Allegs izsmejoši pasmīnēja un papurināja galvu. Uz zobiem viņam rēgojās asinis. Visi zina, ko jūsējie dara!
Manas dusmas kļuva nevaldāmas. Visi iedomājas, ka zina! Baumas uzskata par īstenību! Rū nekad tā nedara! Cilvēki tā domā tādu neliešu dēļ kā tu un tavējie! Es vairs nespēju valdīt versmojošo naidu un jutu, ka skaļi kliedzu. Tagad stāsti to, ko es gribu zināt, citādi Dievs raudās, uzzinot, ko esmu ar tevi izdarījis!
Allegs nobālēja un krampjaini norija kamolu, pirms spēja parunāt.
- Bija vecs virs ar sievu un vēl daži spēlmaņi. Es pusgadu ceļoju kopā ar viņiem par sargu. Beidzot viņi mani uzņēma savā vidū. Viņam pietrūka elpas, un viņš elsodams pūlējās to atgūt.
Viņš bija pateicis pietiekami daudz. Tātad tu viņus nogalināji.
Allegs enerģiski papurināja galvu. Nē… Viņiem uzbruka lielceļa laupītāji. Viņš nevarīgi pameta ar roku uz pārējo pusi. Mūs pārsteidza negaidot. Pārējos nogalināja, bet mani… tikai apdullināja.
Paskatījos uz līķu rindu, un manī atkal uzliesmoja niknums, kaut gan es to jau biju sapratis. Tas bija vienīgais ceļš, kādā šie cilvēki varēja iegūt divus Edema Rū ratus ar atbilstošajām zīmēm.
Allegs atkal sāka runāt: Pēc tam es viņiem izstāstīju… kā trupai jāizturas. Viņš saviebās sāpju lēkmē. Mums bija laba dzīve.
Es riebumā novērsos. Savā ziņā viņš tomēr bija viens no mūsējiem. Pieņemtais bērns mūsu ģimenē. Šī apziņa darīja visu daudzkārt smagāku. Es atkal iegrūdu pakavu oglēs un, kamēr tas karsa, paskatījos uz meiteni. Vērojot Allegu, viņas acis bija atkal kļuvušas cietas kā krams.
īsti nesaprazdams, vai tā vajadzētu darīt, es pastiepu zaru ar pakavu viņai. Ar nocietinātu sejas izteiksmi viņa to paņēma.
Allegs, šķiet, nesaprata, kas notiks, līdz karstā dzelzs atdūrās pret viņa krūtīm. Viņš iekliedzās un noraustījās, taču viņam nebija spēka tikt projām. Viņš nevarīgi pretojās, kamēr Krina spieda pakavu viņam klāt, un acīs viņai kāpa dusmu asaras.
Pēc krietna brīža viņa atvilka dzelzi nost un palika stāvam, klusi raudādama. Nolēmu likt viņu mierā.
Allegs paskatījās uz meiteni un uz brīdi atguva balsi. Hā, skuķi, mums tak gāja vareni, vai ne? Krina mitējās raudāt un paskatījās uz viņu. Nevajag tikai…
Iespēru viņam pa sāniem, iekams viņš paguva pateikt vēl kaut ko. Allegs sastinga mēmās sāpēs un izspļāva asinis uz manu pusi. Spēru vēlreiz, un viņš palika ļengani guļam.
Nezinādams, ko citu darīt, paņēmu pakavu un ieliku to atkal oglēs.
Krietnu brīdi valdīja klusums. Vai Ellija vēl ir aizmigusi? es jautāju.
Krina pamāja ar galvu.
- Kā tev šķiet, vai viņai šis skats nāktu par labu?
Krina brīdi domāja, ar plaukstu slaucīdama seju. Drīzāk ne, viņa beidzot teica. Man šķiet, viņa to pašlaik nemaz nevarētu redzēt. Viņai ir aptumšojies prāts.
- Vai jūs abas esat no Levinšīras? es jautāju, lai aizpildītu klusumu.
- Manai ģimenei ir lauku mājas uz ziemeļiem no Levinšīras, Krina atbildēja. Ellijas tēvs ir mērs.
- Kad šie cilvēki ieradās jūsu pilsētā? es jautāju, piespiezdams dzelzi nākamajai rokai. Gaisu arvien jūtamāk piesātināja degošas miesas smaka.
- Kas šodien par dienu?
Es paskaitīju galvā. Savaldīšanas diena.
- Viņi atnāca Tredenā. Meitene brīdi klusēja. Pirms piecām dienām? Viņas balsī skanēja neticība. Mēs priecājāmies par iespēju noskatīties lugu un uzzināt jaunumus. Paklausīties mūziku. Krina nolaida acis. Viņi bija apmetušies pilsētas austrumu malā. Kad es aizgāju pie viņiem, lai man pazīlē, viņi teica, lai vakarā atnākot atkal. Bija tādi draudzīgi, tādi interesanti…
Krina paskatījās uz ratiem. Kad aizgāju, viņi visi sēdēja ap ugunskuru. Dziedāja dziesmas. Vecā sieviete pacienāja mani ar tēju. Man nenāca ne prātā… viņa izskatījās līdzīga manai vecmāmiņai. Meitenes acis mirkli apstājās pie vecās sievas līķa, tad novērsās. Neatceros, kas notika pēc tam. Pamodos tumsā ratos. Biju sasieta un… Krinas balss mazliet aizlūza, un viņa izklaidīgi paberzēja plaukstu locītavas. Tad viņa paskatījās atpakaļ uz telti. Cik saprotu, viņi uzaicināja turp arī Elliju.
Es pabeidzu zīmes iededzināšanu uz plaukstām. Gribēju iededzināt to arī sejās, bet dzelzs karsa lēni, un man drīz no šī darba kļuva nelabi. Visu nakti nebiju gulējis, un dusmas, kas manī ilgu laiku bija karsti kvēlojušas, tagad sāka izplēnēt, un mani pamazām pārņēma stindzinošs trulums.
Norādīju uz auzu putras katlu, ko biju noņēmis no uguns. Vai gribi ēst?
- Jā, viņa atbildēja, bet tad pameta skatienu uz līķiem. Nē.
- Es ari ne. Ej un pamodini Elliju, lai varam doties mājās.
Krina aizsteidzās uz telti. Kad viņa bija iegājusi tajā, es pagriezos pret mirušajiem. Vai kādam ir iebildumi, ja aizeju no trupas? es noprasīju. Neviens neiebilda. Un tā es devos projām.
SIMT TRĪSDESMIT TREŠĀ NODAĻA . sapņi
PAGĀJA APMĒRAM stunda, kamēr aizvedu abus ratus uz mežu un paslēpu biezā koku pudurī. Iznīcināju Edema apzīmējumus un izjūdzu zirgus. Segli bija tikai vieni, tāpēc pārējos abus zirgus apkrāvu ar ēdamo un citām noderīgām lietām, ko varēju atrast.
Kad atvedu zirgus atpakaļ, Krina un Ellija mani jau gaidīja. Pareizāk sakot, gaidīja Krina. Ellija tikai stāvēja blakus, ar nedzīvu seju raudzīdamās tukšumā.
- Vai tu proti jāt? es jautāju Krinai.
Viņa pamāja ar galvu, un es iedevu viņai apseglotā zirga pavadas. Krina ielika vienu kāju kāpslī, bet tad apstājās un papurināja galvu. Viņa lēni nolaida kāju lejā. Es iešu kājām.
- Vai tu domā, ka Ellija noturēsies zirgā?
Krina paskatījās uz gaišmataino meiteni. Viens no zirgiem ziņkārīgi pabadīja Elliju ar purnu, bet meitene nereaģēja. Droši vien jā. Bet diez vai tas būtu vēlams. Pēc tā visa…
Es sapratu. Tādā gadījumā iesim kājām.
* * *
V-,
-Kāda ir lethani būtība? es jautāju Vašetai.
- Panākumi un pareiza rīcība
- Kas ir svarīgāks: panākumi vai pareiza rīcība?
- Tie ir līdzvērtīgi. Ja rīkosies pareizi, gūsi panākumus.
- Bet daži gūst panākumus, rīkodamies nepareizi, es iebildu.
-Nepareiza rīcība nekad neved pie panākumiem, Vašeta noteikti apgalvoja. -Ja cilvēks rīkojas nepareizi un gūst panākumus, tas nav īstais ceļš. Bez lethani nevar būt patiesu panākumu.
- Ser? atskanēja balss. Ser?
Es paskatījos uz Krinu. Viņas mati bija izjukuši vējā, un jaunā seja izskatījās ļoti nogurusi. Viņa bikli paskatījās uz mani. Ser? Drīz būs tumšs.
Paskatījos apkārt un redzēju, ka austrumu pusē biezē krēsla. Biju bezgala pārguris, un pēc pusdienu maltītes atpūtas biju soļodams iesnaudies.
- Sauc mani vienkārši par Kvoutu, Krina. Paldies, ka man piebikstīji. Biju domās aizgājis pavisam citur.
Krina savāca malku un sāka kurt ugunskuru. Es izjūdzu zirgus, pabaroju tos un notīrīju spalvu. Atvēlēju laiku ari telts celšanai. Parasti es ar to nenodarbojos, taču zirga mugurā bija pieticis vietas ari teltij, un es spriedu, ka meitenes nav pieradušas gulēt zem klajas debess.
Kad biju uzslējis telti, attapos, ka esmu paņēmis tikai vienu segu no viltus trupas krājumiem. Ja laika paredzēšanas prasme mani nevīla, bija gaidāma auksta nakts.
- Vakariņas gatavas! atskanēja Krinas sauciens. Iemetu savu un līdzpaņemto segu teltī un devos pie ugunskura. Ar to mazumiņu, kas bija mūsu rīcībā, maltīte bija nevainojama kartupeļu zupa ar speķi un grauzdēta maize. Oglēs bija ierušināti ari vairāki vasaras kabači.