- Ko tu ar to domā? es jautāju. Diezin vai “dusmas” ir īstais vārds.
- Es domāju Vaevin, viņa atbildēja, lietodama ademu vārdu. Vai tas nozīmē to pašu?
- Tādu vārdu es nezinu, es atklāti atzinos.
- Man šķiet, ka “dusmas” ir īstais vārds, Penthe teica. Es esmu sarunājusies ar Vašetu jūsu valodā, un viņa to neizlaboja.
- Bet ko tu īsti domā ar dusmām? es jautāju. Es taču nepavisam nejūtos dusmīgs.
Penthe pacēla galvu virs manām krūtīm un veltīja man laisku, apmierinātu smaidu. Protams, ne, viņa teica. Es esmu paņēmusi tavas dusmas. Kāpēc lai tu tā justos?
- Vai… vai tas nozīmē, ka tu esi dusmīga? es jautāju, juzdams, ka neesmu sapratis viņas vārdu būtību.
Penthe iesmējās un papurināja galvu. Viņa bija atraisījusi garo bizi, ļaudama medus krāsas matiem brīvi izplūst pār vienu sejas pusi. Tas pilnīgi pārvērta viņas izskatu. Tāpat kā tas, ka viņai nebija sarkanā algotnes apģērba. Tās nav tādas dusmas. Es priecājos, ka man tās ir.
- Tik un tā es nesaprotu, es teicu. Varbūt tas ir kaut kas tāds, ko barbari nespēj saprast. Paskaidro man tā, it kā es būtu bērns!
Brīdi viņa lūkojās manī ļoti nopietnu skatienu, tad apvēlās uz vēdera, lai būtu tuvāk manai sejai. Šīs dusmas nav jūtas. Tās ir… Viņa sastomījās, pievilcīgi raukdama uzacis. Tās ir vēlme. Tās ir radīšana. Tās ir dzīves alkas.
Penthe palūkojās apkārt, tad pievērsa skatienu zālei ap mums. Dusmas ir tas spēks, kas liek zālei lauzties cauri zemei, lai ieraudzītu sauli, viņa teica. Visam dzīvajam piemīt dusmas. Tā ir uguns, kas rada vēlmi kustēties, augt, darīt un radīt. Viņa atlieca galvu atpakaļ. Vai tu saproti, ko gribu sacīt?
- Domāju, ka jā, es teicu. Un sievietes seksā pārņem vīriešu dusmas?
Viņa pasmaidīja un pamāja ar galvu. Tāpēc vīrietis pēc tam ir tik noguris. Viņš ir atdevis daļu no sevis. Viņš sabrūk. Viņš guļ. Penthe paskatījās lejup. Vai vismaz daļa no viņa guļ.
- Bet ne jau ilgi, es teicu.
- Tāpēc, ka tavas dusmas ir stipras un skaistas, viņa lepni sacīja.
- Kā jau es teicu. Es varu to pateikt, jo esmu paņēmusi daļu no tām. Varu pateikt, ka tevī to ir vēl daudz vairāk.
- Jā, ir, es piekritu. Bet ko sievietes dara ar šīm dusmām?
- Mēs tās izmantojam, Penthe vienkārši atbildēja. Tāpēc sieviete pēc tam parasti neaizmieg kā vīrietis. Viņa daudz vairāk jūtas nomodā.
Pilna vēlmes kustēties. Bieži vien pilna vēlmes dabūt vēl un vēl to, kas viņai devis šis dusmas. Viņa nolaida galvu uz manām krūtīm un rotaļīgi man iekoda, cieši piekļaudamās ar savu kailo augumu.
Tas patīkami novirzīja domas uz citu pusi. Vai tas nozīmē, ka sievietēm nav pašām savu dusmu?
Penthe atkal iesmējās. Nē, tas to nenozīmē. Visam dzīvajam ir dusmas. Bet sievietes savas dusmas prot daudz un dažādi izmantot. Un vīriešiem ir vairāk dusmu, nekā viņi spēj izlietot, pārāk daudz, lai tās nāktu viņiem par labu.
- Kā var būt pārāk daudz vēlmes dzīvot, augt un radīt? es jautāju.
- Šķiet, vajadzētu būt tā: jo vairāk, jo labāk.
Penthe papurināja galvu, ar vienu roku atmezdama atpakaļ matus.
- Nē. Tas ir tāpat kā ar ēdienu. Viena maltīte ir laba. Divas nav labākas. Viņa sarauca pieri. Nē. Drīzāk tas ir kā ar vīnu. Viens kauss vīna ir labs, divi reizēm ir labāki, bet desmit… Viņa nopietni pakratīja galvu. Tieši tāpat kā ar dusmām. Pārmērīgs vīna daudzums vīrietim kļūst par indi. Viņš sāk gribēt pārāk daudz. Viņš grib visu. Viņš kļūst dīvains, neprātīgs, mežonīgs.
Viņa pamāja pati pie sevis. Jā. Tāpēc, man šķiet, dusmas ir īstais vārds. Vīrieti, kurš visas dusmas glabā pie sevis, var viegli pazīt. Tās viņā sarūgst. Tās vēršas pašas pret sevi un liek viņam ārdīt, nevis radīt.
- Par vīriešiem es varu to iedomāties, es teicu. Bet par sievietēm ari.
- Visam dzīvajam ir dusmas, Penthe atkārtoja un paraustīja plecus.
- Akmeni nevar salīdzināt ar plaukstošu koku. Tāpat ir ar cilvēkiem. Dažiem to ir vairāk, citiem mazāk. Daži tās izmanto gudri. Citi ne. Viņa man plati uzsmaidīja. Man to ir daudz, un tāpēc man ļoti patīk sekss un es esmu neganta karotāja. Viņa vēlreiz iekoda man krūtīs, šoreiz jau mazāk rotaļīgi, un virzīja muti pa manu kaklu augšup.
- Bet, ja tu seksā paņem vīrieša dusmas, es teicu, cenzdamies koncentrēties, vai tas nenozīmē vēl kaut ko: jo vairāk seksa tu dabū, jo vairāk to gribi?
- Tas ir kā ūdens, kas sūknī vienmēr jāuzpilda, viņa atbildēja, karsti elpodama man ausī. Nāc, un es ņemšu to visu, kaut arī tas prasītu mums veselu dienu un pusi nakts!
* * *
No puķainā laukuma mēs vēlāk aizgājām uz pirtīm, pēc tam uz Penthes māju, ko veidoja divas ērtas istabas, iebūvētas klints sānā. Mēness, kas spīdēja debesīs, cītīgi vēroja mūs pa logu, bet es šaubos, vai tas redzēja kaut ko tādu, ko nebūtu redzējis agrāk.
- Vai tagad tev pietiek? es aizelsies jautāju. Mēs, viscaur nosvīduši, gulējām blakus viņas ērtajā, platajā gultā. Ja tu ņemsi tās vēl vairāk, man vairs nepietiks dusmu, lai runātu vai elpotu.
Mana plauksta gulēja uz viņas plakanā vēdera. Penthes āda bija maiga un samtaina, bet, kad viņa smējās, es jutu, kā kustas un raustās viņas tēraudcietie vēdera muskuļi.
- Pagaidām pietiek, viņa teica manāmi pagurušā balsī. Vašeta dusmotos, ja es tevi atstātu tukšu kā izspiestu augli.
Par spīti garajai dienai, es jutos neparasti spirgts, un manas domas bija možas un skaidras. Atcerējos, ko viņa pirms neilga laika bija teikusi. TU sacīji, ka sievietes daudz un dažādi izmantojot savas dusmas. Kādos veidos viņas tās izmanto, un kas tie par veidiem, kas vīriešiem nav pieejami?
- Mēs mācām citus, Penthe atbildēja. Mēs dodam vārdus. Mēs sekojam dienu ritumam un gādājam, lai tas būtu gluds. Mēs stādām. Mēs radām bērnus. Viņa paraustīja plecus. Mēs darām daudz ko.
- Arī vīrietis to visu var darīt, es teicu.
Penthe pasmējās. Aplam. Vīrietis nevar radīt bērnu, viņa sacīja, paberzēdama manu zodu. Vīrietis var radīt bārdu. Bērns ir pavisam kas cits, un ar to jums nav sakara.
- Mēs neiznēsājam bērnu, mazliet aizskarts, es teicu. Tomēr mums ir sava loma tā radīšanā.
Penthe pagriezās un smaidīdama paskatījās uz mani, it kā es būtu pateicis joku. Tad viņas smaids apdzisa. Viņa atbalstījās uz elkoņa un raudzījās manī vēl krietnu brīdi. Vai tu runā nopietni?
Redzēdama manu apmulsušo sejas izteiksmi, viņa pārsteigta iepleta acis un piecēlās gultā sēdus. Tā patiešām ir taisnība! viņa iesaucās. -Jūs ticat vīriešmātēm! Penthe ieķiķinājās un ar abām plaukstām aizsedza muti. Es nekad nedomāju, ka tā ir patiesība! Nolaidusi kreiso roku lejup, viņa atsedza izbrīnītu smaidu un izdarīja kustību uzjautrinošs pārsteigums.
Jutu, ka man vajadzētu justies aizkaitinātam, taču nespēju sakopot pietiekami daudz enerģijas. Varbūt Penthes skaidrojumā par dusmu atdošanu bija zināma patiesība. Kas tas ir: vīriešmātes? es jautāju.
- Vai tu nejoko? viņa jautāja, joprojām turēdama plaukstu priekšā mutei. Vai tu patiešām tici, ka bērnu sievietē ieliek vīrietis?
- Nu… jā, es mazliet neveikli teicu. Tā varētu teikt. Lai rastos bērns, ir vajadzīga gan sieviete, gan vīrietis. Māte un tēvs.
- Jums tam ir pat vārds! Penthe jautri iesaucās. Jā, arī to man ir stāstījuši. Tāpat kā stāstus par dubļu zupu. Bet es nekad neticēju, ka tā ir īstenība!