Es vēlreiz pamāju ar galvu. Dedzīgs lūgums.
- Tāpat kā visur, te ir savi noteikumi. Es izstāstīšu šo stāstu vienu reizi. Pēc tam tu nedrīksti par to runāt. Pēc tam tu nedrīksti uzdot jautājumus. Šehinni skatiens pārslīdēja no manis pie Vašetas un atpakaļ. Dziļa nopietnība. Tu nedrīksti par to runāt, iekams nebūsi nogulējis tūkstoš naktis. Tu nedrīksti uzdot jautājumus, iekams nebūsi noceļojis tūkstoš jūdzes. Tagad, kad to zini, vai gribi to dzirdēt?
Es trešoreiz pamāju ar galvu, un mans satraukums auga augumā.
Šehinni sāka runāt ļoti oficiālā balsi:
- Reiz bija izcila zeme, kuru apdzīvoja izcili cilvēki. H nebija Ademre. Tas bija Ademres pirmsākums, kad mēs vēl nebijām kļuvuši tie, kas esam.
Bet tajos laikos cilvēki bija tie, kas bija, skaisti un stipri vīrieši un sievietes. Viņi dziedāja dziesmas par varu un cīnījās tikpat labi kā Ademres cilts.
Šiem cilvēkiem bija dižena valsts. Tās vārds ir aizmirsts. Tas nav svarīgs, jo valsts ir gājusi bojā, un kopš tā laika zeme ir saplaisājusi un debesis pārvērtušās.
Šajā valsti bija septiņas pilsētas un viena pilsēta. Septiņu pilsētu vārdi ir aizmirsti, jo tās ir pazudinājusi nodevība un izputinājis laiks. Ari viena pilsēta gāja bojā, bet tās vārds ir palicis dzīvs. To sauca Tariniela.
Valstij bija ienaidnieks, jo spēks izaicina spēku. Bet ienaidnieks nebija tik varens, lai nopostītu valsti. Ienaidnieks nebija tik stiprs, lai sadragātu to triecienā vai uzbrukumā. Ienaidnieka vārds nav aizmirsts, taču tam vēl jāpagaida.
Tā kā ar spēku ienaidnieks nespēja uzvarēt, tas virzījās uz priekšu kā auglī ieēdies tārps. Ienaidnieks nepazina lethani. Viņš saindēja septiņus citus prātus pret valsti, un tie aizmirsa lethani. Seši no tiem nodeva pilsētas, kuras bija tiem uzticējušās. Sešas pilsētas krita, un to vārdi ir aizmirsti.
Viens no septiņiem atcerējās lethani un nenodeva pilsētu. Viņa pilsēta negāja bojā. Viens no septiņiem atcerējās lethani, un valstij palika cerība. Vienas nesagrautas pilsētas cerība. Taču pat tās pilsētas vārds ir aizmirsts, un to ir apracis laiks.
Bet septiņi vārdi ir dzīvi. Viens vārds un seši vārdi, kas nāk tam līdzi. Septiņi vārdi ir izdzīvojuši cauri sabrukušai valstij, saplaisājušai zemei un pārvērstām debesīm. Septiņi vārdi ir saglabājušies atmiņā cauri ilgajiem Ademres laika lokiem. Septiņi vārdi ir saglabājušies atmiņā, un tie ir septiņu nodevēju vārdi. Atceries tos un iegaumē viņu septiņas zīmes:
“Saifu pavada zila liesma,
Sterkus dzelzij pakļāvīgs vergs.
Ferula acis saltas kā ledus,
Usnea rūsa un sairums.
Pelēkais Dalcenti allaž mēms,
Bālā Alenta sērgu dveš.
Un vispēdējais Septiņu valdnieks,
Alaksels, visu nievāts un nīsts,
Mūžīgās ēnas sagūstīts. ”
SIMT DIVDESMIT DEVĪTĀ NODAĻA . starpspēle — Čukstu dimdoņa
- REŠI! Basts satriektu seju iekliedzās. Nē! Beidz! Viņš izstiepa rokas, itin kā gribēdams aizspiest viesnīcniekam muti. Tu nedrīksti par to runāt!
Kvouts drūmi pasmaidīja. Bast, kurš tev pirmais mācīja vārdu zinības?
- Ne jau tu, Reši. Basts papurināja galvu. Ir lietas, ko Fae valstībā zina katrs bērns. Neko tādu nevajag izrunāt skaļi. Nekad.
- Un kāpēc tā? Kvouts jautāja skolotāja cienīgā balsī.
- Tāpēc, ka dažas būtnes zina, ja kāds izrunā viņu vārdus! Basts krampjaini norija siekalas. Tās zina, kur šis vārds tiek izrunāts.
Kvouts mazliet neiecietīgi nopūtās. Ja vārdu izrunā vienreiz, nekas ļauns nenotiek, Bast. Viņš atspiedās pret krēsla atzveltni. Kā tu domā, kāpēc ademi cieši ievēro tradīciju tieši šajā konkrētajā stāstā? Stāstīt tikai vienreiz un pēc tam neuzdot jautājumus?
Basta acis savilkās mazliet šaurākas, un Kvouts veltīja viņam skopu, saspringtu smaidu. Tieši tā. Mēģināt atrast to, kurš vienreiz izrunājis tavu vārdu, ir tikpat kā meklēt kādu mežā pēc viena vienīga pēdas nospieduma.
Stomīgi, it kā baidīdamies viņus pārtraukt, ierunājās Hronists: Vai kaut kas tāds patiešām ir iespējams? viņš jautāja. Visā nopietnībā?
Kvouts drūmi pamāja ar galvu. Domāju, ka tieši tā viņi atrada manu trupu, kad es vēl biju zēns.
Hronists nervozi paskatījās apkārt, tad sarauca pieri un apklusa, taču tas viņam prasīja acīmredzamu piepūli. Bridi viņš sēdēja ļoti nekustīgi un izskatījās tikpat satraukts kā iepriekš. Vai tas nozīmē, ka viņi var ierasties šeit? Tu taču par viņiem esi runājis ļoti daudz…
Kvouts noraidoši atmeta ar roku. Nē. Galvenais ir vārdi. īstie vārdi. Dziļie, iekšējie vārdi. Un tieši šī iemesla dēļ es no tiem esmu izvairījies. Mans tēvs mēdza iedziļināties visos sīkumos. Viņš gadiem ilgi bija uzdevis jautājumus un vācis senus stāstus par čandriāniem. Domāju, ka tēvs uzdūrās dažiem viņu senajiem vārdiem un iekļāva tos savā dziesmā…
Hronista sejā uzzibēja atskārsme. …un pēc tam atkārtoja un izmēģināja to daudzas reizes.
Viesnīcnieks tikko jaušami, maigi pasmaidīja. Neskaitāmas reizes, ja kaut cik varu spriest par savu tēvu. Nešaubos, ka viņi abi ar māti ļoti daudz strādāja, lai novērstu katru sīko trūkumu, pirms izpildīs dziesmu publiski. Viņi bija augstu prasību cilvēki. Kvouts gurdi nopūtās. Čandriāniem tas varēja nozīmēt to pašu, ko daudzkārt aizdedzināta signāluguns. Manuprāt, vecākiem izdevās tik ilgi izvairīties tikai tāpēc, ka viņi pastāvīgi ceļoja.
Basts iejaucās vēlreiz. Un tieši tāpēc tev nevajag par to runāt, Reši!
Kvouts sarauca pieri. Bast, kopš tā laika es esmu aizvadījis noteiktās tūkstoš naktis un noceļojis vairākus tūkstošus jūdžu. Vienu reizi minēt šos vārdus ir droši. Šodien, kad pasaule gāžas ārā no rāmjiem, vari ticēt, ka cilvēki arvien biežāk pārcilā senos stāstus. Ja čandriāni cenšas saklausīt savus vārdus, esmu pārliecināts, ka viņu ausis sasniedz nerimtīga čukstu dimdoņa no Erues līdz Apļa jūrai.
Basta sejas izteiksme liecināja, ka viņš nebūt nejūtas pārliecināts.
- Un vēl kas, Kvouts teica ar gurdumu balsī. Ir vēlams šos vārdus pierakstīt. Kādreiz tie kādam var izrādīties noderīgi.
- Un tomēr, Reši, tev vajadzētu būt uzmanīgākam.
- Vai tad visus šos pēdējos gadus es neesmu bijis gana uzmanīgs, Bast? Kvouts noprasīja, un viņa aizkaitinājums beidzot sāka lauzties uz āru. Un kāds no tā bijis labums? Turklāt, ja tas, ko tu saki par Ktehu, ir patiesība, viss beigsies asarās, lai ko es darītu vai nedarītu. Vai tā nav?
Basts pavēra muti, tad atkal to aizvēra, acīmredzot nesaprazdams, ko sacīt. Tad viņš uzmeta ašu skatienu Hronistam, ar acīm pauzdams lūgumu pēc atbalsta.
To redzēdams, ari Kvouts pagriezās pret Hronistu un ziņkāri savilka uzacis.
- Man uz to nav nekādas atbildes, Hronists teica, pievērsdams skatienu somai un izvilkdams ar tinti notrieptu lupatiņu. Jūs abi esat redzējuši, cik niecīgas ir manas vārdnieka prasmes: tās sākas un beidzas ar dzelzi. Un pat tā ir tikai laimīga nejaušība. Vārdu maģistrs atzina mani par veltīgu laika šķiedēju.
- Tas ir kaut kas pazīstams, Kvouts nomurmināja.
Hronists paraustīja plecus. Lai nu kā, es viņam ticēju.
- Vai tu atceries, kā viņš to pamatoja?
- Daudzos un gluži konkrētos veidos: es zinot pārāk daudz ārējo vārdu. Es nekad neesot bijis izsalcis. Es esot pārāk gļēvs… Hronists cītīgi tīrīja spalvas galu. Man šķiet, viņš savu galīgo vērtējumu nepārprotami izteica vārdos: “Kurš būtu domājis, ka tādam nīkulīgam skribelētājam kā tu vispār iekšā varētu būt kāda dzelzs?”