- Jā! Elodins attrauca. Dalam, Kilvinam un Arvilam patīk gudri studenti. Ej un'mācies pie viņiem! Tad mums abiem būs vieglāka dzīve.
- Bet…
Elodins spēji apstājās gaiteņa vidū. Nu labi! viņš teica. Pierādi, ka tevi ir vērts mācīt. Satriec manus pieņēmumus līdz pašiem pamatiem! Ar dramatisku žestu viņš pārlaida plaukstu savam maģistra apmetnim, it kā meklēdams kaut ko kabatās. Sev par lielu nožēlu es nespēju iekļūt pa šīm durvīm. Savilcis plaukstu, viņš pieklaudzināja pa tām. Ko tu darīsi šādā situācijā, Re’lar Kvout?
Par spīti aizkaitinājumam, es apmierināts pasmaidīju. Elodins bija izvēlējies uzdevumu, kas teicami atbilda manām spējām. Izvilcis no apmetņa kabatas tievu, lokanu tērauda stienīti, es notupos pie durvīm uz ceļiem un ieskatījos pa atslēgas caurumu. Slēdzene bija pamatīga un paredzēta ilgam laikam. Bet, kaut gan lielās, masīvās slēdzenes izskatās iespaidīgas, ar tām ir vieglāk tikt galā, ja vien tās ir rūpīgi uzturētas kārtībā.
Šī bija tieši tāda slēdzene. Man vajadzēja pavisam īsu brīdi, lai atskanētu gaidītais, patīkamais ti-ik. Piecēlos, nopurināju ceļgalus un ar izteiksmīgu kustību atgrūdu durvis vaļā.
Šķita, ka ar šo daļu Elodins ir gluži apmierināts. Kad durvis atvērās, viņš izbrīnā savilka uzacis. Gudri izdarīts! viņš teica, ieiedams istabā.
Es viņam sekoju. Nekad nebiju domājis par to, kādas varētu izskatīties Elodina istabas. Taču, ja būtu to darījis, mans minējums būtu pilnīgi aplams.
Tās bija plašas un izšķērdīgi greznas, ar augstiem griestiem un bieziem paklājiem uz grīdas. Sienas klāja veclaicīga koka paneļi, un pa augstajiem logiem ieplūda agrā rīta gaisma. Istabās bija daudz gleznu un senatnīgas, masīvas koka mēbeles. Dzīvoklis bija pārsteidzoši tradicionāls.
Elodins ātri izgāja cauri priekštelpai un eleganti iekārtotai viesistabai un iegāja guļamistabā. To varētu saukt arī par gulamkambari. Plašās telpas stūrī stāvēja kuģa lieluma gulta ar četriem stabiem stūros. Elodins atrāva vaļā skapja durvis un sāka ņemt ārā vairākus garus, tumšus apģērbus, līdzīgus tam, kas viņam bija mugurā.
- Še, turi! Elodins citu pēc cita lika tērpus man rokās, līdz es nevarēju tos vairs saturēt. Daži bija ikdienišķi, no kokvilnas, citi no smalka lina vai bieza, miksta samta. Pārlicis pār roku vēl pusduci tērpu, viņš tos ienesa viesistabā.
Mēs pagājām garām veciem grāmatplauktiem, kuros rindojās simtiem grāmatu, un milzīgam, pulētam rakstāmgaldam. Vienu sienu aizņēma pamatīgs akmens kamīns, tik liels, ka tajā varētu izcept veselu cūku, tomēr pašlaik tajā kūrās tikai neliela uguntiņa, kliedējot agrā rudens saltumu.
Paņēmis no galda kristāla karafi, Elodins aizgāja un nostājās lielā kamīna priekšā. Uzmanīgi izņēmis karafes aizbāzni, viņš iedzēra malku, vērtējoši savilka uzacis un pacēla trauku pret gaismu.
Es nolēmu mēģināt vēlreiz. Maģistr Elodin, vai jūs gribat mācīt man vārdnieka mākslu?
- Tas nav pareizais jautājums, viņš atbildēja un, apgriezis karafi otrādi, izlēja saturu uz kvēlošajām oglēm. Kad virs tām pacēlās izslāpušas liesmu mēles, viņš paņēma atnesto apģērbu kaudzi un lēnām ielika samta tērpu ugunī. Tas strauji uzliesmoja, un, kad uguns bija gana spēcīga, viņš citu pēc cita sameta tajā pārējos tērpus. Pēc brīža kamīnā gulēja liela, gruzdoša drēbju kaudze, no kuras skurstenī plūda biezi dūmu mutuļi. Mēģini vēlreiz!
Es nenocietos un uzdevu acīmredzamu jautājumu: Kāpēc jūs dedzināt savus apģērbus?
- Aplam. Ļoti tālu no pareizā jautājuma, viņš teica, ņemdams no manām rokām nākamos tērpus un mezdams tos kamīnā. Tad Elodins satvēra aizbīdņa rokturi un ar metālisku klikstu aizgrūda to ciet. Istabā sāka ieplūst lieli dūmu mākoņi. Elodins noklepojās, tad atkāpās soli atpakaļ un aplaida apkārt izklaidīgu, apmierinātu skatienu.
Es piepeši aptvēru notiekošo. Ak Dievs! es iesaucos. Kam pieder šīs istabas?
Elodins apmierināti pamāja ar galvu. Ļoti labi! Es būtu pieņēmis ari jautājumu: “Kāpēc jums nav savas istabas atslēgas?” vai “Ko mēs šeit darām?” Viņš nopietni ieskatījās man acīs. Durvīs mēdz būt slēgtas noteikta iemesla dēļ. Cilvēkiem, kuriem nav atslēgas, tikpat noteikta iemesla dēļ ir jāpaliek ārpusē.
Viņš ar kāju pabakstīja kūpošo apģērbu kaudzi, it kā gribēdams pārliecināties, ka tā paliks kamīnā. Tu zini, ka esi gudrs. 11 ir tava vājā vieta. Tu esi pārliecināts, ka zini, ko dari, bet īstenībā tu to nezini.
Elodins atkal paskatījās uz mani, un viņa acis bija ļoti nopietnas.
- Tu domā, ka vari paļauties uz mani kā savu skolotāju, viņš teica. Tu domā, ka pie manis būsi drošībā. Bet tā ir pati lielākā un bīstamākā muļķība.
- Kam pieder šīs istabas? es apstulbis atkārtoju.
Elodins atsedza zobus platā, spējā smīnā. Maģistram Hemmem.
- Kāpēc jūs dedzināt maģistra Hemmes drēbes? es jautāju, cenzdamies izlikties neredzam, ka istaba strauji pildās kodīgiem dūmiem.
Elodins paskatījās uz mani tā, it kā es būtu beidzamais nejēga.
- Tāpēc, ka es viņu ienīstu. Paņēmis no kamīna malas kristāla karafi, viņš ar niknu sparu trieca to pret akmens apmali, un tā sašķīda. Dzēriena atlikums iešļācās kamīnā, un uguns uzliesmoja vēl spožāk. Tas cilvēks ir nepārspējams draņķis. Neviens tā neatļaujas runāt ar mani.
Dūmi joprojām plūda istabā. Ja tai nebūtu tik augsti griesti, mēs droši vien jau smaktu un rīstītos. Jau tagad kļuva grūti elpot, un mēs devāmies uz durvīm. Elodins tās atvēra, un dūmi izvēlās gaitenī.
Mēs palikām stāvam aiz durvīm, skatīdamies viens uz otru, un garām mums plūda biezi mutuļi. Nelēmu izmēģināt citādu pieeju. Es saprotu jūsu vilcināšanos, maģistr Elodin, es teicu. Es dažreiz neizdomāju visu līdz galam.
- Tas ir skaidri redzams.
- Un man jāatzīst, ka dažos gadījumos mana rīcība ir bijusi… Es apklusu, mēģinādams atrast kaut ko pazemīgāku par “nepārdomāta”.
- Nepārspējami stulba? Elodins palīdzīgi ierosināja.
Mani uzbangoja spējš dusmu vilnis, aizskalodams iepriekšējo vēlmi pēc pazemības. Nu, paldies Dievam, es šeit esmu vienīgais, kurš jebkad mūžā pieņēmis aplamu lēmumu! es teicu, tik tikko apvaldīdams balsi, lai tas neizskanētu kā kliedziens. Skarbi ieskatījos viņam acīs.
- Bet ziniet, es esmu dzirdējis stāstus arī pārjums. Runā, ka agrāk, savos studenta gados, ari jūs esot šeit nostrādājis diezgan daudz aplamību.
Uzjautrinājums Elodina sejā mazliet pagaisa, un bridi viņš izskatījās tāds, it kā būtu mēģinājis kaut ko norīt, bet kumoss palicis pusceļā.
Es turpināju: Ja jūs uzskatāt, ka esmu pārgalvīgs, palīdziet to mainīt! Parādiet man taisnāko ceļu! Veidojiet manu jauno, lokano prātu… Es ierāvu plaušās dūmu mutuli un sāku klepot, tāpēc biju spiests apraut savus vārdu plūdus. Sasodīts, dariet kaut ko! es izdvesu. Māciet mani!
Tas nebija kliedziens, tomēr man aizrāvās elpa. Manas dusmas noplaka tikpat ātri, kā bija uzliesmojušas, un es raizējos, ka esmu aizgājis par tālu.
Bet Elodins tikai paskatījās uz mani. Kāpēc tu iedomājies, ka es tevi nemācu? viņš izbrīnījies jautāja. Taču skaidri redzams, ka tu atsakies mācīties.
Tad viņš pagriezās un devās pa gaiteni projām. Tavā vietā es pēc iespējas drīzāk pazustu no šejienes, viņš izmeta pāri plecam. Cilvēki gribēs noskaidrot, kas vainīgs pie notikušā, un visiem ir zināms, ka tev ar Hemmi nav labas attiecības.
Mani sagrāba panika, un uz pieres izspiedās sviedri. Ko?
- Un pirms eksāmena es nomazgātos, viņš piebilda. Nebūtu vēlams, lai no tevis nāktu dūmu smaka. Es dzīvoju šeit. Elodins izvilka no kabatas atslēgu un atslēdza durvis gaiteņa galā. Kāds ir tavs aizbildinājums?