Vēlreiz pārlaidu skatienu viru sejām un redzēju tajās dusmas. Redzēju patieso dusmu iemeslu. Sapratu, cik bezpalīdzīgi viņi bija jutušies, nespēdami pasargāt savu pilsētu no viltus trupas nelietībām. Sapratu, kāds kauns viņus mocīja par to, ka nav izdevies izglābt savu draugu un kaimiņu meitas.
- Bet jūs neko neizdarījāt! Krina atkliedza naidā degošām acīm.
- Viņš atnāca un mūs izglāba, jo viņš ir īsts vīrietis! Nevis tāds kā jūs, kas atstājāt mūs nomirt!
Gadus septiņpadsmit vecs zemnieku puisis, kas stāvēja no manis pa kreisi, ļāva vaļu apslāpētām dusmām. Nekas tāds nebūtu noticis, ja jūs nebūtu skraidījušas apkārt kā Edema Rū palaistuves!
Pat neatjēdzies, ko daru, es pārlauzu viņam roku. Viņš kliegdams nokrita zemē.
Sagrābis puisi aiz apkakles, es viņu uzrāvu kājās. Kā tevi sauc? draudīgi noprasīju, pieliecies tuvu viņam pie sejas.
- Roka, roka! viņš elsoja, zibinādams acu baltumus.
Sapurināju viņu kā lupatu lelli. Saki savu vārdu!
- Džeisons! viņš izgrūda Dieva māte, mana roka…
Ar brīvo roku satvēru viņa zodu un pavērsu viņa seju pret Krinu un Ellu. Džeison! iešņācu viņam ausī. Es gribu, lai tu paskaties uz šīm meitenēm! Un gribu, lai tu padomā, kāda elle viņām bija jāizcieš visas šīs dienas, guļot sasietām rokām un kājām ratu kulbā! Un gribu, lai tu sev pajautā, kas ir ļaunāk! Pārlauzta roka vai svešu laupītāju gūsts un daudzkārtēja izvarošana?
Tad pagriezu viņa seju pret sevi un runāju tik klusi, ka pat tuvumā mani vārdi izklausījās kā čuksts. Un, kad būsi par to padomājis, gribu, lai tu lūdz Dievam piedošanu par to, ko nupat pateici! Un, ja tu lūgsi no sirds, Tehlu gādās, lai tava roka sadzītu ātri un labi! Puiša acis bija pārbiedētas un asaru pilnas. Un pēc tam, ja tu kaut reizi atļausies domāt par šīm meitenēm ko sliktu, tava roka sāpēs kā urdīta ar karstu dzelzi. Un, ja tu kaut reizi teiksi ļaunu vārdu, tā sāks svilt un lēni trūdēt, un to vajadzēs nogriezt, lai glābtu tev dzīvību! Sagrābu viņu vēl ciešāk un raudzījos, kā viņa acis ieplešas arvien platākas. Un, ja tu jebkad viņām nodarīsi pāri, es to zināšu! Es atnākšu šurp, nogalināšu tevi un atstāšu karājamies kokā!
Tagad puisim no acīm plūda asaras, bet grūti bija uzminēt, vai tās rit no kauna, bailēm vai sāpēm. Un tagad atvainojies par to, ko teici! Pārliecinājies, ka viņš turas uz kājām, es palaidu viņu vaļā un pastūmu uz Krinas un Ellas pusi. Sievietes stāvēja ap meitenēm kā sargājoša siena.
Puisis nevarīgi spieda sev klāt sāpošo roku. Man nevajadzēja tā teikt, Ellij, viņš izdvesa, un balss pauda vairāk nožēlas un izmisuma, nekā es būtu gaidījis, par spīti lauztajai rokai. Tas bija dēmons, kas runāja ar manu muti! Zvēru, ka biju bez prāta aiz bēdām! Tāpat kā mēs visi. Un mēs mēģinājām jūs izglābt, bet viņu bija daudz un viņi mums uzbruka, un tad vajadzēja vest Bilu mājās, lai viņš nenomirtu uz ceļa!
Kaut kas manā atmiņā sakustējās saistībā ar puiša vārdu. Džeisons? Pēkšņi man radās aizdomas, ka tikko esmu pārlauzis roku Ellas iecerētajam vīrietim. Tomēr šobrīd es to nespēju nožēlot. Tas viņam nenāca par ļaunu.
Skatīdamies apkārt, es redzēju, ka dusmas vīru sejās pamazām izgaist, it kā es vienā spējā, ugunīgā uzliesmojumā būtu izdedzinājis visus pilsētas naida krājumus. Viņi vēroja Džeisonu un izskatījās tādi kā samulsuši, it kā šis puisis izpirktu visu viņu kopīgo vainu.
Un tad es ieraudzīju pa ielu skrienam šurp lielu veselīga izskata vīrieti, kam sekoja ducis citu pilsētiņas iedzīvotāju. Pēc viņa sejas izteiksmes es uzminēju, ka tas ir Ellas tēvs, pilsētas mērs. Viņš ielauzās sieviešu pulkā, pacēla meitu uz rokām un apgrieza apkārt.
Šādās mazpilsētās ir sastopami divu veidu mēri. Pirmie ir paveci vīri pusplikām galvām un prāviem vēderiem, vīri, kas prot apieties ar naudu un izmisīgi lauza rokas katrā neparedzētā situācijā. Otrie ir gari, plecīgi vīrieši, kuru ģimenes pakāpeniski tikušas pie turības, jo viņi ir strādājuši kā zvēri un gājuši aiz arkla divdesmit paaudžu ilgumā. Ellas tēvs piederēja pie otrā tipa.
Viņš pienāca pie manis, ciešā skāvienā turēdams meitas plecus. Cik saprotu, man jāsaka tev paldies, ka esam atguvuši savas meitenes!
- Viņš pasniedzās, lai sarokotos ar mani, un es ievēroju, ka viņam ir pārsieta roka. Tomēr viņa rokasspiediens bija ciešs. Viņš veltīja man tik platu smaidu, kādu es biju redzējis tikai Simmona sejā pirms aiziešanas no Universitātes.
- Kā jūtas roka? es jautāju, neaptverdams, kā tas varētu izklausīties. Vīrieša smaids mazliet pieplaka, un es steigšus piebildu: Esmu mācījies šo to no ārstu zinībām. Un zinu, ka tādos gadījumos reizēm rodas sarežģījumi. It sevišķi, dzīvojot zemē, kur dzīvsudrabu uzskata par zālēm, es nodomāju.
Vīrietis atkal pasmaidīja un palocīja pirkstus. Drusku pastīva, bet citādi nekas. Trāpīja mīkstajā vietā. Viņi mūs pārsteidza negaidot. Es nogrābu vienu no viņiem, bet tas man iedūra un aizbēga. Kā tev izdevās atņemt meitenes tiem bezdievīgajiem Rū neliešiem? Viņš nospļāvās.
- Viņi nebija Edema Rū ļaudis! es teicu, un mana balss skanēja saspringtāk, nekā es būtu vēlējies. Viņi pat nebija īsta aktieru trupa!
Mēra smaids atkal pagaisa. Kā lai to saprot?
- Viņi nebija Edema Rū. Mēs nedarām to, ko darīja viņi.
- Paklausies! mērs teica, un es redzēju, ka viņā uzbango dusmas.
- Es labi zinu, ko viņi dara un ko nedara! Viņi atnāca šurp laipni un draudzīgi, drusku paspēlēja, pačlgāja, nopelnīja dažus penijus. Un tad sāka celt pilsētā nekārtības. Kad likām viņiem iet projām, viņi nolaupīja manu meiteni. Pēdējos vārdus izrunādams, viņš gandrīz spļāva uguni.
- Mēs? es izdzirdēju klusu balsi sev aiz muguras. Džim, viņš teica mēs!
Sets izslīdēja no aizmugures, lai vēlreiz uzmestu man saniknotu skatienu. Es jau teicu, ka šis izskatās kā viens no viņiem! vīrietis triumfējoši iesaucās. Es šos pazīstu! Šos vienmēr var pazīt pēc acīm!
- Pagaidi! mērs lēni un neticīgi teica. Vai tu gribi sacīt, ka esi viens no tiem? Viņa sejas izteiksme kļuva draudīga.
Pirms es paguvu paskaidrot, Ella sagrāba viņa roku. Ai, nevajag, nekaitini viņu, tēt! viņa teica, cieši ieķērusies tēva veselajā rokā, it kā gribēdama aizvilkt viņu projām no manis. Nesaki neko tādu, kas var viņu sadusmot! Viņš nebija no tiem! Viņš mani atveda atpakaļ, viņš mani izglāba!
Šķita, ka tas mēru mazliet nomierina, tomēr pirmītējā sirsnība bija pazudusi. Paskaidro! viņš drūmi teica.
Es iekšēji nopūtos, saprazdams, cik nepatīkamu situāciju esmu izraisījis. Tie cilvēki nebija ceļojoši aktieri, un viņi pavisam noteikti nebija Edema Rū ļaudis. Viņi bija bandīti, kas nogalināja daļu no manas ģimenes un nozaga tās ratus. Viņi tikai izlikās par aktieriem.
- Kāpēc lai kāds gribētu izlikties par Edema Rū? mērs jautāja, it kā tāda doma viņam būtu pilnīgi nesaprotama.
- Lai varētu darīt to, ko viņi izdarīja! es atcirtu. Jūs ielaidāt viņus savā pilsētā, un viņi ļaunprātīgi izmantoja jūsu uzticēšanos. Neko tādu Edema Rū ļaudis nemūžam nedarītu!
- Bet tu neatbildēji uz manu jautājumu! viņš teica. Kā tev izdevās dabūt meitenes projām?
- Es padarīju viņus nekaitīgus, izvairīgi atbildēju.
- Viņš tos nogalināja! Krina paziņoja tik skaļi, ka ikviens klātesošais varēja dzirdēt. Nogalināja visus līdz pēdējam!
Jutu sev pievērstus neskaitāmus skatienus. Puse no klātesošajiem domāja: Visus? Viņš nogalināja septiņus cilvēkus? Otra puse domāja: Tur bija divas sievietes, vai viņš nogalināja arī tās?