Es piecēlos sēdus, tagad jau gluži nobažījies. Tu taču zini, kā rodas bērni, vai ne? es jautāju, ar žestu pauzdams patiesa nopietnība. Tas, ko mēs šodien darījām gandrīz visu dienu, ir ceļš uz bērna radīšanu.
Penthe skatījās uz mani kā sastingusi un ilgi klusēja, bet tad ļāva vaļu nevaldāmiem smiekliem. Brīžiem viņa mēģināja kaut ko sacīt, bet tad, redzēdama manu sejas izteiksmi, atkal padevās jaunai smieklu lēkmei.
Penthe uzlika rokas uz vēdera un izlikās to pētoši taustām. Kur ir mans bērns? viņa jautāja, skatīdamās uz savu plakano vēderu. Varbūt mans sekss visus šos gadus ir bijis nepareizs? Smieklu raustītie vēdera muskuļi veidoja rakstu, kas atgādināja bruņrupuča bruņas. Ja tā būtu patiesība, ko tu saki, man vajadzētu būt simt bērniem! Piecsimt bērniem!
- Tas nenotiek katrā seksa reizē, es teicu. Ir tikai noteikti periodi, kad sieviete ir gatava ieņemt bērnu.
- Un tu esi to darījis? viņa jautāja, skatīdamās uz mani ar tēlotu nopietnību, tomēr mutes kaktiņi vilkās smīnā. Vai tu esi ar sievieti radījis bērnu?
- Esmu ievērojis piesardzību, lai tas nenotiktu, es atbildēju. Ir tāds augs, ko sauc par silfiju. Es to košļāju katru dienu, un tas neļauj man ielikt sievietē bērnu.
Penthe papurināja galvu. Vēl viens barbaru seksa rituāls, viņa noteica. Vai atvest vīrieti pie puķēm jūsu zemē arī nozīmē radīt bērnu?
Nolēmu izmantot citādu taktiku. Ja vīrieši nepiedalās bērnu radīšanā, kā tad tu izskaidro to, ka bērni izskatās līdzīgi tēviem?
- Bērni izskatās līdzīgi dusmīgiem vecīšiem, Penthe teica. Plikām galvām un … Viņa brīdi meklēja vārdu, pieskardamās vaigam.
- …krunkainām sejām. Tad jau varbūt tikai veci vīrieši spēj radīt bērnus? Viņa pasmīnēja.
- Un kaķēni? es jautāju. Tu taču esi redzējusi jaundzimušu kaķēnu metienu. Kad starp baltu un melnu kaķi notiek sekss, piedzimst gan balti, gan melni kaķēni. Un kaķēni divās krāsās.
- Vienmēr? Penthe jautāja.
- Vienmēr ne, es atzinu. Bet parasti jā.
- Un ja piedzimst dzeltens kaķēns? viņa jautāja.
Pirms es paguvu atbildēt, viņa atmeta ar roku. Kaķēniem ar to nav nekāda sakara! viņa teica. Mēs neesam dzīvnieki. Mums nav pārošanās laika. Mēs nedējam olas. Mēs neradām kokonus, augļus vai sēklas. Mēs neesam suņi, vardes vai koki.
Penthe nopietni paskatījās uz mani. Tev ir aplama domāšana. Tikpat labi tu varētu teikt, ka divi akmeņi, sasizdamies kopā, atšķeļ gabalu un rada akmens bērnu. Un cilvēki tādā pašā veidā rada cilvēku bērnus.
Es sadusmojos, tomēr viņai bija taisniba. Biju izvēlējies kļūdainu analoģiju. Tā bija kļūdaina loģika.
Kādu laiku mūsu saruna turpinājās tādā pašā garā. Es jautāju, vai viņa jebkad ir pazinusi sievieti, kas nes sevi bērnu, ja viņai iepriekšējos mēnešos nav bijis seksa. Penthe atbildēja, ka nepazīstot nevienu sievieti, kura trīs mēnešus labprātīgi iztiktu bez seksa, ja neņem vērā vecās, slimās un tās, kuras ceļo pa barbaru zemēm.
Beidzot Penthe ar rokas mājienu mēģināja mani apturēt, ar žestu pavēstīdama, ka ir zaudējusi pacietību. Vai tu pats nedzirdi, cik tavi pamatojumi ir bezjēdzīgi? Sekss rada bērnus, bet ne vienmēr. Bērni izskatās pēc vlriešmātēm, bet ne vienmēr. Lai radītu bērnu, seksam jānotiek īstajā brīdi, bet ne vienmēr. Ir augi, kas tādu iespēju veicina un tādu iespēju mazina. Viņa papurināja galvu. Tev taču jāsaprot, ka tavi apgalvojumi ir plāni kā tīkls. Tu turpini aust tajā jaunus diegus un ceri, ka tajā varēs nest ūdeni. Bet cerības nerada patiesību.
Redzēdama manu saraukto pieri, viņa satvēra manu plaukstu un izdarīja tajā kustību mierinājums, tāpat kā iepriekš bija darījusi ēdamzālē, un viņas sejā vairs nebija smieklu. Es redzu, ka tu patiešām tam tici. Varu saprast, kāpēc barbaru vīrieši grib tam ticēt. Jums noteikti ir patīkami uzskatīt sevi par svarīgiem šajā jomā. Bet tā tas vienkārši nav!
Penthe paskatījās uz mani gandrīz vai ar žēlumu sejā. Reizēm sieviete nogatavojas. Tas ir dabiski, un vīriešiem ar to nav nekāda sakara. Tāpēc visvairāk sieviešu nogatavojas rudenī tāpat kā augļi. Tāpēc visvairāk sieviešu nogatavojas šeit, Haertā, jo bērniem te ir labāka dzīve.
Mēģināju izdomāt citu pārliecinošu argumentu, taču nekas nenāca prātā. Tas bija bezcerīgi.
Redzēdama manu sejas izteiksmi, Penthe saspieda manu plaukstu un izdarīja kustību pieļāvums. Varbūt barbaru sievietēm ir citādi, viņa teica.
- To tu saki tikai tādēļ, lai es justos labāk, es drūmi sacīju un negaidīti plati nožāvājos.
- Taisniba, viņa atzinās. Tad viņa mani maigi noskūpstīja un pastūma aiz pleciem, mudinādama atlaisties guļus.
Es apgūlos, un viņa atkal ieritinājās man padusē, atbalstīdama galvu uz mana pleca. Laikam ir grūti būt vīrietim, viņa klusi teica. Sieviete zina, ka ir daļa no pasaules. Mēs esam dzīvības pilnas. Sieviete ir puķe un auglis. Mēs virzāmies cauri laikiem kā daļa no bērniem. Bet vīrietis… Viņa pagrieza galvu un paskatījās uz mani ar maigu žēlumu acis. Jūs esat tukši zari. Jūs zināt, ka nomirsiet un pēc sevis neko nozīmīgu neatstāsiet.
Penthe maigi noglāstīja man krūtis. Es domāju, ka tieši tāpēc jūsos ir tik daudz dusmu. Varbūt jums to nav vairāk kā sievietēm. Varbūt jūsu dusmām vienkārši nav, kur palikt. Varbūt tās izmisīgi vēlas par sevi atgādināt. Sit pa pasauli kā āmura vēzieni. Vedina jūs uz pārsteidzīgu rīcību. Velk uz ķildām. Uzkurina naidu. Jūs krāsojat, būvējat, karojat un izdomājat stāstus, kas ir tālu no patiesības.
Viņa apmierināti nopūtās un nolaida galvu man uz pleca, omulīgi ieritinādamās manā rokas līkumā. Man žēl tev to sacīt. Tu esi labs cilvēks un glīts vīrietis. Un tomēr tu esi tikai vīrietis. Vienīgais, ko tu vari piedāvāt pasaulei, ir tavas dusmas.
SIMT DIVDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . vārdi
Šī BIJA diena, kurā man vajadzēja vai nu palikt, vai aiziet. Sēdējām kopā ar Vašetu zaļā pakalnā un raudzījāmies, kā austrumu pusē no mākoņiem augšup kāpj saule.
- Saicere nozīmē lidot, tvert, lauzt, Vašeta klusi atkārtoja jau simto reizi. Tev jāatceras visas rokas, kuras to turējušas. Daudzas rokas, un visas tās ir bijušas daļa no lethani. Tu nekad nedrīksti to lietot nepiedienīgā veidā.
- Es apsolu, atkārtoju jau simto reizi un pēc neilgas vilcināšanās ierunājos par to, kas mani kādu laiku bija mulsinājis. Bet, Vašeta, tu izmantoji savu zobenu, lai apdarinātu vītola zaru, ar kuru man siti. Reiz es redzēju, kā tu ar zobena palīdzību atvēri logu. Tu ar to apgriez nagus…
Vašeta neizpratnē paskatījās uz mani. Jā?
- Vai tas nav nepiedienīgi? es jautāju.
Viņa atmeta galvu atpakaļ un iesmējās. Vai tu gribi teikt, ka man vajadzētu to lietot tikai cīņās?
Es izdarīju kustību acīmredzams secinājums.
- Zobens ir ass, viņa teica. Tas ir rīks. Es to pastāvīgi nēsāju līdzi. Kāpēc lai to lietot būtu nepiedienīgi?
- Man tas šķiet necienīgi, es paskaidroju.
- Cieņu lietai izrāda, to saprātīgi izmantojot, Vašeta teica. Var paiet gadi, iekams es atkal došos uz barbaru zemēm un cīnīšos. Kā manam zobenam var kaitēt tas, ka es starplaikos ar to griežu burkānus un plēšu skalus? Vašetas acis kļuva nopietnas. Nēsāt zobenu visu mūžu, zinot, ka tas domāts tikai nogalināšanai… Viņa papurināja galvu.
- Ko tas nodarītu cilvēka prātam? Tas būtu briesmīgi.
Vašeta iepriekšējā vakarā bija atgriezusies Haertā un jutusies ļoti neapmierināta, ka nav bijusi klāt manā akmens pārbaudījumā. Viņa teica, ka es esot darījis pareizi, nolikdams zobenu pēc tam, kad Karsereta aizmeta savējo, un ka viņa ar mani lepojoties.