Apgāju apkārt bāra letei un pietupos, lai apskatītu dzesētāju. Tā bija akmens plāksnēm izklāta kaste mērena čemodāna lielumā. Jebkurā vietā ārpus Universitātes tāds darinājums būtu artefakcijas brīnums, greznuma priekšmets. Turpretī šeit, kur dzesētājs nozīmēja viegli pieejamu ikdienas priekšmetu, tas bija tikai mulsinošs krāms, kas atteicies pienācīgi darboties.
Īstenībā tas bija ļoti vienkāršs artefakcijas darinājums. Tajā nebija nekādu kustīgo daļu, tikai divas plakanas skārda joslas ar sigaldrijas pārklājumu, kas virzīja siltumu no viena metāla joslas gala uz otru. Būtībā nekas vairāk kā lēns, visai neefektīvs siltuma sifons.
Noliecos zemāk un piespiedu pirkstus pie skārda plātnēm. Josla labajā pusē bija silta, tātad iekšdaļai vajadzētu saņemt atbilstošu vēsumu. Taču plāksne kreisajā pusē bija tikai istabas temperatūrā. Pastiepos tuvāk papētīt sigaldrijas zīmes un pamanīju skārdā dziļu švīku, kas stiepās pāri divām rūnām.
Tas visu izskaidroja. Sigaldrijas zīmes daudzējādā ziņā ir līdzīgas teikumam. Ja no tā izrauj dažus vārdus, pārējais zaudē jēgu. Pareizāk būtu sacīt: parasti zaudē jēgu. Reizēm sabojāta sigaldrija var sagādāt lielas nepatikšanas. Saraucis pieri, es pētīju metāla joslu. Šis artefakcijas darinājums bija nostrādāts diezgan pavirši. Rūnām vajadzēja atrasties joslas iekšpusē, kur tās nebūtu iespējams sabojāt.
Pārmeklējis plauktus un atvilktnes, es atradu sen nelietotu ledus cirtni un, uzmanīgi klaudzinot, iezīmēju abu bojāto rūnu aprises mīkstajā skārda virsmā. Pēc tam sakopoju uzmanību un ar naža asmeni iegravēju tās uz biezās metāla plāksnes.
No virtuves iznāca Ankers, nesdams šķīvi ar olām un tomātiem.
- Tagad tam vajadzētu darboties, es teicu. Sāku ēst tīrās pieklājības labad, taču drīz aptvēru, ka patiešām jūtos izsalcis.
Ankers apskatīja kasti un pacilāja vāku. Tik vienkārši?
- Tāpat kā viss cits, es sacīju, neiztukšojis muti. Vienkārši ir tad, ja zini, kas jādara. Tam vajadzētu darboties. Kādu dienu pavēro un pārliecinies, vai vēsums ir pietiekams.
Notiesāju olas un izdzēru pienu tik aši, cik iespējams, lai neizskatītos nepieklājīgs. Man šodien jāiztukšo savs bāra kredīts, es teicu.
- Nākamā dimestra mācību maksa būs diezgan skarba.
Ankers pamāja ar galvu un atvēra nelielu reģistru grāmatu, ko turēja zem letes. Tajā bija pierakstīti visi Greisdeila medalus kausi, ko biju izlicies dzeram pēdējo divu mēnešu laikā. Pēc tam viņš izvilka maku un noskaitīja uz galda desmit vara džotus. Vesels talants: divreiz vairāk, nekā es biju gaidījis. Neizpratnē paskatījos uz viņu.
- Ja es būtu atsaucis šurp kādu no Kilvina zēniem salabot šo krāmu, viņš būtu pievācis no manis vismaz pusi talanta, Ankers paskaidroja un iespēra pa dzesētāju.
- Es gan nezinu…
Viņš ar rokas mājienu mani apklusināja. Ja tā kaste nebūs kārtībā, es to atvilkšu no tavas nākamā mēneša algas, viņš teica. Vai arī izmantošu to par līdzekli, lai piedabūtu tevi spēlēt arī Sagrābšanas dienas vakarā. Ankers pasmīnēja. Es to uzskatu par ieguldījumu.
Iebēru naudu savā makā. Četri talanti.
* * *
Devos uz “Frakciju”, lai uzzinātu, vai manas lampas beidzot ir pārdotas, un pamanīju pār pagalmu ejam pazīstamu stāvu tumšā maģistra tērpā.
- Maģistr Elodin! es iesaucos, redzēdams, ka viņš tuvojas Maģistru zāles sānu ieejai. Tā bija ēka, kurā man reti bija iznācis ieiet, jo tajā atradās galvenokārt maģistru un Universitātes gilleru dzīvojamās telpas, kā arī istabas viesos atbraukušajiem arkanistiem.
Dzirdēdams savu vārdu, viņš atskatījās. Tad, redzēdams mani steidzamies viņa virzienā, Elodins pabolīja acis un atkal pagriezās pret durvīm.
- Maģistr Elodin! es, mazliet aizelsies, teicu. Vai drīkstu jums aši kaut ko pajautāt?
- Statistiski spriežot, tāda iespēja ir diezgan reāla, viņš atbildēja, slēgdams vaļā durvis ar spožu misiņa atslēgu.
- Tātad es drīkstu jautāt?
- Šaubos, vai kāds cilvēkam pieejams spēks tevi spētu atturēt. Atvēris durvis, viņš iegāja mājā.
Kaut gan netiku aicināts, es ieslīdēju viņam līdzi. Elodinu bija grūti atrast, un, ja neizmantošu šo izdevību, man varbūt atkal daudzas dienas neradīsies iespēja viņu redzēt.
Sekoju viņam pa šauru akmens gaiteni. Esmu dzirdējis runas, ka jūs pulcinot studentu grupu, kuri apgūs vārdnieka mākslu, es piesardzīgi teicu.
- Tas nav jautājums, Elodins atmeta un devās augšā pa garām, šaurām kāpnēm.
Apspiedu vēlēšanos atcirst kaut ko asu un dziļi ievilku elpu. Vai taisnība, ka jūs mācīsiet tādu grupu?
-Jā-
- Vai bijāt domājis iekļaut tajā arī mani?
Elodins apstājās kāpņu vidū un pagriezās pret mani. Tumšais maģistra ietērps viņam izskatījās gluži nepiederīgs. Viņa mati bija izspūruši un seja pārāk jauna, gandrīz zēniska.
Viņš raudzījās manī cieši un ilgi. Viņš nopētīja mani no galvas līdz kājām, it kā es būtu zirgs, par kuru viņš apsver iespēju slēgt derības, vai vēršgaļas gabals, kuru grasās pārdot uz svara.
Taču tas bija nieks salīdzinājumā ar brīdi, kad viņš ieskatījās man acīs. Pirmajā mirklī šis skatiens izraisīja tikai neomulības apjautu. Pēc tam es sāku justies gluži tā, it kā kāpnēs satumstu gaisma. Vai tā, it kā es piepeši būtu pagrūsts dziļi zem ūdens un spiediens neļautu ievilkt elpu.
- Sasodītais plānprātiņš! izdzirdēju pazīstamu balsi, kas skanēja it kā no tālienes. Ja tev atkal nāk virsū katalepsijas lēkme, proties kaut tik daudz kā aizkulties līdz “Patvērumam” un aiztaupi mums pūles vest tavu nosiekaloto karkasu uz turieni ratos! Un vispār, pakāpies malā!
Elodins novērsa skatienu no manis, un pēkšņi viss atkal kļuva gaišs un viegls. Centos savaldīties, lai krampjaini nerautu plaušās gaisu.
Pa kāpnēm lejā smagi kāpa maģistrs Hemme. Viņš ar plecu rupji pagrūda Elodinu malā un, ieraudzījis mani, nicīgi nosēcās: Protams! Otrs plānprātiņš arī ir tepat. Vai varu tev ieteikt noderīgu grāmatu? Ļoti interesants darbs ar nosaukumu “Gaiteņi, to formas un funkcijas: ābece garīgi atpalikušajiem”.
Nikni pablenzis uz mani, viņš gaidīja, lai es tūlīt pakāpjos malā, bet, kad nedarīju to uzreiz, viņš veltīja man ļaunīgu smaidu. Ak tā, bet tu taču joprojām esi izraidīts no Arhīviem, vai ne? Varbūt vēlies saņemt šo vērtīgo informāciju citā formā, kas piemērotāka tādiem kā tu? Mīmu spēles vai leļļu teātra veidā?
Es pakāpos sānis, un Hemme dunošiem soļiem pagāja garām, joprojām pusbalsī šķendēdamies. Elodina skatiens kā duncis urbās viņa platajā mugurā. Tikai pēc tam, kad Hemme bija nozudis aiz stūra, Elodins pievērsa uzmanību man.
Viņš nopūtās. Varbūt labāk būtu, ja tu veltītu spēkus citām nodarbībām, Re’lar Kvout. Tu patīc Elksam Dalam un Kilvinam arī. Šķiet, ka tev viņu vadībā ir labi panākumi.
- Bet, ser, es iebildu, cenzdamies neielaist balsī sarūgtinājumu,
- jūs bijāt tas, kurš ierosināja paaugstināt mani par Re’laru.
Viņš pagriezās un kāpa tālāk. Tātad tev pienāktos atbilstoši novērtēt manu gudro padomu, vai ne?
- Bet, ja jūs mācāt citus studentus, kāpēc negribat mācīt mani?
- Tāpēc, ka tu esi pārāk dedzīgs, lai tev pietiktu pacietības! Elodins augstprātīgi atmeta. Tu esi pārāk lepns, lai spētu pienācīgi klausīties. Un tu esi krietni gudrāks, nekā vajadzīgs. Tas ir pats sliktākais.
- Dažiem maģistriem gudri studenti patīk, es nomurmināju, ieiedams viņam līdzi plašā gaitenī.