Krina šķita mazliet nomierināmies, bet Ella sāka skaļi šņukstēt. Krina aplika roku viņai ap pleciem un maigi kaut ko čukstēja.
- Neviens mani neprecēs! Ella šņukstēja. Es gribēju precēties ar Džeisonu Votersonu un palīdzēt viņam vadīt veikalu. Tagad viņš mani neprecēs. Neviens mani neprecēs!
Paskatījos uz Krinu un redzēju tādas pašas bailes arī viņas acīs. Taču Krinas acis bija dusmīgas, turpretī Ellas skatienā jautās vienīgi izmisums.
- Ikviens vīrietis ar tādu nostāju ir stulbenis! es teicu, ielikdams balsī visu pārliecību, ko spēju sakopot. Un jūs abas esat pārāk gudras un skaistas, lai precētu stulbeņus!
Šķita, ka Ellu tas drusku nomierina, un viņa raudzījās manī, it kā meklēdama kaut ko tādu, kam varētu ticēt.
- Tā ir patiesība! es teicu. Notikušais nekādā ziņā nebija jūsu vaina. Paturiet to cieši prātā visas nākamās dienas!
- Es viņus ienīstu! Ella izgrūda, un mani pārsteidza viņas piepešais niknums. Es ienīstu vīriešus! Viņas plauksta žņaudza Pelēces pavadu, un pirkstu kauliņi bija gluži balti. Ellas seja bija pārtapusi naida maskā. Krina apskāva Ellu ar abām rokām, bet, kad viņa paskatījās uz mani, ari viņas tumšajās acīs es redzēju kvēlojam tādas pašas izjūtas.
- Jums ir pilnīgas tiesības viņus ienīst, es sacīju, juzdamies bezpalīdzīgāks un dusmīgāks nekā jebkad. Bet arī es esmu vīrietis. Visi mēs neesam tādi!
Kādu laiku mēs stāvējām turpat, būdami pusjūdzes attālumā no pilsētas. Padzērāmies ūdeni un apēdām dažus kumosus, lai nomierinātu nervus. Un tad es vedu viņas uz mājām.
SIMT TRĪSDESMIT PIEKTĀ NODAĻA . atgriešanās
LEVINŠĪRA NEBIJA liela pilsēta. Tajā dzīvoja aptuveni divsimt cilvēku, varbūt trīssimt, ja pieskaita tuvākās lauku saimniecības. Kad mēs tur ieradāmies, bija maltītes laiks, un zemesceļš, kas sadalīja pilsētiņu divās daļās, bija tukšs un kluss. Ella man pastāstīja, ka viņas māja atrodoties pilsētas tālākajā galā. Cerēju aizvest meitenes turp tā, lai citi mūs nepamanītu. Viņas bija pārgurušas un nomāktas. Viņām nepavisam nevajadzēja stāties pretī pļāpīgu kaimiņu baram.
Diemžēl tas nebija lemts. Apmēram pusceļā cauri pilsētai es ieraudzīju mājas logā pazibam kustību. Sievietes balss iesaucās: Ella! un nākamajā brīdī pa visām durvīm sāka plūst ārā cilvēki.
Sievietes bija ašākas, un minūtes laikā ap abām meitenēm izveidojās vesels aizsargmūris, tās runāja cita caur citu, raudāja, apskāvās. Šķita, ka meitenes tas nesatrauc. Varbūt tā bija labāk. Sirsnīga sagaidīšana varētu ļoti palīdzēt.
Vīrieši turējās attālāk, saprazdami, ka šādā situācijā no viņiem liela labuma nebūs. Lielākā daļa vēroja mūs no sliekšņiem un lieveņiem. Seši vai astoņi iznāca uz ielas un, lēni tuvodamies, centās novērtēt stāvokli. Tie bija piesardzīgi vīri, lauksaimnieki un viņu draugi. Viņi zināja, kā sauc ikvienu, kas dzīvo tuvāko desmit jūdžu apkārtnē. Tādā pilsētā kā Levinšīra nebija svešinieku; vienīgais svešinieks šeit biju es.
Šie vīrieši nebija meiteņu tuvākie radinieki. Pat ja būtu, viņi zināja, ka netiktu meiteņu tuvumā vismaz stundu vai pat veselu dienu. Tāpēc viņi ļāva rīkoties sievām un māsām. Neko labāku nezinādami, viņi pavirši aplūkoja zirgus un pievērsās man.
Es pamāju gadus desmit vecam zēnam. Ej un pastāsti mēram, ka viņa meita ir atgriezusies! Skrien! Zēns metās projām, ar kailajām, zibošajām kājām saceldams putekļu mākoni.
Vīrieši lēni virzījās man tuvāk. Pēdējā laika notikumi bija ievērojami pastiprinājuši viņu dabisko neuzticību pret svešiniekiem. Apmēram divpadsmit gadus vecs zēns, kas nebija tik piesardzīgs kā pārējie, pienāca man pavisam klāt un aplūkoja manu zobenu un apmetni.
- Kā tevi sauc? es viņam jautāju.
- Pīts.
- Vai tu proti jāt, Pīt?
Viņš izskatījās aizskarts. Ha!
- Vai tu zini, kur atrodas Vokeru saimniecība?
Zēns pamāja ar galvu. Apmēram divas jūdzes uz ziemeļiem pa dzirnavu ceļu.
Pakāpos sānis un iedevu viņam saļņa pavadas. Aizjāj turp un pastāsti, ka viņu meita ir atpakaļ mājās! Pēc tam lai viņi ar šo pašu zirgu atjāj uz pilsētu!
Pirms paguvu padot viņam roku, zēns jau sēdēja zirga mugurā. Paturēju pavadas, kamēr viņš pielāgoja kāpšļus, lai rikšodams nelauztu kaklu.
-Ja tiksi turp un atpakaļ sveiks un vesels, un zirgam visas kājas būs kārtībā, es tev iedošu peniju, es apsolīju.
- Divus! viņš atsaucās.
Es iesmējos. Zēns strauji apgrieza zirgu un aizrikšoja.
Tikmēr vīrieši bija pienākuši tuvāk un sastājušies ap mani izplūdušā aplī.
Garš vīrietis ar puspliku galvu, sirmu bārdu un piktu seju izturējās kā pārējo vadonis. Nu, un kas tad tu esi? viņš noprasīja, un balss tonis pateica vairāk par vārdiem: Pie velna, kas tu tāds esi?
- Kvouts, es laipni atbildēju. Un kas esi tu?
- Tā nu nemaz nav tava darīšana! viņš atrūca. Ko tu šeit dari? Kāda velna pēc tu esi šeit kopā ar mūsu meitenēm?
- Dieva māte, Set! iejaucās vecāks vīrietis. Tev nav ne tik prāta, cik Dievs devis sunim! Kā var tā runāt ar…
- Tu mani nemācīsi, Bendžamin! dusmīgais vīrietis atcirta. Mums ir visas tiesības zināt, kas viņš tāds ir! Pagriezies pret mani, viņš panācās vairākus soļus uz priekšu. Vai tu esi viens no tiem trupas neliešiem, kas bija te ieklīduši?
Es papurināju galvu un centos izskatīties nekaitīgs. Nē.
- Man tomēr liekas, ka esi. Dikti līdzīgs izskaties tiem Rū bandītiem! Tādas pašas acis! Tuvāk stāvošie vīrieši izstiepa kaklu, lai tuvāk ielūkotos man sejā.
- Ak Dievs, Set! vecais vīrs iejaucās vēlreiz. Tur tak nevienam nebija sarkanu matu! Tādi mati paliek prātā. Viņš nav no tiem!
- Kāpēc lai es vestu meitenes atpakaļ, ja pats būtu no tiem, kuri viņas nolaupīja? es uzsvērti noprasīju.
Seta seja satumsa vēl vairāk, un viņš lēni nāca uz priekšu. Gribi tēlot gudro, puika? Varbūt tu iedomājies, ka mēs visi šeit esam stulbeņi? Domā, ja atvedīsi viņas atpakaļ, mēs tevi apbalvosim un nesūtīsim nevienu jūs medīt? Tagad viņš stāvēja gandrīz rokas stiepiena attālumā, urbdamies manī ar satracinātu skatienu.
Paskatījos apkārt un redzēju tādas pašas dusmas pārējo apkārtstāvošo vīriešu sejās. Tādas dusmas mēdz lēni uzmutuļot krietnu vīru sirdīs, kad tie grib panākt taisnību, un, ja viņi pārliecinās, ka tas nav iespējams, ir gatavi remdēt sevi vismaz ar atriebību.
Pūlējos izdomāt, kā nomierināt uzbangojušās kaislības, taču nepaspēju vēl neko pateikt, kad aiz muguras atskanēja Krinas balss: Set, tūlīt pat atkāpies no viņa!
Sets palika stāvam paceltām rokām, ko bija izstiepis pret mani.
- Bet tak…
Krina jau steidzās šurp. Sieviešu pulciņš pašķīrās, lai viņu palaistu, bet palika stāvam tuvumā. Viņš mūs izglāba, Set! Krina nikni iekliedzās. Tu apdauzītais murmuli, tas bija v/riš, kas mūs izglāba! Kur bijāt jūs, sasodītie nejēgas? Kāpēc nedzināties mums pakaļ?
Sets atkāpās, un dusmas viņa sejā cīnījās ar kaunu. Uzvarēja dusmas.
- Mēs dzināmies pakaļ! viņš nikni iesaucās. Tiklīdz atklājām, kas noticis, tūlīt metāmies šiem pa pēdām! Viņi sašāva Bila zirgu, un Bils krizdams sagandēja kāju. Džimam sadūra roku, un vecais Kapers pēc viņu belziena vēl tagad nav nācis pie samaņas. Viņi mūs gandrīz nogalināja!