Vakar Šehinni bija oficiāli uzaicinājusi mani palikt un trenēties skolā. Teorētiski es šīs tiesības biju jau ieguvis, bet visi zināja, ka tā ir tīrā formalitāte. Šāds piedāvājums bija pagodinošs, tas nozīmēja izdevību, kāda diez vai jebkad vēl varētu rasties.
Mēs noskatījāmies, kā zēns dzen lejup pa nogāzi kazu baru. Vašeta, vai tā ir patiesība, ka ademiem nepastāv tēva jēdziens?
Vašeta bezrūpīgi pamāja ar galvu un bridi klusēja. Ceru, ka tu nenostādīji mūs abus neveiklā stāvoklī, runādams par to ar visiem pēc kārtas, kamēr es biju projām, viņa nopūzdamās teica.
- Es runāju tikai ar Penthi, es atbildēju. Viņai tas šķita jocīgākais, ko viņa pēdējo desmit mēnešu laikā dzirdējusi.
- Tas patiešām ir uzjautrinoši, Vašeta teica, viegli izliecot lūpas.
- Tātad tā ir taisnība? es jautāju. Un pat tu tam tici? Tu taču esi…
Vašeta pacēla roku, un es apklusu. Miers! viņa teica. Domā
par savām vīriešmātēm, ko gribi! Man tas ir pilnīgi vienalga. Viņa viegli pasmaidīja, kavēdamās atmiņās. Mans karaliskais dzejnieks visā nopietnībā uzskatīja, ka sieviete nav nekas vairāk kā zeme, kurā vīrietis var iestādīt bērnu.
Vašeta uzjautrināti nosēcās, taču tie nebija īsti smiekli. Viņš bija pilnīgi pārliecināts par savu taisnību. Nekas nespēja mainīt viņa domas. Es jau pirms daudziem gadiem sapratu, ka strīdēties par tādiem jautājumiem ar barbaru nozīmē tikai ilgi un bezjēdzīgi tērēt savu laiku. Viņa paraustīja plecus. Domā par bērnu radīšanu, ko vēlies! Tici dēmoniem. Skaiti lūgšanas kazai. Kāpēc lai es uztrauktos, kamēr tas mani neskar?
Es brīdi pārdomāju viņas vārdus. Tur ir sava gudrība, es atzinu.
Viņa pamāja ar galvu.
- Bet neatkarīgi no tā, vai vīrietim ir nozīme bērna radīšanā vai ne, es teicu, par konkrētu jautājumu var būt dažādas domas, tomēr patiesība ir tikai viena.
Vašeta laiski pasmaidīja. Tādā gadījumā man tas varētu rūpēt tad, ja mans mērķis būtu patiesības meklējumi. Viņa gari nožāvājās, izstaipīdamās kā apmierināta kaķene. Bet es labāk domāju par prieku manā sirdī, par skolas labklājību un lethani izpratni. Ja pēc tam vēl atliks laiks, varbūt es to izmantošu centieniem izdibināt patiesību.
Kādu laiku mēs klusēdami vērojām saullēktu. Es aptvēru, ka Vašeta ir pavisam citāda būtne, kad necenšas pēc iespējas drīzāk iedzīt man galvā ketanu un visas ademu gudrības.
- Un vēl es tev varu dot padomu, Vašeta piebilda. Ja tu katrā ziņā gribi turēties pie savas barbaru ticības par vīriešmātēm, es tev ieteiktu par to klusēt. Labākajā gadījumā tu sastapsies ar uzjautrinājumu. Lielākā daļa cilvēku tādu iedomu dēļ vienkārši uzskatīs tevi par idiotu.
Es pamāju ar galvu. Pēc laba brīža beidzot uzdrošinājos uzdot jautājumu, ko daudzas dienas biju glabājis sevī. Magvina deva man vārdu Maedre. Ko tas nozīmē?
- Tas ir tavs vārds, Vašeta atbildēja. Nesaki to nevienam!
- Vai tas ir noslēpums? es jautāju.
Viņa pamāja ar galvu. Tas domāts tikai tev, taviem skolotājiem un Magvinai. Darīt to zināmu citiem būtu bīstami.
- Kā tas var būt bīstami?
Vašeta paskatījās uz mani tā, it kā es nebūtu pie pilna prāta. Ja tu zini vārdu, tev pār to ir vara. Tas taču tev ir zināms?
- Bet es zinu tavu vārdu, Šehinni un Tempi vārdus. Kas tur bīstams?
Viņa atmeta ar roku. Ne jau par tādiem vārdiem ir runa. Tie ir
dziļie, iekšējie vārdi. Tempi nav vārds, ko viņam deva Magvina. Tāpat kā tavs vārds nav Kvouts. Dziļajiem vārdiem ir nozīmes.
Es jau zināju, ko nozīmē Vašetas vārds. Ko nozīmē Tempi?
- Tempi nozīmē “maza dzelzs”. “Tempa” ir dzelzs, un tas nozīmē sist dzelzi, tas nozīmē dusmas. Šehinni deva viņam šo vārdu pirms daudziem gadiem. Viņš bija ļoti apgrūtinošs audzēknis.
- Aturiešu valodā dusmas ir temper, es satraukts sacīju, izbrīnījies par sakritību. Un tas nozīmē arī dzelzs rūdīšanu, kad to pārvērš par tēraudu.
Vašeta vienaldzīgi paraustīja plecus. Tā ar vārdiem mēdz būt. Tempi ir mazs vārds, bet ietver daudz. Tāpēc tev nevajag runāt par savu vārdu pat ar mani.
- Bet es pietiekami labi nezinu tavu valodu, lai pats saprastu, ko tas nozīmē, es iebildu. Cilvēkam taču jāzina sava vārda nozīme.
Brīdi vilcinājusies, Vašeta piekāpās. Tas nozīmē “liesma, pērkons un nolauzts koks”.
Brīdi padomāju un nolēmu, ka man tas patīk. Kad Magvina man deva šo vārdu, tu izskatījies pārsteigta. Kāpēc?
- Man nepieklātos izteikties par otra cilvēka vārdu. Pilnīgs noraidījums. Viņas žests bija tik skarbs, ka gandrīz vai sāpīgi bija to redzēt. Vašeta piecēlās un noberzēja plaukstas gar biksēm. Nāc, tev ir laiks doties pie Šehinni un dot viņai atbildi!
* * *
Kad iegājām Šehinni istabā, viņa ar rokas mājienu aicināja mūs apsēsties. Pēc tam viņa apsēdās pati un pārsteidza mani ar ļoti atturīgu smaidu. Tas bija ārkārtīgi glaimojošs intimitātes apliecinājums. Vai esi izlēmis? viņa jautāja.
Es pamāju ar galvu. Pateicos tev, Šehinni, bet es nevaru palikt. Man jāatgriežas Severenā un jātiekas ar maeru. Tempi savu pienākumu izpildīja, kad ceļiem tika atdota drošība, bet man ir jāatgriežas un viss jāizstāsta. Es domāju arī par Dennu, tomēr viņu nepieminēju.
Šehinni izdarīja žestu, kurā eleganti apvienojās atzinība un nožēla.
Pildīt pienākumu ir saskaņā ar lethani. Viņa nopietni paskatījās uz mani. Atceries, tev ir zobens un vārds, bet tu nedrīksti piedāvāt savus pakalpojumus par maksu, it kā būtu ieguvis sarkanās drānas.
- Vašeta man visu paskaidroja, es teicu. Atkārtots apliecinājums.
- Nokārtošu visu vajadzīgo, lai manas nāves gadījumā zobens tiktu nogādāts atpakaļ uz Haertu. Es nemācīšu citiem ketanu un nevalkāšu sarkanas drānas. Piesardzīga, uzmanīga ziņkāre. Bet vai man ir atļauts stāstīt citiem, ka esmu mācījies pie jums cīņas prasmi?
Atturīga piekrišana. Tu drīksti teikt, ka esi mācījies pie mums. Bet nedrīksti stāstīt, ka esi viens no mums.
- Protams, es sacīju. Un ka esmu jums līdzvērtīgs.
Šehinni izdarīja kustību rāms apmierinājums. Tad viņa pārvietoja rokas un atturīgi pavēstīja mulsa atzīšanās. Tā nav gluži dāvana, viņa teica. Tu būsi labāks karotājs par daudziem barbariem. Ja tu cīnīsies un uzvarēsi, barbari domās: Kvouts tikai mazliet ir pamācījies ademu cīņas mākslu un jau tagad ir izcils karotājs. Cik prasmīgiem tad jābūt viņiem? Un tomēr. Ja tu cīnīsies un zaudēsi, viņi domās: Kvouts ir iemācījies tikai daļu no tā, ko prot ademi.
Vecās sievietes acis tikko jaušami iedzirkstījās. Viņa izdarīja kustību uzjautrinājums. Kā vienā, tā otrā gadījumā mūsu labā slava ies plašumā. Tā ir kalpošana Ademrei.
Es pamāju ar galvu. Labprātīga piekrišana. Tas nekaitēs ari manai labajai slavai, es teicu. Mīkstināts izteikums.
Pēc garāka klusuma brīža Šehinni izdarīja kustību svinīga nopietnība.
- Mūsu nesenajā sarunā tu jautāji par rhintām. Vai atceries? viņa jautāja. Ar acs kaktiņu redzēju, ka Vašeta neveikli sagrozās savā krēslā.
Piepešā satraukumā es pamāju ar galvu.
- Es atcerējos vienu no šiem stāstiem. Vai tu gribētu to dzirdēt?
Es atbildēju ar kustību ļoti dedzīga interese.
- Tas ir sens stāsts, tik sens kā Ademre. To vienmēr stāsta vienādi. Vai esi gatavs klausīties? Pilnīga formalitāte. Šehinni balsij bija rituāla pieskaņa.