- Saicere, Vašeta atbildēja.
Magvina iesmējās, un viņas smiekli skanēja kā klukstēšana. Viņa piecēlās no krēsla. Neteikšu, ka esmu pārsteigta, viņa sacīja un pazuda aiz durvīm, kuras veda dziļāk klintī.
Vašeta izgāja ārā, un es paliku neveikli stāvam, juzdamies tā, kā palaikam notiek sliktā sapni, kad stāvu uz skatuves un nespēju atcerēties, kas jāsaka un pat kāda loma man jāspēlē.
Magvina atgriezās, nesdama biezu grāmatu brūnos ādas vākos. Viņa pamāja, un mēs apsēdāmies krēslos viens otram pretī. Viņai bija mīksti polsterēts ādas krēsls. Manējais tāds nebija. Sēdēju, turēdams Cezūru klēpī. Daļēji tāpēc, ka tā šķita pareizi, un daļēji tāpēc, ka man patika izjust zobena klātesamību.
Magvina atvēra grāmatu, un sējuma ādas vāki nokrakstēja viņai klēpī. Brīdi viņa šķirstīja lapas, līdz atrada meklēto vietu. “Pirmais bija Haels,” viņa sāka lasīt, “kas ugunī piešķīra man apveidus nezināmam mērķim. Viņš mani nēsāja, līdz nolika malā.”
Magvina paskatījās augšup, nespēdama izdarīt žestus, jo abas rokas viņai aizņēma lielā grāmata. Nu? viņa noprasīja.
- Ko jūs vēlaties, lai es darītu? pieklājīgi pavaicāju. Pārsēji neļāva man izdarīt vajadzīgos žestus. Mēs abi bijām teicams mēmo pāris.
- Atkārto! viņa aizkaitinātā balsī teica. Tev tas viss ir jāiemācās.
- Pirmais bija Haels, es atkārtoju, kas ugunī piešķīra man apveidus nezināmam mērķim. Viņš mani nēsāja, līdz nolika malā.
Magvina pamāja ar galvu un turpināja lasīt: “Pēc tam nāca Etēns…”
Es atkārtoju. Tā mēs turpinājām apmēram pusstundu. īpašnieks pēc īpašnieka. Vārds pēc vārda. Zvērēta uzticība un nonāvēti ienaidnieki.
Sākumā daudzie vārdi un vietas tikai kaitināja. Pēc tam, sarakstam turpinoties, mani arvien vairāk pārņēma grūtsirdība, jo gandrīz katra epizode beidzās ar īpašnieka nāvi. Un tās nebija mierīgas nāves. Daži krita karā, citi ņēma galu divkaujās. Daudzi vienkārši tika “nonāvēti” vai “nokauti”, nepieminot nekādus tuvākus apstākļus. Pēc trīsdesmit zobena nesēju uzskaitījuma es vēl ne reizi nebiju dzirdējis kaut ko līdzīgu frāzei “mierīgi šķīrās no šīs pasaules miegā, labi paēdušu mazbērnu pavadīts”.
Pēc tam saraksts vairs neviesa grūtsirdību, bet vienu vienīgu garlaicību.
- Nākamais bija Finols ar skaidru un mirdzošu skatienu, es paklausīgi atkārtoju. Lielais Dulsenas mīlulis. Viņa pati nonāvēja divus darunas, un pēc tam viņu nogalināja gremmeni pie Drosenas vārtiem.
Pirms Magvina paguva nolasīt nākamo rindkopu, es skaļi nokremšļojos. Vai drīkstu vaicāt, es uzdrošinājos bilst, cik cilvēku visu šo gadu gaitā ir nēsājuši Cezūru?
- Saicere, Magvina skarbi izlaboja. Neuzdrošinies mainīt šo vārdu! Tas nozīmē lauzt, tvert un lidot.
Paskatījos lejup uz makstī ielikto zobenu sev klēpi. Jutu tā svaru un salto metālu zem pirkstiem. Virs maksts augšdaļas bija redzama šaura gludā, pelēkā asmens svītriņa.
Kā gan to pasacīt, lai jūs varētu saprast? Saicere bija skaists vārds. Tas bija plāns, spožs un draudīgs. Tas derēja zobenam kā cimds rokai.
Bet tas nebija īstais vārds. ŠI zobena vārds bija Cezūra. Šis zobens bija krass šķēlums nevainojamas dzejas rindā. Tas bija pārtraukta elpa. Tas bija gluds, ātrs, ass un biedējošs. Šis vārds nepiekļāvās plaukstai kā cimds. Tas piekļāvās kā āda. Vēl vairāk. Tas bija kauls, muskulis un kustība. Tas, kas veidoja plaukstu. Un Cezūra bija zobens. Tas bija gan vārds, gan ierocis pats.
Nevaru jums pateikt, kā es to zināju. Bet es zināju pavisam skaidri.
Turklāt es spriedu: ja man lemts kļūt par vārdu meistaru, tad es taču varu pats izvēlēties sava zobena vārdu!
Paskatījos uz Magvinu. Tas ir labs vārds, es pieklājīgi sacīju, nolēmis paturēt savas domas pie sevis līdz brīdim, kad būšu tālu projām no Ademres. Es tikai gribēju noskaidrot, cik īpašnieku šim zobenam pavisam ir bijis. Arī to man vajadzētu zināt.
Magvina greizi paskatījās uz mani, un es redzēju, ka viņa saskata manu pārākuma attieksmi. Tomēr viņa pāršķīra vēl dažas grāmatas lapas. Un pēc tam vēl dažas.
Un vēl dažas.
- Divsimt trīsdesmit seši, viņa teica. Tu būsi divsimt trīsdesmit septītais. Tad Magvina atgriezās saraksta sākumā. Ņemsim vēlreiz visu no gala! Viņa ievilka elpu un teica: “Pirmais bija Haels, kas ugunī piešķīra man apveidus nezināmam mērķim. Viņš mani nēsāja, līdz nolika malā.”
Apspiedu vēlmi smagi nopūsties. Pat ar visu manu aktiera spēju ātri iemācīties teksta rindas vajadzēs daudz nogurdinošu dienu, lai visu to iesēdinātu atmiņā.
Tad sapratu, ko tas viss patiesībā nozīmē. Ja katrs īpašnieks bija lietojis Cezūru desmit gadus un zobens nekad nebija stāvējis dīkā ilgāk par pāris dienām, tad Cezūra pat pēc ļoti aptuvena aprēķina bija vairāk nekā divtūkstoš gadu vecs.
* * *
Nākamo pārsteigumu es piedzīvoju pēc trim stundām, kad mēģināju aizbildināties ar vakariņu laiku. Kad piecēlos, lai dotos projām, Magvina paskaidroja, ka man jāpaliekot pie viņas, līdz es būšot iemācījies visu Cezūras stāstu no galvas. Kāds atnesīšot mums ēdamo, un tepat blakus esot istabiņa, kurā es varēšot pārgulēt.
“Pirmais bija Haels…”
SIMT DIVDESMIT SESTĀ NODAĻA . pirmais akmens
NĀKAMĀS TRĪS dienas es pavadīju kopā ar Magvinu. Tas nebija slikti, it ipaši tāpēc, ka mana kreisā roka vēl nebija gluži sadzijusi, tāpēc manas sarunas un cīņas spējas bija samērā ierobežotas.
Man gribas domāt, ka parādīju sevi itin labi. Vieglāk man būtu bijis iegaumēt veselu lugu nekā šo te. Luga sakļaujas vienkop kā bilžu mīkla. Dialogi plūst mērķtiecīgi un skaidri. Sižetam ir pārredzami apveidi.
Turpretī tas, ko es dzirdēju no Magvinas, bija tikai gara nepazīstamu vārdu un nesaistītu notikumu virkne. Tas bija uzskaitījums, kas slēpās aiz stāsta vārda.
Tomēr es visu to iemācījos no galvas. Vēlu trešās dienas vakarā es to nekļūdīgi noskaitīju Magvinai. Pats grūtākais bija atturēties no dziedāšanas, skandējot nebeidzamo tekstu. Mūzika aiznes vārdus daudzu jūdžu tālumā un iegulda tos sirdī un atmiņā. Atcerēties Cezūras vēsturi kļuva daudz vieglāk, kad domās sāku to pielāgot senas vintiešu balādes melodijai.
Nākamajā rītā Magvina lika man visu to noskaitīt vēlreiz. Kad biju to izdarījis otru reizi, viņa uzrakstīja Šehinni domātu zīmīti, aizzīmogoja to ar vasku un aizsūtīja mani projām no alas.
* * *
- Mēs nebijām gaidījušas, ka Magvina tiks galā ar tevi agrāk kā pēc vairākām dienām, Šehinni teica, lasīdama zīmīti. Vašeta ir aizceļojusi uz Feantu un būs projām vēl vismaz divas dienas.
Tas nozīmēja, ka esmu iegaumējis Atas divreiz īsākā laikā, nekā viņas paredzējušas. Nenoliegšu, ka jutos lepns.
Šehinni paskatījās uz manu kreiso roku un mazliet sarauca pieri.
- Kad tu noņēmi pārsēju? viņa jautāja.
- Sākumā nevarēju tevi atrast, es atbildēju, tāpēc aizgāju pie Daelna. Viņš teica, ka ievainojums esot labi sadzijis. Palocīju kreiso plaukstu, kas tagad bija bez pārsēja, un izdarīju kustību priecīgs atvieglojums. Nav gandrīz nekāda stīvuma, un Daelns teica, ka arī tas mazumiņš, kas vēl jūtams, drīz pāriešot.
Paskatījos uz Šehinni, gaidīdams kādu atzinības vai apmierinājuma žestu. Taču redzēju pavisam ko citu: neiecietīgs aizkaitinājums.
- Vai esmu izdarījis kaut ko nepareizi? es jautāju. Neizpratne un nožēla. Atvainošanās.