- Ak tā! Mērs ilgi un cieši raudzījās manī. Labi! viņš teica, it kā būtu pieņēmis lēmumu. Tas ir labi. Bez viņiem pasaule būs labāka.
Jutu, ka pūļa sasprindzinājums mazliet atslābst. Šie ir viņu zirgi. Norādīju uz abiem zirgiem, kas nesa mantu saiņus. Tagad tie pieder meitenēm. Apmēram četrdesmit jūdzes uz austrumiem jūs atradīsiet ratus. Krina var parādīt, kur es tos paslēpu. Ari tie tagad pieder meitenēm.
- Temsfordā par tiem varēs dabūt labu naudu, mērs domīgi noteica.
- Kopā ar instrumentiem, drēbēm un pārējām lietām tie ienesis pat ļoti labu naudu, es piekritu. Kad sadalīsiet to uz pusēm, katrai meitenei būs cienījams pūrs, piebildu balsī, kas nepieļāva iebildumus.
Mērs paskatījās man acīs un lēni, saprotoši pamāja ar galvu. Tā būs.
- Bet tās lietas, ko viņi mums nozaga? iebilda korpulents vīrietis ar krodzinieka priekšautu. Viņi izpostīja manu krogu un nozaga divas mucas mana labākā alus!
- Vai tev ir kāda meita? es rāmi noprasīju. Piepešais, satriektais skatiens vīrieša sejā apliecināja, ka ir. Es brīdi raudzījos viņam acis.
- Tādā gadījumā es teiktu, ka tu esi viegli ticis cauri!
Beidzot mērs pamanīja Džeisonu, kurš spieda sev klāt salauzto roku.
, Kas tev noticis?
Džeisons nodūra skatienu, un Sets atbildēja viņa vietā: Viņš sarunāja, ko nevajag.
Mērs paskatījās apkārt un saprata, ka sīkāki paskaidrojumi sagādās tikai jaunus pārdzīvojumus. Viņš paraustīja plecus un vairāk netaujāja.
- Es varētu uzlikt tev šinu, es bezrūpīgi ierosināju.
- Nē! Džeisons strauji iesaucās, bet tūlīt mēģināja mīkstināt atteikumu. Es labāk iešu pie Granas.
Es paskatījos uz mēru. Pie Granas?
Viņš draudzīgi pasmaidīja. Ja kāds nobrāž ceļgalu, Grana to saved kārtībā.
- Vai Bils ir pie viņas? es jautāju. Tas, kuram sadragāja kāju?
Mērs pamāja ar galvu. Cik es pazīstu Granu, viņa vēl vismaz dien-
kopu neizlaidīs Bilu no acīm.
- Es tevi pavadīšu, sacīju nosvīdušajam puisim, kas sargādams spieda roku pie krūtīm. Labprāt paskatītos, kā viņa strādā.
* * *
Tā kā mēs atradāmies tālu no civilizācijas, biju sagatavojies ieraudzīt Granu kā salīkušu večiņu, kas ārstē slimniekus ar dēlēm un koka spirtu.
Šīs domas mainījās, līdzko es iegāju viņas mājā. Pie sienām karājās kaltētu zāļu saišķi, un uz plauktiem rindojās mazas pudelītes ar rūpīgi uzlīmētām etiķetēm. Uz neliela rakstāmgalda gulēja trīs biezas grāmatas ādas vākos. Viena no tām bija atvērta, un es pazinu, ka tā ir Heroborica. Uz lappušu malām redzēju ar roku rakstītas piezīmes, un vairāki ieraksti bija laboti vai pat izsvītroti.
Grana neizskatījās tik veca, kā biju gaidījis, kaut gan viņas mati bija sākuši sirmot. Arī salīkusi viņa nebija, gluži otrādi viņa bija garāka par mani, stalta, platiem pleciem un apaļu, smaidošu seju.
Klusi dungodama pie sevis, Grana uzlika uz uguns vara tējkannu. Pēc tam viņa sameklēja lielas šķēres un, apsēdinājusi Džeisonu, uzmanīgi aptaustīja viņa roku. Bāls un nosvīdis, puisis bez mitas nervozi runāja, bet Grana tikmēr prasmīgi pārgrieza viņa krekla piedurkni. Kaut gan viņa nebija pat taujājusi, Džeisons dažu minūšu laikā bija itin precīzi, kaut arī saraustīti izstāstījis par Krinas un Ellas atgriešanos.
- Lūzums ir tīrs un precīzs, Grana beidzot viņu pārtrauca. Kā tu pie tāda tiki?
Džeisona satrauktais skatiens aizzibēja pie manis un atpakaļ. Nekas, viņš aši attrauca, tad saprata, ka nav atbildējis uz jautājumu. Tas ir…
- Es to salauzu, atbildēju viņa vietā. Nospriedu, ka pats mazumiņš, ko varu darīt, ir atnākt līdzi un paskatīties, vai varu palīdzēt to saārstēt.
Grana uzmanīgi paskatījās uz mani. Vai tu kādreiz esi ar to nodarbojies?
- Esmu studējis medicīnu Universitātē, es paskaidroju.
Viņa paraustīja plecus. Tad tu varētu pieturēt šinas, kamēr es tās piesaitēju. Man ir meitene, kas palīdz, bet viņa izdzirdēja kņadu uz ielas un aizskrēja projām.
Džeisons nervozi skatījās uz mani, kamēr turēju koka šinas cieši pie viņa rokas, bet Grana tās prasmīgi piesaitēja nepilnās trijās minūtēs. Vērodams viņas ietrenēto darbošanos, es sapratu, ka viņa ir vairāk vērta nekā lielākā dala man pazīstamo “Medikas” studentu.
Pabeigusi darāmo, Grana paskatījās lejup uz Džeisonu. Tev ir veicies! viņa teica. Kauli pat nebija jāsaliek. Mēnesi pastaigā ar šo te, un lūzums sadzīs bez vainas.
Džeisons aizsteidzās, cik drīz vien varēja, un pēc neilgas pierunāšanas Grana ļāva man ieiet pie Bila, kas gulēja dziļākajā istabā.
Atšķirībā no Džeisona rokas lūzuma, ko varēja saukt par “tīru”, Bila gadījums bija daudz nopietnāks. Abi apakšstilba kauli bija lauzti vairākās vietās. Neredzēju, kas ir zem pārsējiem, bet kāja bija nepārprotami pietūkusi. Adu pārsēja malās izraibināja zilgani plankumi, un tā bija nostiepta tik cieši kā pārblīvēta desa.
Bils izskatījās bāls, bet modrs, un es spriedu, ka ir cerības kāju saglabāt. Cits jautājums bija, kā tā kalpos. Iespējams, ka vajadzēs tikai klibot, taču maz ticams, ka viņš jebkad varēs skriet.
- Kas tie par cilvēkiem, kuri spēj nošaut otra zirgu? viņš sašutis iesaucās, un seju viņam klāja plāna sviedru kārtiņa. Tā taču nedrīkst!
Zirgs, protams, bija piederējis viņam pašam. Un zirgu šejieniešiem noteikti nebija vairāk, kā vajadzīgs. Bils bija jauns, nesen apprecējies vīrietis, viņam bija sava saimniecība, un varbūt viņš nekad vairs nestaigās tikai tāpēc, ka darījis to, kas jādara. Tā bija sāpīga doma.
Grana iedeva viņam divas karotes no brūnas pudelītes, un Bils drīz aizvēra acis. Izvadījusi mani no istabas, viņa aizvēra durvis.
- Vai kauls pārplēsa ādu? es jautāju, kad durvis bija ciet.
Grana pamāja ar galvu, novietodama pudelīti atpakaļ plauktā.
- Ko tu lieto antiseptikai? es painteresējos.
- Tu domā, pret strutošanu? viņa atjautāja. Ramsberu.
- Tiešām? es pārjautāju. Nevis marantu?
- Marantu I viņa nicīgi izmeta, piemezdama ugunij malku un noceldama no liesmām kūpošo tējkannu. Vai tev kādreiz ir izdevies novērst strutošanu ar marantu?
- Nē, es atzinos.
- Nu tad es došu tev padomu, kā nenogalināt savus pacientus. Grana izņēma no plaukta divas koka krūzes. Marantai nav nekādas nozīmes. To var ēst, ja patīk, bet tas ir viss.
- Bet pastāv uzskats, ka marantas un besami ziede šādos gadījumos ir ideāls līdzeklis!
- Besami nav slikts, viņa atzina. Bet ramsbers ir labāks. Vēl labprātāk es lietotu sarkanzāli, bet tas, ko mēs gribam, ne vienmēr ir pieejams. Es izmantoju māteslapas un ramsbera maisījumu, un tu jau redzēji, ka viņam tas palīdz. Marantu ir viegli atrast un saberzt, bet tai nav nekādu vērtīgu īpašību.
Viņa papurināja galvu. Maranta un kampars. Maranta un besami. Maranta un sālsstlga. Marantai nav nekādu dziedniecisku īpašību. Tā noder tikai kā paligviela.
Atvēru muti, lai iebilstu, bet tad pārlaidu skatienu istabai un Herborica sējumam ar Granas piezīmēm. Aizvēru muti.
Grana ielēja no tējkannas abās krūzēs karstu ūdeni. Apsēdies uz brītiņu! viņa teica. Tu izskaties pavisam novārdzis.
Es ar ilgošanos paskatījos uz krēslu. Man laikam vajadzētu iet atpakaļ, es teicu.
- Vienai krūzei tev laika pietiek! viņa teica, apņēmīgi saņemdama mani aiz rokas un apsēdinādama krēslā. Un dažiem kumosiem ari. Tu esi bāls kā izkaltis kauls, un man ir drusku aizķēries salds pudiņš, kam nav ēdāja.