Mēģināju atcerēties, vai esmu šodien ēdis pusdienas. Atcerējos, kā baroju meitenes… Negribu sagādāt vēl vairāk rūpju, es teicu. Manis dēļ tev tāpat jau iznāca pastrādāt.
- Tas puisis bija pelnījis, lai viņam kāds pārlauž roku, Grana nevērīgi atteica. Mūždien atļaujas pārāk lielu muti! Viņa pasniedza man vienu no koka krūzēm. Dzer, un es atnesīšu tev pudiņu!
Garaiņi, kas cēlās no krūzes, brīnišķi smaržoja. Kas tas ir? es jautāju.
- Mežrozītes augļi. Un pašas brūvēts ābolu brendijs. Grana plati pasmaidīja, un ap acīm viņai ievilkās sīkas krunciņas. Ja gribi, varu piemest klāt arī marantu.
Pasmaidīju un iedzēru malku. Krūtīs ieplūda siltums, un es sajutu patīkamu atslābumu. Tas bija savādi, jo iepriekš nebiju pamanījis, ka esmu sasprindzis.
Grana brīdi rosījās, tad nolika uz galda divus šķīvjus un atlaidās tuvākajā krēslā.
- Tu patiešām nogalināji tos cilvēkus? viņa bez aplinkiem noprasīja. Balsī neskanēja pārmetums. Tas bija vienkārši jautājums.
Es pamāju ar galvu.
- Diez vai tev vajadzēja to kādam stāstīt, viņa teica. Tas noteikti sacels vētru. Viņi pieprasīs prāvu, un vajadzēs vest šurp tiesasvīru no Temsfordas.
- Es nestāstīju. To pateica Krina, es paskaidroju.
- Ā! Grana nopūtās.
Saruna pieklusa. Izdzēru pēdējo malku no krūzes, bet, kad gribēju nolikt to atpakaļ uz galda, man tik ļoti drebēja rokas, ka koks grabēdams sitās pret koku, it kā pie durvīm klauvētu nepacietīgs apmeklētājs.
Grana rāmi malkoja savu dzērienu.
- Man negribas par to runāt, es beidzot teicu. Tur nebija nekā laba.
- Par to var strīdēties, viņa laipni sacīja. Es domāju, ka tu darīji pareizi.
Pēc šiem vārdiem man acis karsti iesmeldzās, it kā tajās kāptu asaras.
- Neesmu par to pārliecināts, es teicu, un paša balss man izklausījās svešāda. Rokas drebēja arvien vairāk.
Šķiet, Granu tas nepārsteidza. Tev šīs dienas nav bijušas nekādas vieglās, vai ne? Viņas tonis ļāva saprast, ka tas nav jautājums. Es pazīstu tādu izskatu. Tu esi bijis ļoti aizņemts. Esi rūpējies par meitenēm. Maz gulējis. Un droši vien maz ēdis. Ēd pudiņu! Vismaz būs kaut kas vēderā.
Sāku ēst pudiņu. Bet nebiju ticis līdz beigām, kad mani pieveica asaras, un kumosi smacēdami spiedās rīklē.
Grana vēlreiz piepildīja manu krūzi ar tēju un pielēja tai mazliet brendija. Dzer! viņa atkārtoja.
Saņēmos un noriju malku. Nebiju domājis neko sacīt, tomēr attapos runājam. Man šķiet, ka ar mani kaut kas nav kārtībā, es klusi teicu.
- Normālam cilvēkam nav tieksmes darīt to, ko daru es. Normāls cilvēks nekad nenogalinātu citus tā, kā to darīju es!
- Iespējams, viņa pieļāva, malkodama tēju. Bet ko tu teiktu, ja es tev pastāstītu, ka Bila kāja zem pārsēja ir kļuvusi zaļgana un nepatīkami smako?
Es iztrūcies paskatījos uz viņu. Vai tā ir sākusi pūžņot?
Grana papurināja galvu. Nē. Es jau teicu, ka viņš atveseļojas veiksmīgi. Bet ja tā būtu?
- Tad kāju vajadzētu noņemt, es atbildēju.
Grana nopietni pamāja ar galvu. Taisnība. Un tas būtu jādara ātri. Šodien pat. Nedrīkstētu gaidīt un cerēt, ka viņš kaut kā izķepurosies. Tas viņu nogalinātu. Viņa iedzēra malku, jautājoši vērodama mani pāri krūzes malai.
Es pamāju ar galvu. Zināju, ka viņai ir taisnība.
- Tu šo to saproti no medicīnas, Grana teica. Tu zini, ka labam ārstam nereti ir jāizdara smaga izvēle. Viņa nenovērsdamās skatījās man acīs. Mēs neesam tādi kā pārējie cilvēki. Reizēm jādedzina miesa ar karstu dzelzi, lai apturētu asiņošanu. Jāizglābj māte un jāzaudē bērns. Tas ir grūti, un neviens par to nesaka paldies. Bet mēs esam tie, kuriem jāizvēlas.
Viņa lēni iedzēra vēl vienu malku. Dažas pirmās reizes ir grūtākās. Moka drebuļi, un naktīs nav miega. Bet tā ir cena, kas jāmaksā, ja dari to, kas jādara.
- Tur bija arī sievietes, es teicu, un vārdi ķērās man rīklē.
Granas acis iezibējās. Tās bija pelnījušas divtik! viņa iesaucās, un spējās, neapvaldītās dusmas laipnajā sejā mani tik ļoti pārsteidza, ka visu ķermeni pārņēma baiļu tirpas. Vīrietis, kas kaut ko tādu nodara meitenei, ir tikpat kā traks suns. Viņš nav cilvēks, bet dzīvnieks, kas jāsavalda. Bet sieviete, kas viņam palīdz to darīt? Tas ir vēl ļaunāk! Viņa zina, ko dara! Viņa zina, ko tas nozīmē.
Grana uzmanīgi nolika krūzi atpakaļ uz galda, un pēc brīža viņas sejas izteiksme atkal kļuva mierīga. Ja kājā ir puve, tā jāgriež nost. Viņa izdarīja enerģisku kustību ar plaukstu, tad paņēma savu pudiņa šķēli pirkstos un atsāka ēst. Un daži cilvēki ir jānogalina. Tas ir viss.
* * *
Līdz brīdim, kad atguvu savaldīšanos un devos atpakaļ, pūlis uz ielas bija daļēji izklīdis. Vietējais krodziņa īpašnieks bija iznesis mucu uz lieveņa, un gaisā valdīja saldena alus smarža.
Krinas tēvs un māte bija atjājuši uz pilsētu ar salni. Arī Pīts bija atskrējis atpakaļ. Viņš lepni nodemonstrēja, ka nav lauzis kaklu, un pieprasīja man divus penijus par sniegto pakalpojumu.
Krinas vecāki man sirsnīgi pateicās. Viņi šķita lādzīgi cilvēki. Tādi ir lielais vairākums cilvēku, ja vien viņiem tiek dota iespēja. Es satvēru saļņa pavadas un, izmantodams viņu par savdabīgu starpsienu, pamanījos notvert brīdi īsai, privātai sarunai ar Krinu.
Viņas tumšās acis bija mazliet apsarkušas, tomēr seja izskatījās moža un laimīga. Papūlies, lai tu dabūtu sev Rēgaini! es teicu, norādīdams uz vienu no zirgiem. Tā ķēve ir tava. Mēra meitai jebkurā gadījumā bija paredzams labs pūrs, tāpēc Krinai domātā zirga mugurā es biju sakrāvis vērtīgākās mantas un lielāko daļu no viltus trupas naudas.
Krina ļoti nopietni paskatījās man acīs un atkal atgādināja man Dennu jaunajos pusaudzes gados. Tu dosies projām, viņa teica.
Jā, laikam bija pienācis aizceļošanas laiks. Krina necentās pierunāt mani palikt, bet pārsteidza mani ar piepešu apskāvienu. Noskūpstījusi mani uz vaiga, viņa iečukstēja man ausī: Paldies!
Mēs atkāpāmies viens no otra, zinādami, ka piedienība neko vairāk neatļauj. Nepārdod sevi par lētu naudu un nepreci muļķi! es teicu, juzdams, ka man kaut kas jāsaka.
- Un tu tāpat! Krina atsaucās, un tumšajās acīs pazibēja draudzīga zobgalība.
Satvēru Pelēces pavadas un aizvedu to turp, kur stāvēja mērs, ar saimnieka skatienu vērodams pūli. Man tuvojoties, viņš palocīja galvu.
Es dziļi ievilku elpu. Vai konstebls ir kaut kur tuvumā?
Mērs izbrīnījies savilka uzacis, tad paraustīja plecus un norādīja uz kādu pūlī. Viņš ir tur. Bet, kad tu atvedi mūsu meitenes, viņš bija pamatīgi piedzēries. Nezinu, vai tev no viņa arī pašlaik var būt kāds labums.
- Hm, es neziņā novilku. Cik saprotu, kādam mani tagad kaut kur jāieslēdz līdz brīdim, kad padosiet ziņu Temsfordas tiesasvīram. Es pamāju uz nelielo akmens ēku pilsētas centrā.
Mērs sarauca pieri un uzmeta man iesāņus skatienu. Tu gribi, lai tevi ieslēdz?
- īpaši nē, es atzinos.
- Tādā gadījumā vari iet, kurp vēlies! viņš teica.
- Tiesasvīrs nebūs laimīgs, kad visu šo uzzinās, es sacīju. Negribu, lai kāds cits stātos dzelzs likuma priekšā par to, ko esmu izdarījis. Par palīdzību bēgošam slepkavam var nopelnīt nāves spriedumu.
Plecīgais vīrietis ilgi raudzījās manī. Viņa skatiens brīdi kavējās pie mana zobena, tad pārslīdēja uz maniem novalkātajiem ādas zābakiem. Gandrīz skaidri sajutu viņa izbrīnu par to, ka man nav nekādu nopietnu ievainojumu, kaut gan nesen esmu nonāvējis pusduci apbruņotu cilvēku.