Ar piesmakušu kaucienu viņš sabruka uz ceļiem, tverdams rokas stumbeni. Iecirtu viņam krūtis un metos uz meža pusi. Ciņa bija ilgusi tikai mazu bridi, bet svarīga bija katra sekunde, jo pārējie jau izklīda starp kokiem.
Steidzos turp, kur biju redzējis aizstreipuļojam vienu no tumšajiem stāviem. Biju ļāvies neuzmanībai, jo Allegs, izlēkdams no koku ēnas, pārsteidza mani negaidot. Viņam nebija zobena, un mēnesgaismā iemirdzējās tikai īss nazis, ar kuru viņš metās man virsū. Bet nogalināt var arī ar nazi. Allegs iedūra man vēderā, un mēs nokritām zemē. Mana galva atsitās pret sakni, un es sajutu mutē asiņu garšu.
Uzslējos kājās ātrāk nekā viņš un pārcirtu viņa paceles cīpslu. Tad iegrūdu zobenu viņam vēderā un steidzos panākt pārējos, gulošā pretinieka lāstu pavadīts. Skrēju, cieši piespiedis plaukstu pie vēdera. Zināju, ka drīz sāksies sāpes un pēc tam varbūt vairs nebūs lemts ilgi dzīvot.
* * *
Nakts bija gara, un es neapgrūtināšu jūs ar sīkāku izklāstu. Atradu visus pārējos, kas bija mēģinājuši paslēpties mežā. Anna neprātīgā skrējienā bija lauzusi kāju, un Tims, par spīti zaudētajai plaukstai un brūcei krūtīs, bija aizkūlies pusjūdzi no notikuma vietas. Viņi kliedza, lādējās un lūdza žēlastību, bet mani nekas nespēja apturēt.
Tā bija baisa nakts, bet es tiku galā ar visiem. Tāda uzvara nedara godu un nenes slavu. Bet tā bija taisna tiesa un asiņains izpirkums, un pēc cīņas es aiznesu līķus atpakaļ uz nometni.
* * *
Atgriezos pie telts, kad debesis sāka izgaismot pazīstamais ausmas zilgums. Pāris collu zem nabas dega sveloša sāpju liesma, un nepatīkami stiepjošā sajūta ļāva nojaust, ka krekls līdz ar asinīm ir piekaltis pie brūces. Centos pēc iespējas nepievērst tam uzmanību, jo zināju, ka pagaidām neko nevaru līdzēt: manas rokas drebēja un gaisma bija pārāk trūcīga. Lai pārliecinātos, cik ievainojums ir nopietns, vajadzēja sagaidīt ritu.
Centos nedomāt par to, ko biju iemācījies “Medikas” darbā: ikviena dziļa brūce, kas skārusi zarnas, nozīmē lēnu un mokošu ceļu pretī nāvei. Prasmīgs ārsts ar atbilstošiem instrumentiem varētu labot stāvokli, taču es atrados tālu no civilizācijas. Tikpat labi varētu vēlēties mēnesi no debesīm.
Noslaucīju zobenu, apsēdos slapjajā zālē pie telts un iegrimu domās.
SIMT TRĪSDESMIT OTRĀ NODAĻA . pārtrauktais aplis
BIJU CĪTĪGI darbojies ilgāk par stundu, kad virs koku galotnēm beidzot iznira saule un sāka žāvēt rasu zālē. Biju atradis plakanu akmeni un izmantoju to laktas vietā, lai ar āmuru mainītu nokrituša pakava apveidus. Katlā virs uguns vārījās auzu putra.
Kad beidzu pielabot pakavu, ar acs kaktiņu pamanīju netālu zibošu kustību. Tā bija Krina, kas piesardzīgi skatījās šurp, slēpdamās aiz ratu kulbas. Droši vien viņu bija pamodinājuši āmura klaudzieni.
- Ak Dievs! Piespiedusi plaukstu pie mutes, viņa paspēra dažus apdullušus soļus ārā no paslēptuves. Tu viņus nogalināji!
- Jā, es vienkārši atbildēju, un mana balss paša ausīs izklausījās nedzīva.
Krinas acis pārskrēja manam saplēstajam, asiņainajam kreklam. Vai…
- Balss iestrēga viņai kaklā, un viņa krampjaini norija siekalas. Vai tev nekas nekait?
Es klusēdams papurināju galvu. Kad beidzot biju saņēmis dūšu un apskatījis savu ievainojumu, pārliecinājos, ka Felurianas ēnu apmetnis ir izglābis man dzīvību. Allega nazis nebija pāršķēlis man iekšas, bet atstājis tikai garu, seklu griezumu vēdera virspusē. Viņš turklāt bija sabojājis pavisam labu kreklu, bet pašreizējā situācijā man tas pārlieku nerūpēja.
Apskatīju pakavu un pēc tam ar mitru ādas sloksni cieši piesaitēju to gara, taisna zara galā. Noņēmu auzu katlu no uguns un iebāzu pakavu oglēs.
Šķiet, daļēji atguvusies no trieciena, Krina lēni nāca uz manu pusi, pārlaizdama skatienu līķu rindai ugunskura otrā pusē. Biju tos tikai saguldījis nekārtīgā rindā, neko vairāk nebiju darījis. Līķi bija asiņaini, un brūces skaidri redzamas. Krina skatījās gluži kā baidīdamās, vai tie nesāks atkal kustēties.
- Ko tu dari? viņa beidzot jautāja.
Atbildes vietā es izvilku sakarsušo pakavu no oglēm un piegāju pie tuvāk guļošā liķa. Tas bija Tims. Piespiedu karsto dzelzi viņa rokas stumbenim. Āda sāka kūpēt, šņākt un pielipa pie metāla. Pēc brīža es atvilku to nost, un baltajā ādā rēgojās melna deguma vieta. Pārtraukts aplis. Atgriezos pie ugunskura un sāku vēlreiz karsēt dzelzi.
Krina stāvēja mēma, pārāk apstulbusi, lai spētu reaģēt. Tiesa gan, šādā situācijā normāla reakcija diez vai būtu iespējama. Tomēr viņa nekliedza un nemetās projām, kā es būtu gaidījis. Viņa tikai skatījās uz pārtraukto apli un atkārtoja: Ko tu dari?
Kad es beidzot ierunājos, pašam sava balss man izklausījās sveša un savāda. Visi Edema Rū ir viena ģimene, es teicu. Kā savienots aplis. Nav svarīgi, ja mēs visi nepazīstam cits citu, mēs tik un tā esam ģimene, esam vienoti. Mums tādiem ir jābūt, jo visur, kurp ejam, mēs esam svešinieki. Mēs esam izkaisīti daždažādās malās, un cilvēki mūs neieredz.
Mums ir savi likumi. Likumi, kurus mēs ievērojam. Ja kāds no mums izdara to, ko nav iespējams piedot vai labot, ja viņš apdraud Edema Rū cilts godu vai drošību, viņš tiek nogalināts un apzīmogots ar pārtrauktu apli, kas parāda, ka viņš vairs nav viens no mums. Tas notiek reti. Parasti tāda vajadzība nerodas.
Es izvilku dzelzi no uguns un aizgāju pie nākamā līķa. Tas bija Oto. Piespiedu pakavu viņam pie plaukstas virspuses un klausījos šņākoņā.
- Šie cilvēki nebija Edema Rū. Bet viņi par tādiem izlikās. Viņi darīja to, ko Edema Rū nekad nedarītu, tāpēc es gādāju, lai pasaule zinātu, ka viņi nav daļa no mūsu ģimenes. Edema Rū nedara to, ko darīja viņi.
- Bet rati? meitene iebilda. Un mūzikas instrumenti?
- Viņi nebija Edema Rū, es noteikti atkārtoju. Visticamāk, viņi vispār nebija īsta aktieru trupa, bet zagļu banda, kas nogalināja Edema Rū trupu un gribēja ieņemt viņu vietu.
Krina stingi raudzījās uz gulošajiem augumiem, un tad viņas skatiens atgriezās pie manis. Tātad tu viņus nogalināji tāpēc, ka viņi izlikās par Edema Rū ļaudīm?
- Tāpēc, ka viņi izlikās par Edema Rū ļaudīm? Nē. Es ieliku dzelzi atpakaļ ugunī. Tāpēc, ka viņi nogalināja Edema Rū grupu un piesavinājās tās ratus? Jā. Par to, ko viņi nodarīja tev? Jā.
- Bet, ja viņi nav Edema Rū… Krina paskatījās uz koši izkrāsotajām ratu kulbām. Kā tad…?
- Arī man to gribētos zināt, es teicu. Izvilcis pārtraukto apli no uguns, es aizgāju līdz Allegam un piespiedu to viņam pie plaukstas.
Viltus aktieris sarāvās un iekliegdamies atguva samaņu.
- Viņš nav miris! Krina spalgi iesaucās.
Es jau iepriekš biju pārbaudījis Allega ievainojumu. Viņš ir miris, es salti atteicu. Viņš tikai vēl nav beidzis kustēties. Pagriezos un ieskatījos viņam acīs. Ko tu teiksi, Alleg? Kā jūs tikāt pie Edema trupas ratiem?
- Nolādētais Rū! Neskaidri izgrūstajā lāstā skanēja izaicinājums.
- Jā, es teicu. Es esmu no Edema Rū cilts. Bet tu neesi. Kā tu uzzināji manas ģimenes zīmes un paražas?
- Kā tu nojauti? viņš noprasīja. Mēs zinājām īstos vārdus un rokasspiedienus. Zinājām par ūdeni un vīnu, un par dziedāšanu pirms vakariņām. Kā tu varēji nojaust?
- Jūs iedomājāties, ka varēsiet mani piemuļķot? es atjautāju, juzdams, ka manī atkal savelkas dusmu kamols. H ir mana ģimene! Kā es būtu varējis neredzēt? Edema Rū nedara to, ko darījāt jūs! Edema Rū nezog un nelaupa meitenes!