- Un ja viņš pieprasīs sev vienus ratus? noprasīja Tims. Viņa balss mani iztrūcināja: tā bija skarba un čerkstoša kā divi ķieģeļi, ko trin vienu pret otru.
- Tam nebūs nozīmes, ja viņš ceļos kopā ar mums, Allegs atspēkoja. Rati tikpat pieder mums visiem kopā. Un, ja viņš nekur nevar aiziet, kamēr mēs nepiekrītam…
Iebildumu nebija. Mēs ar Allegu paspiedām viens otram roku, un pārējie īsi aplaudēja.
Keta pacēla kausu. Par Kvoutu un viņa dziesmām! viņa uzsauca tostu. Man šķiet, viņš būs jebkādu tēriņu vērts.
Visi iedzēra pa malkam, un es pacēlu savu glāzi. Zvēru pie mātes piena, ka šīvakara darījums būs labākais, kādu jūs jebkad esat noslēguši! Tam sekoja vēl jūsmīgākas gaviles, un visi iedzēra vēlreiz.
Allegs noslaucīja muti un paskatījās man acis. Nu tad saki, kāda ir tava pirmā vēlēšanās!
Es noliecu galvu. Patiesībā tīrais sīkums. Man nav pašam savas telts. Ja es turpmāk ceļošu kopā ar savu ģimeni…
- Vari neturpināt! Allegs pavicināja koka kausu ar tādu žestu, it kā viņš būtu karalis, kas piešķir apbalvojumu. Tu dabūsi manu personīgo telti ar kažokādām un segām pēdas biezumā! Viņš pamāja Frenam un Džošam, kas sēdēja ugunskura pretējā pusē. Ejiet un uzceliet!
- Nevajag! es iebildu. To es varu izdarīt pats.
- Esi mierīgs, viņiem tas nāks par labu. Jutīsies noderīgāki. Jā, un vēl… Allegs pamāja Timām. Atved viņas šurp, labi?
Tims piecēlās un piespieda roku pie vēdera. Pēc maza brīža! Drīz būšu atpakaļ. Viņš pagriezās un devās uz meža pusi. Es nejūtos īsti labi.
- Tā iet, ja rij kā pie siles! Oto nokliedza viņam pakaļ. Tad viņš pagriezās pret mums. Gan viņš kādreiz sapratis, ka nevar ēst vairāk par mani un gribēt, lai neuznāk vēmiens.
- Tā kā Tims ir aizņemts ar stumbra krāsošanu, es varu aiziet viņa vietā, Larens pieteicās ar vāji slēptu dedzību balsī.
- Šovakar ir mana dežūra, sacīja Oto, tāpēc es izdarīšu to pats.
- Nē, iešu es! Keta aizkaitinātā balsī iesaucās. Ar skatienu piespiedusi abus vīriešus atgriezties vietā, viņa aizgāja un pazuda aiz ratu kulbas kreisajā pusē.
No otriem ratiem izkāpa Frens un Džošs, nesdami telti, virves un mietus. Kur tu to gribi? Džošs jautāja.
- Vīrietim parasti tādu jautājumu neuzdod, Džoš! Frens zobgalīgi iebuksnīja draugam ar elkoni.
- Reizēm es krācu, es viņus brīdināju. Droši vien jums labāk patiks, ja būšu mazliet tālāk no pārējiem. Es pastiepu roku. Laba vieta būtu tur, starp tiem diviem kokiem.
- Par vīrieti taču tāpat ir skaidrs, kur viņš to gribēs, vai ne, Džoš? Frens turpināja zoboties, un abi aizgāja sliet telti.
Pēc īsa brīža atgriezās Keta, vezdama līdzi divas glītas, jaunas meitenes. Vienai bija šaura seja, kalsns augums un taisni, melni mati, apgriezti īsi kā zēnam. Otra bija apaļīgāka, ar garām, zeltainām cirtām. Abām varēja būt apmēram sešpadsmit gadu, un viņu sejas pauda drūmu bezcerību.
- Iepazīsties ar Krinu un Elliju! Keta teica, norādīdama uz meitenēm.
Allegs plati smaidīja. ŠI ir daļa no Levinširas labumiem. Šonakt viena no viņām gādās, lai tev būtu silti. Tā ir mana dāvana tev kā mūsu jaunajam ģimenes loceklim. Viņš izteiksmīgi aplūkoja abas meitenes no galvas līdz kājām. Kuru tu vēlies?
Es pārlaidu skatienu abām. Tā nav viegla izvēle. Ļauj man brīdi padomāt!
Keta apsēdināja abas meitenes pie ugunskura un ielika katrai rokās bļodiņu ar sautējumu. Zeltmatainā meitene Ellija stīvi apēda dažus kumosus, tad viņas kustības kļuva arvien lēnākas, līdz apstājās kā uzvelkamai rotaļlietai, kam iztecējusi atspere. Viņas acis izskatījās gandrīz aklas, it kā viņa vērotu kaut ko tādu, ko citi nespēj redzēt. Krinas skatiens turpretī pauda niknu kvēli, un viņa nenovērsa acis no ugunskura. Viņa nekustīgi sēdēja ar ēdiena bļodu klēpī.
- Meitenes! Allegs pārmetoši aizrādīja. Vai jūs nesaprotat, ka pašām būs labāk, ja būsiet pretimnākošas? Ellija lēni nokoda vēl vienu kumosu un atkal palika nekustīgi sēžam. Krina stīvi raudzījās ugunī ar skarbu izteiksmi sejā.
Anna iebakstīja viņām ar savu koka karoti. Ēdiet! Meiteņu izturēšanās nemainījās. Lēni apēsts kumoss. Dumpīgs sasprindzinājums. Anna piktu skatienu pastiepās un satvēra tumšmataino meiteni aiz zoda, ar otru roku paņemdama sautējuma bļodu.
- Nevajag! es iejaucos. Gan viņas ēdīs, kad būs pietiekami izsalkušas. Allegs ziņkārīgi paskatījās uz mani. Es zinu, ko runāju. Labāk iedodiet viņām kaut ko dzeramu!
Vecā sieviete uzmeta man īsu skatienu, it kā negribēdama piekāpties, tad paraustīja plecus un atlaida Krinas zodu. Manis pēc! Man ir apriebies barot šito ar varu. No viņas ir tikai nepatikšanas.
Keta piekrītoši pavīpsnāja. Tā draņķe man uzklupa, kad es ģērbu viņu nost, lai nomazgātu, viņa teica un atglauda matus no sejas, atsegdama skrāpējumu švīkas. Gandrīz izplēsa man aci, nolādētā!
- Un mēģināja aizlaisties, Anna piebilda, joprojām naidīgi skatīdamās uz meiteni. Bija jāsāk pa vakariem viņu zāļot. Lai badojas, ja grib! Viņa pikti atmeta ar roku.
Larens atgriezās pie ugunskura ar divām krūzēm un ielika tās meiteņu nekustīgajās rokās.
- Ūdens? es jautāju.
- Alus, viņš atbildēja. Tas būs labāks, ja neko negrib ēst.
Es apspiedu vēlmi iebilst. Ellija izdzēra krūzi tikpat trulā vienaldzībā, kā bija ēdusi. Krinas skatiens pārslīdēja no uguns pie krūzes un pēc tam pie manis. Es sajutu gandrīz fizisku satricinājumu: viņa bija apbrīnojami līdzīga Dennaī. Joprojām skatīdamās uz manī, meitene iztukšoja krūzi. Cietais skatiens neļāva nojaust, kas notiek viņas prātā.
- Nosēdiniet viņas man blakus! es teicu. Tas man palīdzēs izvēlēties. Keta atveda meitenes pie manis. Ellija padevīgi paklausīja, Krina bija
kokaini saspringusi.
- No tās tu uzmanies! Keta teica, pamādama uz tumšmataino meiteni. Viņai patīk skrāpēties.
Tims atgriezās, izskatīdamies gluži bāls. Viņš apsēdās pie ugunskura, un Oto iebikstīja viņam ar elkoni. Gribi vēl sautējumu? viņš ļauni pazobojās.
- Turi muti! Tims nevarīgi atrūca.
- Mazliet alus varētu atvieglot māgu, es ierosināju.
Viņš pamāja ar galvu, izskatīdamies gatavs pieņemt visu, kas varētu palīdzēt. Keta iedeva viņam alus kausu.
Meitenes tagad sēdēja man katrā pusē un skatījās ugunī. Tuvumā ievēroju šo to, kas man bija paslīdējis garām. Krinai aizmugurē uz kakla bija tumšs zilums. Gaišmatainās meitenes plaukstu locītavas bija tikai noberztas, acīmredzot no saitēm, bet Krinai tās klāja kreveles un jēlumi. Tomēr no viņām vēdīja tīra smarža. Mati abām bija sasukāti, un drēbes nesen izmazgātas. Keta bija rūpējusies par viņām.
Tuvumā meitenes izskatījās vēl daudz jaukākas. Es apliku rokas viņām ap pleciem. Krina sarāvās un sastinga, Ellija palika tikpat apātiska kā bijusi.
No koku pudura atskanēja Frena balss: Kārtībā! Vai gribi, lai mēs tev iededzam lampu?
-Jā, lūdzu! es atsaucos. Paskatījos uz abām meitenēm pēc kārtas, tad pievērsos Allegam. Nevaru izlemt, es atklāti atzinos. Tāpēc ņemšu abas.
Allegs neticīgi iesmējās. Tad, redzēdams, ka es runāju nopietni, viņš iebilda: Liecies mierā! Tas nav taisnīgi pret citiem. Un tu taču nevari… Es izteiksmīgi paskatījos uz viņu.
- Nu, pat ja vari, viņš pieļāva, tas nebūtu…
- Tā ir mana otrā vēlēšanās, es oficiālā tonī paziņoju. Abas!
Oto skaļi protestēja, un tādu pašu iebildumu es redzēju Gaskina un