mazliet palielinātais aizsargs var ietekmēt dažas ketana kustības un satvērienus.
Zobens nebija mans. Zobens piederēja skolai. Ademrei. Kad vairs nebūšu spējīgs cīnīties, man tas jāatdod atpakaļ.
Kaut gan parasti man trūkst pacietības daudz reižu klausīties vienu un to pašu, es ļāvu Vašetai runāt. Tas bija mazākais, ko varēju darīt viņas labā, jo viņa bija acīm redzami satraukta un pūlējās sakārtot domas.
Pēc piecpadsmitās atkārtošanās es pajautāju, kas man jādara, ja zobens salūztu. Nevis spals vai aizsargs, bet pats asmens. Vai man tomēr jānes tas atpakaļ?
Vašetas skatiens bija tik satriekts, ka robežojās gandrīz vai ar šausmām. Viņa neatbildēja, un es centos vairs neko nejautāt.
* * *
Pēc pusdienām Vašeta atkal aizveda mani uz Magvinas alu. Manas skolotājas noskaņojums šķita mazliet uzlabojies, tomēr viņa joprojām bija tālu no savas allaž atraisītās dabas.
- Magvina tev izstāstīs Saicere stāstu, viņa paskaidroja. Tev tas jāatceras.
- Zobena stāstu? es atjautāju.
Vašeta paraustīja plecus. Ademu valodā to sauc Atas. Ta ir tava zobena vēsture. Par katru, kas ir to nēsājis. Par visu, kas ar to darīts. Tas tev noteikti jāzina.
Mēs nonācām takas galā un apstājāmies pie Magvinas durvīm. Vašeta nopietni paskatījās uz mani. Tev jāuzvedas, cik piedienīgi vien iespējams, un jābūt laipnam.
VCentīšos, es atbildēju.
- Magvina ir svarīga persona, un tev uzmanīgi jāuzklausa viss, ko viņa saka.
- Centīšos, es atkārtoju.
Vašeta pieklauvēja un ieveda mani iekšā.
Magvina sēdēja pie tā paša galda, kur iepriekš. Cik varēju spriest, viņa pārrakstīja to pašu grāmatu. Ieraudzījusi Vašetu, viņa pasmaidīja, tad pamanīja mani un uzklāja sejai ierasto ademu pasivitātes masku.
- Magvina, Vašeta sacīja. Izcili pieklājīgs lūgums. Šim cilvēkam vajadzīgs sava zobena Atas.
- Kuru zobenu tu viņam izvēlējies? Magvina jautāja, cenzdamās saskatīt to, ko gribēja zināt, un viņas seja savilkās vēl sīkākās krokās.