Kvouta lūpas savilkās līdzcietīgā smaidā. Viņš tiešām tā teica?
Hronists paraustīja plecus. Patiesībā viņš nosauca mani par nožēlojamu sūdu. Man negribējās aizskart tava jaunā drauga nesamaitātās jūtas. Viņš pamāja uz Bastu. Pēc visa spriežot, viņam ir bijusi grūta diena.
Kvouta smaids kļuva platāks. Žēl gan, ka mēs nebijām Universitātē vienā laikā.
Hronists pēdējo reizi pārvilka miksto lupatiņu spalvas uzgalim un pacēla to pret dziestošo vakara gaismu viesnīcas logā. Diez vai! viņš teica. Es tev nebūtu paticis. Es tiešām biju nožēlojams sūds. Turklāt izlutināts. Pārņemts pats ar sevi.
- Un kas kopš tā laika ir mainījies? Kvouts jautāja.
Hronists paskatījās pāri galdam, šķiet, izbrīnījies par tādu jautājumu.
- Kas mainījies? viņš pārjautāja. Esmu atnācis šurp ne jau tāpēc, lai stāstītu stāstu. Viņš iebāza slaukāmo lupatiņu atpakaļ somā. īsi sakot, mani parāva dusmas, un es aizgāju no Universitātes meklēt zaļākus laukus. Tas ir labākais, ko esmu izdarījis. Ceļodams es mēneša laikā iemācījos vairāk nekā trijos studiju gados.
Kvouts pamāja ar galvu. Tekams teica to pašu: tas nav drosmīgs vīrs, kurš nav nostaigājis simt jūdžu kājām. Ja gribi zināt, kas tu esi, ej tik ilgi, līdz neviens nezina tavu vārdu. Ceļojums ir lielais izlīdzinātājs un izcilākais skolotājs, rūgts kā zāles un cietsirdīgāks nekā spogulis. Tāls ceļš tev iemācīs vairāk par sevi nekā pašanalīze simt gadu garumā.
SIMT TRĪSDESMITĀ NODAĻA . vīns un ūdens
ATVADĪŠANĀS N0 Haertas man prasīja veselu dienu. Paēdu kopīgu maltīti ar Vašetu un Tempi un ļāvu abiem dot man vairāk padomu, nekā gribēju dzirdēt un jutu vajadzību saņemt. Seleana drusku paraudāja un apsolīja mani apciemot, kad būšot ieguvusi sarkanās drānas. Mēs pēdējo reizi izmēģinājām spēkus divcīņā, un šķiet, ka viņa tīšām ļāva man uzvarēt.
Visbeidzot pavadīju patīkamu vakaru kopā ar Penthi. Patīkamais vakars ieilga līdz vēlai stundai un pārtapa patīkamā naktī. Bālajās stundās pirms rītausmas es tomēr pamanījos notvert dažas miega stundas.
Esmu uzaudzis Edema Rū cilts vidū, tāpēc nebeidzu brīnīties, cik ātri cilvēks spēj iesakņoties vienā vietā. Kaut gan biju pavadījis Haertā tikai nepilnus divus mēnešus, man bija grūti aiziet.
Tomēr ari ceļš zem kājām viesa patīkamas izjūtas, un es pacilāts devos pretī Alveronam un Dennai. Bija laiks saņemt atalgojumu par labi padarītu darbu un izteikt patiesu, kaut arī novēlotu atvainošanos.
* * *
Piecas dienas vēlāk es mēroju vienu no garajiem, vientulīgajiem ceļa posmiem, kādi atrodami tikai austrumu Vintasas zemajās piekalnēs. Biju nokļuvis, kā mēdza sacīt mans tēvs, kartes malā.
Visas dienas gaitā biju saticis tikai pāris ceļotāju un nebiju redzējis nevienu viesnīcu. Doma par nakšņošanu zem klajas debess mani pārlieku neuztrauca, bet jau vairākas dienas es biju ēdis tikai to, kas kabatās, un labprāt būtu vēlējies siltu maltīti.
Strauji biezēja krēsla, un es biju jau atmetis domu par vēdera izpriecām, bet tad pēkšņi pamanīju priekšā cauri mijkrēslim vijamies baltu dūmu strūklu. Pirmajā brīdī noturēju to par lauku māju. Tad līdz manām ausīm atplūda mūzikas skaņas, un mani atkal modās cerība uz gultu un karstām vakariņām.
Taču aiz ceļa līkuma mani gaidīja vēl lielāks pārsteigums nekā ceļmalas viesnīca. Starp kokiem redzēju plandāmies lielu apmetnes ugunskuru, un abās pusēs tam stāvēja apjumti rati līdz sāpēm pazīstama aina. Apkārt tiem sarunādamies staigāja sievietes un vīrieši. Kāds uzskaņoja lautu, cits izklaidīgi sita pret gurnu mazas bungas. Citi starp diviem kokiem slēja telti, un vecāka sieviete lika virs uguns trijkāji.
Ceļojoša trupa. Vēl vairāk uz vienas no ratu kulbām es redzēju pazīstamas zīmes. Tās manās acīs izcēlās spilgtāk par uguns liesmām. Šīs zīmes liecināja, ka tie ir īsti ceļojoši aktieri. Mana dzimta, Edema Rū.
Kad izgāju caur kokiem, viens no vīriešiem skaļi iesaucās, un es pat nepaguvu attapties, kad man pretī pavērsās trīs zobeni. Piepešais klusums pēc mūzikas un sarunu čalām šķita gluži biedējošs.
Izskatīgs vīrietis ar melnu bārdu un sudraba auskaru lēni paspēra soli man pretī, neizkustinādams zobena smaili, kas rēgojās tieši man acīs. Oto! viņš uzsauca kādam aiz muguras mežā. Ja tu tur guli, zvēru pie mātes piena, ka uzšķērdīšu tev iekšas! Sasodīts, kas tu tāds esi?
Pēdējais teikums bija domāts man. Taču es nepaguvu atbildēt, jo kokos atskanēja balss: Es esmu tepat, Alleg, es… Kas tad tas? Dieva dēļ, kā viņš tika man garām?
Redzēdams, ka pret mani vēršas zobeni, es biju pacēlis rokas. Tas ir prātīgs paradums, ja kāds tuvojas ar kaut ko asu. Tomēr es smaidīdams atbildēju: Piedod, ka tevi sabiedēju, Alleg.
- Aiztaupi atvainošanos! vīrietis auksti attrauca. Vispirms paskaidro, kāpēc tu ložņāji ap mūsu nometni!
Skaidroties es nevēlējos, tāpēc vienkārši pagriezos tā, lai visi ugunskura tuvumā esošie redzētu manu plecā pakārto lautas futrāli.
Allega izturēšanās strauji mainījās. Viņš nomierinājās un iebāza zobenu atpakaļ makstī. Pārējie darīja to pašu. Allegs smaidīdams pienāca man tuvāk un iesmējās.
Ari es iesmējos. Viena ģimene!
- Viena ģimene! Viņš paspieda man roku un, pagriezdamies pret ugunskuru, iesaucās: Lūdzu visus uzvesties, kā pieklājas! Mums šovakar ir viesis! Atskanēja klusi atzinības saucieni, un katrs atsāka darīt, ko bija uzsācis pirms manas ierašanās.
No kokiem iznira drukns, masīvs vīrietis ar zobenu rokā. Viņš nekādi nevarēja tikt man garām, Alleg. Droši vien viņš ir no…
- Viņš ir no mūsējiem, Allegs pārtrauca biedru.
- Ā! Oto novilka, acīmredzami pārsteigts. Viņš paskatījās uz manu lautu. Nu tad sveicināts!
- Īstenībā es nepagāju garām, es meloju. Tumsā manu ēnsegu bija ļoti grūti ieraudzīt. Bet tā nebija Oto vaina, un es negribēju sagādāt viņam nepatikšanas. Dzirdēju mūziku un gribēju apiet nometnei apkārt.
Oto izteiksmīgi paskatījās uz Allegu, tad pagriezās un aizgāja atpakaļ mežā.
Allegs aplika man roku ap pleciem. Vai varu tev piedāvāt kaut ko dzeramu?
- Mazliet ūdens, ja jums ir pietiekami krājumi.
- Pie mūsu ugunskura neviens viesis nedzer ūdeni! Allegs protestēja. Tavām lūpām jābauda vislabākais vīns!
- Tiem, kuri pazīst dzīvi uz ceļa, edemiešu ūdens ir saldāks par vīnu, es smaidīdams atbildēju.
- Tādā gadījumā tu dabūsi gan ūdeni, gan vīnu un vari dzert pēc vēlēšanās! Viņš aizveda mani pie viena no vezumiem, kam blakus stāvēja ūdens muca.
Ievērodams tradīciju, kas ir mūžsena kā laiks, es izdzēru kausu ūdens un ar nākamo noskaloju seju un rokas. Nosusinājis seju krekla piedurknē, es paskatījos uz viņu un pasmaidīju. Labi ir atkal būt mājās!
Viņš paplikšķināja man pa muguru. Nāc! Iepazīstināšu tevi ar pārējo ģimeni.
Pirmos sastapu divus vīriešus ap gadiem divdesmit. Abiem bija pinkainas bārdas. Frens un Džošs ir mūsu labākie dziedātāji, protams, ja neņem vērā mani. Paspiedu abiem roku.
Pēc tam iepazinos ar diviem vīriešiem, kas pie ugunskura spēlēja instrumentus. Gaskins spēlē lautu. Larens pūš dūdas un sit mazās bungas. Abi man uzsmaidīja. Larens ar īkšķi uzsita pa bungām, un atskanēja sulīgs trumm.
- Un tas ir Tims! Allegs norādīja pāri ugunskuram uz garu drūma izskatā vīrieti, kurš eļļoja zobenu. Ar Oto tu jau iepazinies. Viņi sargā mūs no briesmām uz ceļa. Tims īsi pamāja sveicienu, brīdi pacēlis galvu no darāmā.