Karsereta gaidīja, stāvēdama līdzenā, ar zāli apaugušā laukumā, kas varēja būt trīsdesmit pēdu plats. Pamats šeit bija mīksts, un parastos apstākļos es neraizētos par to, ka mani nosviedis zemē. Parastos apstākļos. Vašeta man bija iemācījusi atšķirību starp to, ko nozīmē nosviest kādu zemē un sviest kādu pret zemi. Pirmais bija draudzīgas sacensības paņēmiens. Otrais bija paņēmiens, kādu izmantotu īstā cīņā, kuras mērķis ir sakropļot vai nogalināt pretinieku.
Nepiegājis pārāk tuvu, es pietupos tagad jau pazīstamajā cīnītāja pozā. Pacēlu rokas, saliecu ceļgalus un pārvarēju vēlmi atspiesties uz papēžiem, zinādams, ka tādā gadījumā jutīšos veiklāks, bet nevēlami ietekmēšu līdzsvaru. Dziļi ieelpojis, lai saglabātu mieru, es lēni virzījos viņai pretī.
Karsereta izdarīja līdzīgu pietupienu un brīdī, kad biju nokļuvis līdz viņas tvēriena ārējai robežai, izdarīja pret mani māņu kustību. H bija tikai īsa plaukstas un pleca pazibināšana, bet, juzdamies nervozs, es pilnībā uzķēros un atrāvos atpakaļ kā izbiedēts trusis.
Karsereta nolaida rokas un izslējās taisni, atmezdama cīnītājas pietupienu. Uzjautrinājums, viņa teica ar plašu žestu, aicinājums. Tad viņa aicinoši pamāja ar abām rokām. Dzirdēju šur tur pūlī atskanam smieklus.
Kaut gan viņas attieksme bija pazemojoša, es tiecos izmantot viņas vājināto aizsardzību. Virzīdamies uz priekšu, piesardzīgi izmēģināju Nažiem Līdzīgas Plaukstas. Pārāk piesardzīgi, jo viņa atkāpās, pat nepakustinādama rokas.
Zināju, ka cīņas mākslā esmu pārspēts. Tas nozīmēja, ka mana vienīgā cerība ir izmantot viņas nokaitētās emocijas. Ja man izdotos satracināt viņu vēl vairāk, viņa varētu pieļaut kļūdas. Ja viņa pieļautu kļūdas, man būtu iespēja uzvarēt. Pirmais bija Haels, es teicu, veltīdams viņai platu barbara smaidu.
Karsereta paspēra pussoli tuvāk. Es sadragāšu tavas daiļās plaukstas! viņa iešņācās nevainojamā aturiešu valodā. To teikdama, viņa pastiepās un izdarīja saniknotu tvēriena kustību pret mani.
Viņa centās mani nobiedēt, piespiest mani atkāpties un zaudēt līdzsvaru. Un godīgi jāatzīstas, ka inde viņas balsī vedināja mani tieši tā darīt.
Taču es biju sagatavojies. Apspiedu instinktīvo tieksmi atrauties atpakaļ. Tas lika man īsu mirkli sastingt uz vietas, nevirzoties ne uz priekšu, ne atpakaļ.
Protams, tieši to Karsereta patiesībā bija gaidījusi acumirklīgu vilcināšanos, kamēr es apspiedu vēlmi bēgt. Viņa uzbruka man, pasperot tikai vienu vieglu soli, un sagrāba manu plaukstas locītavu kā dzelzs spīlēs.
Es nedomādams atbildēju ar Seleanas savdabīgo Uzvarētās Lauvas abu plaukstu variantu. Tas bija teicami piemērots mazai meitenei, kas cīnās ar pieaugušu vīrieti, tāpat kā bezcerīgi neprasmīgam mūziķim, kas cenšas tik vaļā no ademu karotājas.
Atguvu kontroli pār savu roku, un mana netradicionālā kustība Karseretu tikko jaušami iztrūcināja. Izmantoju šo mirkli un izdarīju uzbrukumu ar Miežu Sēšanu, spēcīgi atsizdams pirkstu kauliņus pret viņas bicepsa mīksto iekšpusi.
Sitiens nebija stiprs: es atrados pārāk tuvu. Bet, ja būtu trāpījis precīzi pa nervu, viņas rokai vajadzētu notirpt. Tas gan nepadarītu viņas kreiso pusi nevarīgu, tomēr visas ketana abu roku kustības kļūtu grūtākas. Tā būtu ievērojama priekšrocība.
Tā kā biju viņai ļoti tuvu, tūlīt pēc Miežu Sēšanas izpildīju Dzirnakmens Pagriezienu, lai ar īsu, spēcīgu grūdienu izsistu viņu no līdzsvara. Man izdevās piekļūt viņai ar abām rokām un pat atgrūst viņu par dažām collām atpakaļ, tomēr Karsereta nepavisam nezaudēja līdzsvaru.
Tad es ieraudzīju viņas acis. Biju domājis, ka viņa ir dusmīga jau iepriekš, taču tas bija nieks salīdzinājumā ar šo brīdi. Tagad man bija izdevies viņai reāli iesist. Nevis vienu, bet divas reizes. Barbars pēc nepilnu divu mēnešu treniņiem bija iesitis viņai divas reizes, un to bija redzējusi gandrīz visa skola!
Nevaru aprakstīt, kāda viņa izskatījās. Un, pat ja varētu, tas jums neatklātu īsteno patiesību, jo viņas seja bija pilnīgi neizteiksmīga. Varu pateikt ko citu. Tik saniknotu cilvēku es nekad mūžā vēl nebiju redzējis. Ne Ambrozu. Ne Hemmi. Ne Dennu, kad kritizēju viņas dziesmu, ne maeru, kad stājos pretī viņa gribai. Tās dusmas visas bija bālas sveces salīdzinājumā ar ēzes uguni, kas dega Karseretas acīs.
Tomēr pat skaudrākajā dusmu uzliesmojumā Karsereta teicami saglabāja kontroli. Viņa nemetās man virsū, rūkdama un akla naida pārņemta. Vārdus viņa paturēja sevī, un tie dega viņā ar biedējošu kvēli.
Šajā cīņā man nebija iespējams uzvarēt. Tomēr manas rokas, norūdītas neskaitāmās treniņu stundās, darbojās automātiski, cenšoties izmantot pretinieces tuvuma priekšrocības. Paspēru soli uz priekšu un mēģināju izdarīt tvērienu ar Augšupskrejošo Pērkonu. Viņa pagrūda priekšā plaukstas, atvairīdama uzbrukumu. Tad viņa metās man virsū ar Laivinieku Ostā.
Diez vai viņa cerēja, ka izdosies man trāpīt. Prasmīgāks pretinieks būtu izvairījies vai to aizturējis. Taču es biju mazliet neveiksmīgi novietojis pēdu, tāpēc zaudējis vēlamo līdzsvaru, un manas kustības kļuva lēnākas. Viņas kāja atsitās man pret vēderu un grūda.
Laivinieks Ostā nav ašs spēriens, ar kuru var salauzt kaulus. Tas ir spēriens, kas izsit pretinieku no līdzsvara. Tā kā biju to mazliet jau zaudējis, tas mani nogāza no kājām. Es sāpīgi atsitos pret zemi, tad pavēlos sānis un paliku guļam juceklīgā kaudzē.
Tagad dažs varētu teikt, ka kritiens acīmredzot bija pārāk apdullinošs, un pēc tā es vairs nespēju celties un turpināt cīņu. Cits varētu teikt, ka kritiens, lai cik neveiksmīgs, tomēr nebija tik ļauns un es noteikti esmu spējis piecelties pēc vēl sliktākiem kritieniem.
Es pats domāju, ka robeža starp apdullumu un viedumu reizēm ir ļoti smalka. Cik smalka, to es atstāšu jūsu vērtējumam.
SIMT DIVDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . dusmas
- KO tu domāji? Tempi noprasīja. Vilšanās. Dusmīgs pārmetums. Kurš nejēga noliek malā savu zobenu?
- Viņa pirmā aizmeta savējo! es iebildu.
- Tikai tādēļ, lai tevi iegāztu! Tempi teica. Tās bija lamatas.
Es darbojos ap Cezūras maksti, un zobena spals karājās man pār plecu. Pēc mana zaudējuma nebija notikusi nekāda īpaša ceremonija. Magvina vienkārši atdeva man zobenu, pasmaidīja un mierinoši paplikšķināja man pa roku.
Skatījos lejup, kā pūlis pamazām izklīst, un atbildēju Tempi ar žestu pieklājīga neticība. Vai man vajadzēja paturēt zobenu pēc tam, kad viņa bija neapbruņota?
-Jā! Nešaubīgs apstiprinājums. Viņa ir piecreiz prasmīgāka cīnītāja par tevi. Ja tu būtu paturējis zobenu, tev būtu kaut vai niecīga iespēja!
- Tempi saka patiesību, es dzirdēju aiz muguras Šehinni balsi, ja vien zini, ka tavs pretinieks ievēro lethani. Ja cīņa ir neizbēgama, gudrs cīnītājs izmanto ikvienu izdevību. Pagriezies ieraudzīju Šehinni nākam augšup pa taku. Penthe gāja viņai blakus.
Izdarīju kustību pieklājīga noteiktība. Ja es būtu paturējis zobenu un uzvarējis, cilvēki uzskatītu, ka Karsereta bijusi muļķe, un ņemtu ļaunā, ka esmu ieguvis nepelnītu pakāpi. Un, ja es būtu paturējis zobenu un zaudējis, tas būtu ļoti pazemojoši. Man nepatiktu ne viens, ne otrs. Pēc kārtas paskatījos uz Šehinni un uz Tempi. Vai tur man nav taisnība?
- Tur tev ir taisnība, Šehinni teica. Bet arī Tempi ir taisnība.
- Pēc uzvaras ir jācenšas vienmēr, Tempi apgalvoja. Noteiktība.
Šehinni pagriezās pret viņu. Galvenais ir panākumi, viņa teica.