- Šī ir Anna, Allegs norādīja uz vecāku sievieti ar kalsnu seju un sirmiem, pakausī savītiem matiem. Viņa mūs baro un ir apņēmusies būt mums visiem par māti. Anna turpināja griezt burkānus, nepievērsdama mums nekādu uzmanību.
- Un visbeidzot te ir mūsu jaukā Keta, kas tur saujā atslēgas uz visām mūsu sirdīm! Ketai bija skarbas acis un šaura mutes līnija, bet viņas sejas izteiksme mazliet atmaiga, kad es noskūpstīju viņai roku.
- Tas būtu viss, Allegs teica, pasmaidīdams un viegli paklanīdamies. Un kāds ir tavs vārds?
- Kvouts.
- Esi sveicināts, Kvout! Atpūties un jūties kā mājās! Vai varam kaut ko darīt tavā labā?
- Kā būtu ar drusciņu vīna, kuru tu iepriekš pieminēji? Es pasmaidīju.
Viņš piesita plaukstu pie pieres. Protams! Vai varbūt labāk alu?
Es piekrītoši pamāju, un viņš atnesa man kausu.
- Lielisks, es nogaršojis teicu un iekārtojos uz ērta celma.
Viņš pieskārās pie iedomātas cepures malas. Paldies! Mums laimējās to nospert pirms pāris dienām, kad gājām caur Levinšlru. Kā tev pēdējā laikā klājies uz ceļiem?
Izstaipījos un nopūtos. Kā vientuļam dziedonim gluži labi. Izmantoju visas izdevības, kas ceļā gadās. Tā kā esmu viens, man jābūt uzmanīgam.
Allegs visgudri pamāja ar galvu. Droši mēs varam justies tikai pulkā, viņš atzina, tad paskatījās uz manu lautu. Varbūt tu aplaimosi mūs ar kādu dziesmu, kamēr Anna pabeidz gatavot vakariņas?
- Labprāt! es teicu, nolikdams dzēriena kausu. Ko jūs gribētu dzirdēt?
- Vai tu proti “Ej projām no pilsētas, skārdniek”?
- Vai protu? Neapcel mani! Izņēmu lautu no futrāļa un sāku spēlēt. Visi kā viens pārtrauca iesāktos darbus. Pamanīju pat Oto, kas bija atstājis sargposteni un, iznācis meža malā, lūkojās uz ugunskuru.
Kad biju beidzis, visi jūsmīgi aplaudēja. Jā, tu to proti! Allegs iesmējās. Tad viņa seja kļuva nopietna, un viņš piesita pirkstu pie lūpām.
- Kā būtu, ja tu kādu laiku paceļotu kopā ar mums? pēc brīža viņš jautāja. Vēl viens spēlmanis mums nenāktu par ļaunu.
Es bridi domāju. Uz kuru pusi jūs ejat?
- Uz austrumiem, viņš atbildēja.
- Man jāiet uz Severenu, es teicu.
Allegs paraustīja plecus. Mēs arī varam doties uz Severenu, viņš sacīja, ja vien tev nav iebildumu apmest lielāku likumu.
- Es ilgi esmu bijis projām no savas ģimenes, atzinos, lūkodamies pazīstamajās ainās ap ugunskuru. 4
- Edema Rū pārstāvim nav labi uz ceļa atrasties vienam, Allegs neatlaidās, vilkdams pirkstu pār tumšo bārdu.
Es nopūtos. Pajautā vēlreiz no rīta!
Viņš smīnēdams uzsita man pa ceļgalu. Labi! Tas nozīmē, ka mēs vēl visu nakti varēsim nodarboties ar pierunāšanu.
Ieliku lautu atpakaļ futrāli un piecēlos, aizbildinādamies ar dabiskajām vajadzībām. Nākdams atpakaļ, notupos pie ugunskura blakus Annai.
- Ko tu mums gatavo, māt? es jautāju.
- Sautējumu, viņa strupi atbildēja.
Es pasmaidīju. Kas tajā ir iekšā?
Anna uzmeta man iesāņus skatienu. Jērgaļa, viņa atbildēja, gluži kā mezdama man izaicinājumu.
- Es ļoti sen neesmu ēdis jērgaļu, māt. Vai drīkstu pagaršot?
- Pagaidīsi kā visi citi! viņa skarbi atmeta.
- Pat mazdrusciņ ne? es pielabinādamies veltīju viņai vislaipnāko smaidu.
Vecā sieviete nopūtās un atmeta ar roku. Nu labi! viņa teica.
- Bet nevaino mani, ja tev sasāpēsies vēders!
Es iesmējos. Nē, māt, es tevi nevainošu. Pasniedzos pēc garas koka karotes un iesmēlu ēdamo. Mazliet papūtis, nogaršoju kumosu.
- Māt! es iesaucos. Tas ir gardākais, ko es pēdējā gada laikā esmu ēdis!
- Ha! viņa izmeta, īsi paskatīdamās uz mani.
- Tā ir svēta patiesība, māt, es nopietni apgalvoju. Ja kādam šis sautējums neiet pie sirds, tad es saku, ka tas nav īstens Edema Rū.
Anna aizgriezās, lai apmaisītu katlu, un ar rokas mājienu raidīja mani projām, tomēr viņas seja vairs nebija tik barga kā iepriekš.
Brīdi apstājies pie muciņas, lai vēlreiz piepildītu kausu, es atgriezos agrākajā vietā. Gaskins paliecās uz priekšu. Tu mums nodziedāji dziesmu. Varbūt tu kaut ko vēlies dzirdēt?
- Kā būtu ar “Gudro stabulnieku”? es jautāju.
Viņš sarauca pieri. Tādu es nezinu.
- Tā stāsta par Edema Rū gudrinieku, kas viltībā pārspēj zemnieku.
Gaskins papurināja galvu. Diemžēl nezinu.
Noliecos, lai paceltu savu lautu. Ļauj man to nodziedāt. Tā ir dziesma, kas mums visiem jāzina.
- Izvēlies kaut ko citu! Larens iebilda. Un es spēlēšu līdzi uz dūdām. Šovakar tu mums jau izpildīji vienu priekšnesumu.
Es pasmaidīju. Piemirsu, ka tu spēlē dūdas. Tad tev šī patiks. Galvenais varonis ir stabulnieks. Turklāt, ja jūs priecējat manu vēderu, man pienākas priecēt jūsu ausis. Pirms viņi paguva protestēt, es sāku spēlēt vieglu, raitu melodiju.
Klausīdamies visi sirsnīgi smējās. Sākot no vietas, kur stabulnieks nogalina zemnieku, līdz pat beigām, kur viņš paved mirušā vīra sievu un meitu. Atstāju nenodziedātus pēdējos divus pantus, kuros ciemata ļaudis nogalina stabulnieku.
Kad biju beidzis, Larens noslaucīja acis. He, he! Tev bija taisnība, Kvout. Man nekaitētu to mācēt. Turklāt… Viņš pameta skatienu pāri ugunskuram uz Ketu. Tā ir godīga dziesma. Sievietes nespēj turēties pretī stabulniekam.
Keta nicinoši nosēcās un pablisināja acis.
Patērzējām par šo un to, līdz Anna paziņoja, ka sautējums esot gatavs. Visi ķērās pie ēšanas un palaikam to pārtrauca tikai tādēļ, lai izteiktu Annai komplimentu par gardo ēdienu.
- Saki godīgi, Anna, Allegs pēc otrās bļodiņas teica, vai tu Levinširā nočiepi kādu piparu sauju?
Anna rādija pašapmierinātu seju. Mums katram ir savi noslēpumi, mīļais, viņa teica. Neuzstāj, kad runā ar dāmu!
- Vai tev un pārējiem pēdējā laikā ir klājies labi? es vaicāju Allegam.
- Ā, un kā vēl! viņš ar pilnu muti atbildēja. Sevišķi labi mums klājās Levinšīrā pirms trim dienām. Viņš pamirkšķināja ar aci. Vēlāk tu redzēsi, cik labi!
- Par to man prieks.
- Patiesību sakot, viņš ar sazvērniecisku skatienu paliecās uz priekšu, mums klājās tik labi, ka es jūtos ļoti devīgs. Pietiekami devīgs, lai piedāvātu tev visu, ko vēlies. Pilnīgi visu. Prasi, un tas būs tavs! Pieliecies vēl tuvāk, viņš skatuves čukstā teica: Gribu, lai tu zini, ka tas ir klajš mēģinājums tevi uzpirkt un paturēt pie mums. Ar tavu lielisko balsi mēs vareni piepildītu makus.
- Un kur tad vēl dziesmas, ko viņš varētu mums iemācīt! Gaskins iestarpināja.
Allegs tēlotā sašutumā nosēcās. Nepalīdzi viņam kaulēties, puis! Jūtu, ka šis darījums mums tāpat nebūs viegls.
Es brīdi domāju. Var jau būt, ka es varētu palikt… Ļāvu balsij nenoteikti apklust.
Allegs viszinīgi pasmaidīja. Bet…
- Bet man ir trīs vēlēšanās.
- Hm, trīs vēlēšanās. Viņš pārlaida man skatienu no galvas līdz kājām. Gluži kā pasakā.
- Tas būtu tikai taisnīgi, es neatlaidos.
Brīdi vilcinājies, Allegs piekrītoši pamāja. Laikam gan. Un cik ilgi tu būtu gatavs ceļot kopā ar mums?
- Līdz brīdim, kad nevienam nebūs iebildumu pret manu aiziešanu.
- Vai kādam šajā ziņā ir bijušas grūtības? Allegs paskatījās apkārt.