Šehinni norādīja uz manu plaukstu. Tas būtu bijis ērts aizbildinājums, lai atliktu tavu akmens pārbaudījumu uz vēlāku laiku, viņa teica. Bezcerīgs aizkaitinājums. Tagad tas būs jādara šodien, kaut arī Vašeta vēl nav atgriezusies.
Jutu, ka mani pārņem pazīstamais nervozais nemiers, it kā tumšs putns būtu dziļi ielaidis nagus manos plecos un skaustā. Biju cerējis, ka nogurdinošā mācīšanās no galvas ir pēdējais apgrūtinājums, taču acīmredzot viss vēl nebija galā. Un “akmens pārbaudījums” manai ausij neizklausījās patīkami.
- Pēc pusdienām atgriezies šeit! Šehinni teica. Saruna beigusies.
- Ej! Man pirms tam jāveic vēl daudzi sagatavošanās darbi.
Devos meklēt Penthi. Tā kā Vašeta bija projām, viņa bija vienīgais cilvēks, ko varēju iztaujāt par gaidāmo pārbaudījumu.
Taču Penthes nebija ne mājās, ne skolā, ne pirtīs. Beidzot atmetu ar roku, izpildīju stiepšanās vingrinājumus, atkārtoju ketanu vispirms ar Cezūru, tad bez tā. Pēc tam aizgāju uz pirtīm un noberzu triju dienu sēdēšanas un bezdarbības sārņus.
Kad pēc pusdienām atgriezos pie Šehinni, viņa mani jau gaidīja, turēdama savu izliekto zobenu. Paskatījusies uz manām tukšajām rokām, viņa izdarīja neiecietīgu kustību. Kur ir tavs divkauju zobens?
- Manā istabā, es atbildēju. Nezināju, ka tas būs vajadzīgs.
- Skrien tam pakal! viņa teica. Pēc tam satiksimies akmeņu kalnā.
X Šehinni, es teicu. Dedzīgs lūgums. Es nezinu, kur ir akmeņu
kalns. Es neko nezinu par akmens pārbaudījumu.
Izbrīns. Vašeta nav tev to stāstījusi? Neticība.
Es papurināju galvu. Patiesa atvainošanās. Mēs veltījām uzmanību citām lietām.
Aizkaitināta nepatika. Tas ir diezgan vienkārši, viņa teica. Vispirms tu visiem sanākušajiem noskaitīsi sava zobena Atas. Pēc tam kāpsi kalnā. Pie pirmā akmens tu cīnīsies ar kādu skolas pārstāvi, kura pakāpe atbilst pirmajam akmenim. Ja uzvarēsi, kāpsi tālāk un cīnīsies ar kādu no otrā akmens.
Šehinni vērīgi paskatījās uz mani. Tavā gadījumā tā ir tikai formalitāte. Reizēm skolā iestājas audzēknis ar sevišķām dotībām. Tāda bija Vašeta, un viņa jau pirmajā pārbaudījumā nopelnīja otro akmeni. Skarba atklātība. Tu tāds neesi. Ketanu tu joprojām pārvaldi slikti un diez vai iegūsi pat pirmo akmeni. Akmeņu kalns atrodas uz austrumiem no pirtīm. Viņa pazibināja roku. Pasteidzies.
Kad ierados akmeņu kalna pakājē, tur jau gaidīja liels pūlis, šķiet, vairāk nekā simt cilvēku. Pelēkas pašaustas drānas un neuzkrītošas krāsas ievērojami dominēja pār algotņu sarkanajiem apģērbiem, un klusā sarunu murdoņa bija dzirdama jau no attāluma.
Pats kalns nebija ne sevišķi augsts, ne stāvs. Taču taka uz virsotni veda līču ločiem un asiem pagriezieniem. Pie katra pagrieziena pletās līdzens laukums, kurā gulēja liels, pelēks akmens. Četri pagriezieni, četri akmeņi un četri algotņi sarkanās drānās. Kalna virsotnē slējās augsts pelēkakmens, pazīstams kā sens draugs. Tam blakus vīdēja sīks stāvs žilbinoši baltā apģērbā.
Piegājis tuvāk, sajutu vēja pūsmā patīkamu smaržu: grauzdēti kastaņi. Tikai tad mans nemiers mazliet atslāba. Šī bija savdabīga izrāde. Kaut gan “akmens pārbaudījums” skanēja biedējoši, es šaubījos, vai vietā, kur apgrozās liels ļaužu pūlis un kāds tirgo grauzdētus kastaņus, man varētu draudēt brutāla apiešanās.
Iegāju pūlī un tuvojos kalnam. Ar acs kaktiņu pamanīju, ka man steigšus tuvojas nācējs asinssarkanās drēbēs. Satraukts pagriezos turp un redzēju, ka tas ir Tempi. Viņš steidzās pie manis, vienlaikus izdarīdams plašu žestu: jūsmīgs sveiciens.
Apspiedu vēlmi pasmaidīt un skaļi uzrunāt viņu vārdā un aprobežojos ar kustību priecīgs satraukums.
Viņš apstājās tieši man pretī, satvēra manu plecu un draudzīgi sapurināja, it kā gribēdams mani apsveikt. Taču viņa acis bija nopietnas. Piespiedis plaukstu pie krūtīm, lai to redzētu tikai es, viņš izdarīja kustību blēdība. Paklausies! viņš ātri un klusi pačukstēja. Šo cīņu tu neuzvarēsi.
- Neraizējies! Mierinājums. Šehinni domā tāpat, bet varbūt es sagādāšu jums pārsteigumu.
Tempi roka sāpīgi ieurbās man plecā. Paklausies! viņš iešņācās.
- Paskaties, kas stāv pie pirmā akmens!
Paskatījos viņam pār plecu. Tā bija Karsereta. Viņas acis bija kā naži.
- Viņa vārās naidā, Tempi klusi teica, izdarīdams kustību sirsnīga patika, kas bija domāta pūļa acīm. Tu esi ne tikai uzņemts skolā, bet turklāt vēl dabūjis viņas mātes zobenu.
Tāds jaunums mani jūtami satricināja. Zibenīgi atcerējos Atas pēdējo daļu. Larela bija Karseretas māte? es jautāju.
Tempi draudzīgi pārlaida labo roku maniem matiem. Jā. Un Karsereta ir neprātīgi nikna. Baidos, ka viņa ar prieku var tevi sakropļot, pat tad, ja viņu pēc tam izmestu no skolas.
Es nopietni pamāju ar galvu.
-Viņa centīsies tevi atbruņot. Esi uzmanīgs. Neielaidies plaukstu cīņā. Ja viņa sagrābj tevi ar Guļošo Lāci vai Plaukstu Apļošanu, tūlīt padodies. Izkliedz to skaļi, ja vajag. Ja vilcināsies vai mēģināsi atbrīvoties, viņa tev salauzīs roku vai izgriezīs to no pleca. Pirms nepilnas stundas dzirdēju, ka viņa tā teica savai māsai.
Viņš piepeši atkāpās no manis un izdarīja kustību godbijīga cieņa.
Man kāds piesita pie pleca, un pagriezdamies es ieraudzīju Magvinas krunkaino seju. Ejam! viņa rāmi, bet valdonīgi teica. Ir laiks.
Devos viņai līdzi. Visi, kam gājām garām, ar dažādiem žestiem pauda viņai cieņas apliecinājumus. Magvina aizveda mani līdz takas sākumam. Tur gulēja pelēks akmens, mazliet augstāks par manu ceļgalu un tieši tāds pats, kādi atradās visos takas pagriezienos.
Vecā sieviete pamāja, lai es uzkāpju uz akmens. Pārlaidu skatienu ademu pulkam, un mani pārņēma agrāk nepieredzēts lampu drudzis.
Es pieliecos Magvinai mazliet tuvāk. Vai būs piedienīgi, ja runāšu paceltā balsī? es nervozi jautāju. Negribu nevienu apvainot, bet, ja runāšu klusi, aizmugurē stāvošie nevarēs dzirdēt.
Magvina man pirmoreiz uzsmaidīja, un viņas krunkainā seja pēkšņi izskatījās ļoti piemīlīga. Viņa paplikšķināja man pa roku. Šeit neviens par skaļu balsi neapvainosies, viņa teica un izdarīja kustību saprātīga mērenība. Dod!
Es atsprādzēju zobenu un iedevu to viņai. Tad Magvina mudināja mani kāpt uz akmens.
Sāku skaitīt Atas, un Magvina mani vēroja. Kaut gan uz savu atmiņu es varēju paļauties, jutos ļoti nervozs. Domāju, kas notiktu, ja es izlaistu kādu zobena lietotāju vai sajauktu vārdus.
Tas prasīja gandrīz veselu stundu, un ademu pulks klausījās gluži vai pārdabiskā klusumā. Kad biju beidzis, Magvina pasniedza man roku, lai palīdzētu nokāpt no akmens, it kā es būtu dāma, kas kāpj ārā no karietes. Pēc tam viņa pamāja, lai dodos kalnā.
Noslaucīju sasvīdušo plaukstu un, satvēris zobena koka rokturi, sāku kāpt augšup. Karseretas sarkanās drānas bija cieši piesaitētas pie viņas garajām rokām un platajiem pleciem. Ādas saites viņas apģērbā bija platākas un biezākas nekā tās, ko lietoja Tempi. Šķiet, tās bija arī košāk sarkanas, un es nodomāju, ka viņa tās varbūt īpaši nokrāsojusi šai dienai. Pienācis tuvāk, redzēju, ka ap viņas aci vēl plešas pabālējis zilums.
Redzēdama, ka es skatos uz viņu, Karsereta ar lēnu, izteiksmīgu kustību aizmeta projām savu koka zobenu. Viņa izdarīja kustību nicinājums ar uzsvērti plašu žestu, lai to varētu redzēt ikviens līdz pat pūļa aizmugures lētajām sēdvietām.
Skatītāju pulkam pāršalca murdoņa, un es apstājos, nesaprazdams, ko darīt. Bridi padomājis, noliku savu zobenu takas malā un devos tālāk.