- Lai gūtu panākumus, ne vienmēr vajadzīga uzvara.
Tempi atbildēja ar kustību godbijīgs iebildums un atvēra muti, lai atbildētu, bet Penthe ierunājās pirmā: Kvout, cik daudz kritiens tev nodarīja?
- Neko lielu, es atbildēju, piesardzīgi pagrozīdams muguru. Būs varbūt daži zilumi.
- Vai tev ir kaut kas, ko uz tiem uzlikt?
Es papurināju galvu.
Penthe panācās uz priekšu un satvēra manu roku. Man mājās ir šis tas noderīgs. Lai viņi abi paliek un pārrunā lethani. Kādam jāaprūpē tavi ievainojumi. Viņa turēja manu elkoni ar kreiso roku, nepiepildīdama vārdus ar emocionālu saturu.
- Protams, Šehinni pēc brīža teica, un Tempi steigšus izdarīja piekrītošu kustību. Bet Penthe jau apņēmīgi veda mani lejā no kalna.
Mēs nogājām apmēram ceturtdaļjūdzi, un Penthe saudzīgi turēja manu elkoni.
Beidzot viņa ierunājās aturiešu valodā ar vieglu akcentu. Vai tavi zilumi ir tik pamatīgi, ka tiem vajadzīga ziede? viņa jautāja.
- Īstenībā nē, es atzinos.
- H jau es domāju, Penthe teica. Bet, ja es zaudēju cīņu, man parasti nav vēlēšanās klausīties citus stāstām, kāpēc esmu zaudējusi. Viņa man atturīgi, sazvērnieciski uzsmaidīja.
Es pasmaidīju pretī.
Mēs turpinājām iet, un Penthe, turēdama manu roku, neuzkrītoši izvadīja mani cauri koku audzei, pēc tam uzveda augšup pa stāvu taku starp zemiem klintsbluķiem. Beidzot nonācām savrupā ieplakā ar zāles paklāju, kurā bagātīgi auga savvaļas magones. To asinssarkanās ziedlapas bija gandrīz tādā pašā krāsā kā Penthes algotnes drānas.
- Vašeta man sacīja, ka jums, barbariem, esot dīvaini seksa rituāli, Penthe sacīja. Viņa teica: ja es gribot ar tevi gulēt, man esot jāaizved tevi kaut kur pie puķēm. Viņa pamāja visapkārt. Šajā gadalaikā šīs ir labākās, ko varēju atrast. Viņa gaidoši paskatījās uz mani.
- Ā! Es pasmaidīju. Izskatās, ka Vašeta ir gribējusi tevi izjokot. Vai varbūt izjokot mani. Penthe sarauca pieri, un es steigšus turpināju:
- Tomēr tā ir taisnība, ka barbaru vidū ir daudz rituālu, kas beidzas ar seksu. Tur tas notiek daudz komplicētāk.
Penthe izdarīja kustību drūms aizkaitinājums. Par to es nebrīnos, viņa teica. Par barbariem bieži dzird dīvainus stāstus. Vajadzīgs zināms treniņš, lai varētu starp jums brīvi apgrozīties. Sāja iecietība. Tā kā es vēl neesmu dzīvojusi starp viņiem, citi man reizēm stāsta blēņu stāstus, lai mani paķircinātu.
- Kādus stāstus? es jautāju, atsaukdams atmiņā to, ko biju dzirdējis par ademiem un lethani, pirms iepazinos ar Tempi.
Viņa paraustīja plecus, neliels mulsums. Tīrās muļķības. Stāsta, ka visi barbaru vīrieši esot milzīgi. Penthe pacēla roku augstu virs galvas, attēlodama vairāk nekā septiņu pēdu augstumu. Nadens man stāstīja, ka bijis pilsētā, kur barbari ēduši zupu no dubļiem. Un runā, ka barbari nekad nemazgājoties. Ka barbari dzerot savu urīnu un ticot, ka tas ļaus ilgāk dzīvot. Viņa papurināja galvu, iesmējās un izdarīja žestu šausmas un uzjautrinājums.
- Vai tu gribi teikt, es lēni jautāju, ka jūs savējo nedzerat?
Penthe smieklu vidū sastinga un paskatījās uz mani, un viņas roku
kustības pauda kaut ko starp vainīgu apjukumu, neveiklību, pretīgumu un neticību. Tas bija tik dīvains emociju juceklis, ka es nenovaldlju smieklus, un viņa acīmredzami atslāba, aptverdama, ka tas bijis joks.
- Saprotu, es teicu. Starp mums klīst līdzīgi stāsti par ademiem.
Penthes acis iemirdzējās. Pastāsti, tāpat kā es stāstīju tev! Tas
būtu taisnīgi.
Atcerēdamies Tempi reakciju, kad biju pastāstījis viņam par vārdu uguni un lethani, nolēmu runāt par kaut ko citu. Stāsta, ka tie, kuri valkājot sarkanas drēbes, nekad nenodarbojoties ar seksu. Viņi uzkrājot attiecīgo enerģiju un ieliekot to ketanā, tāpēc jūsējie esot tik labi karotāji.
Tas Penthei izraisīja sevišķi jautrus smieklus. Ja tā būtu patiesība, es nekad nebūtu tikusi līdz trešajam akmenim, viņa teica. Sājš uzjautrinājums. Ja atturēšanās no seksa būtu saistīta ar cīņas spējām, būtu dienas, kad es nespētu pat savilkt dūri.
Pēc šiem vārdiem mans pulss kļuva straujāks.
- Tomēr varu iedomāties, kāpēc tāds stāsts radies, Penthe sacīja.
- Jūsējie domā, ka mums nav seksa tāpēc, ka neviens adems negulētu ar barbaru.
- Ā, mazliet vīlies, es novilku. Kāpēc tad tu mani atvedi pie šīm puķēm?
- Tagad tu piederi pie Ademres, viņa nepiespiesti atbildēja. Paredzu, ka tagad tev tuvosies daudzas. Tev ir pievilcīga seja, un tavas dusmas nevar neizraisīt interesi.
Penthe apklusa un zīmīgi paskatījās lejup. Tas ir, protams, ja tev nav nekādu slimību.
Es pietvīku. Ko? Nē! Protams, nav!
- Vai tu to droši zini?
- Esmu studējis “Medikā”, es diezgan stīvi atbildēju. Tā ir pasaules izcilākā medicīnas skola. Zinu visu par slimībām, kādas var draudēt, kā tās pazīt un kā ārstēt.
Penthe uzmeta man neticīgu skatienu. Nav tā, ka es šaubītos tieši par sevi. Bet visiem ir zināms, ka barbariem bieži ir slimības seksa jomā.
Es papurināju galvu. Tas ir vēl viens blēņu stāsts. Varu tev droši apgalvot, ka barbariem slimību nav vairāk kā ademiem. Patiesībā es pat domāju, ka mums to ir mazāk.
Penthes acis bija ļoti nopietnas. Nē. Šeit tu maldies. Kā tu domā, cik tādu slimnieku ir starp simt barbariem?
Tā bija vienkārša statistika, ko es atcerējos no “Medikas” laikiem. Uz katru simtu? Varbūt pieci. Protams, starp tiem, kuri strādā priekanamos vai tos apmeklē, tādu ir vairāk.
Penthes seja pauda neslēptu pretīgumu, un viņa noskurinājās. Starp simt ademiem tu neatradīsi nevienu ar tādu slimību! viņa nešaubīdamās teica. Pilnīga pārliecība.
- Nu, nu! Es pacēlu roku un ar pirkstiem uzvilku gaisā apli. Nevienu?
- Nevienu, viņa drūmā noteiktībā atkārtoja. Tādu slimību mēs varētu dabūt tikai no barbariem, un tie, kuri dodas projām no šejienes, vienmēr tiek brīdināti.
- Un ja dabū slimību no kāda adema, kurš ceļojumu laikā nav bijis piesardzīgs? es jautāju.
Penthes mazā sirdsveida seja sadrūma un nāsis iepletās. No savējā? Pamatīgas dusmas. Ja kāds no Ademres pielaistu man tādu slimibu, es šausmīgi pārskaistos. Kliegtu skaļā balsi no klints virsotnes, ko viņš ir izdarījis. Padarītu viņa dzīvi sāpīgāku par lauztu kaulu.
Viņa izdarīja žestu pretīgums, pārvilkdama plaukstu krekla priekšpusei: tā bija pirmā ademu roku valodas kustība, kuru biju iemācījies no Tempi. Pēc tam es dotos garajā ceļā uz Tālu, lai to izārstētu. Pat tad, ja ceļojums ilgtu divus gadus un neienestu skolai nekādu naudu. Un neviens par to mani nenicinātu.
Šķiet, es sapratu. Tas bija loģiski. Ja tādas attieksmes nebūtu, ademu seksuālie paradumi veicinātu šo slimību izplatīšanos satriecošā ātrumā.
Redzēju, ka Penthe gaidoši lūkojas manī. Paldies tev par puķēm! es teicu.
Viņa pamāja ar galvu un pienāca tuvāk, skatīdamās man acīs. Biklais smaids kontrastēja ar skatienā jaušamo pacilātību. Tad viņas seja kļuva nopietna. Vai ar tām ir diezgan, lai apmierinātu jūsu barbariskos rituālus, vai man jādara vēl kaut kas?
Pasniedzos un noglāstīju viņas kakla maigo ādu, laizdams pirkstgalus tālāk uz aizmuguri zem garās bizes. Viņa aizvēra acis un pavērsa seju augšup pret manējo.
- Puķes ir ļoti jaukas, un ar tām ir vairāk nekā diezgan, es teicu un noliecos viņu noskūpstīt.
* * *
- Man bija taisnība, Penthe teica ar apmierinātu nopūtu, kad gulējām kaili starp sarkanajām puķēm. Tev ir skaistas dusmas. Es gulēju uz muguras, un viņas sīkais augums bija saritinājies man padusē, sirdsveida sejai maigi balstoties pret manām krūtīm.