- Tātad tu ļautu mums sevi ieslēgt? viņš jautāja. Tik vienkārši?
Es paraustīju plecus.
Mērs atkal sarauca pieri, tad papurināja galvu, it kā nespēdams mani saprast. Nudien tu izskaties rāms kā jērs! viņš izbrīnījies teica. Bet nē. Es nelikšu tevi aiz atslēgas. Tu neesi izdarījis neko nepieļaujamu.
- Es salauzu tam puisim roku.
- Hmm, viņš drūmi novilka. Aizmirsti to! Iebāzis roku kabatā, viņš izvilka puspenija monētu un sniedza to man. Liels paldies!
Es pasmējos un ieliku to kabatā.
- Es domāju, re, tā! mērs teica. Tagad es iešu un paskatīšos, vai varu kaut kur sameklēt konsteblu. Pēc tam paskaidrošu viņam, ka mums tevi jāapcietina. Ja tu pa vidu visai tai burzmai aizlaistos projām, mūs taču nevarētu apsūdzēt par palīdzību bēgošam slepkavam, vai ne?
- To varētu uzskatīt par nevērību likuma īstenošanā, es teicu.
- Par to konstebls varētu nopelnīt vairākus pletnes sitienus vai zaudēt savu vietu.
- Tik tālu nenonāks! mērs apgalvoja. Bet pat tad, ja tā notiktu, viņš to pieņemtu ar prieku. Konstebls ir Ellijas tēvocis. Mērs pārlaida skatienu pūlim, kas joprojām kavējās uz ielas. Vai ar piecpadsmit minūtēm tev pietiks, lai tu tajā kņadā aizslīdētu projām?
- ja vien tas nesagādā neērtības jums citiem, es atbildēju. Vai varētu teikt, ka es pazudu dīvainā un noslēpumainā veidā, kamēr tu biji pagriezis muguru?
Mērs iesmējās. Kāpēc ne? Vai noslēpumainai pazušanai vajag vairāk par piecpadsmit minūtēm?
- Desmit būtu atlikām, es teicu, noņemdams lautas futrāli un ceļamaisu no Pelēces muguras un atdodams pavadas mēram. Es būtu ļoti pateicīgs, ja tu parūpētos par viņu, kamēr Bils tiek uz kājām.
- Tu atstāj savu zirgu šeit? viņš jautāja.
- Bils ir zaudējis savējo, es teicu. Un mēs, Edema Rū ļaudis, esam raduši staigāt kājām. Es pat lāgā nezinātu, ko darīt ar zirgu. Tas gan bija tikai pa pusei godīgi teikts.
Plecīgais vīrs satvēra pavadas un veltīja man ilgu skatienu, it kā nesaprazdams, ko par mani domāt. Vai mēs varam tev kaut kā citādi palīdzēt? viņš beidzot jautāja.
- Atcerieties, ka meitenes nolaupīja bandīti! es teicu, pagriezdamies uz promiešanu. Un atcerieties, ka atpakaļ viņas atveda cilvēks no Edema Rū cilts!
SIMT TRĪSDESMIT sestā NODAĻA . starpspēle — Aizmiršanas sākums
KVOUTS PACĒLA roku, apturēdams Hronistu. Tagad uz bridi pārtrauksim stāstu! viņš teica un aplaida skatienu satumsušajai viesnīcai.
- Jūtu, ka esmu pārāk aizrāvies. Pirms kļuvis pavisam vēls, man vēl šis tas jāpadara.
Viesnīcnieks stīvi piecēlās kājās un izstaipījās. Viņš aizdedzināja kamīnā sveci un apstaigāja ēdamzāli, citu pēc citas aizdedzinādams lampas un lēnām atbīdīdams tumsu attālāk kaktos.
- Arī es biju diezgan aizrāvies, Hronists teica un piecēlies izstaipījās. Cik šobrīd ir pulkstenis?
- Ir vēls, Basts atbildēja. Un man gribas ēst.
Hronists paskatījās pa logu uz tumšo ielu. Es būtu gaidījis, ka šajā laikā vismaz daži atnāks šurp vakariņās. Pusdienlaikā te saradās itin daudz ļaužu.
Kvouts pamāja ar galvu. Citkārt mani parastie apmeklētāji noteiktu būtu šeit, bet šodien ir atvadas no Šepa.
- Ā! Hronists nolaida skatienu. Biju piemirsis. Vai jūs abi palikāt tepat manis dēļ?
Kvouts aizdedzināja lampu aiz bāra un nopūta sveci. Tā gluži nav, viņš teica. Mēs ar Bastu neesam šejienieši. Un te dzīvo praktiski cilvēki. Viņi zina, ka man jāuzrauga sava iestāde, lai kāda tā būtu.
- Un tu neesi draugos ar Ebu Leodinu, Basts piebilda.
- Un es neesmu draugos ar vietējo priesteri, Kvouts atzinās. Bet tev derētu tur parādīties, Bast! Izskatīsies dīvaini, ja tevis nebūs.
Basta skatiens nervozi apskrēja telpai. Es negribu iet projām, Reši.
Kvouts viņam sirsnīgi uzsmaidīja. Bet vajadzētu, Bast. Šeps bija krietns vīrs, tāpēc aizej un iedzer, viņu pavadot. Patiesībā… Viņš noliecās un brīdi meklēja kaut ko zem bāra letes, tad izslējās taisni ar pudeli rokā. Te būs! Laba veca šķirne. Labāka, nekā šejienieši parasti pieprasa. Ej un iztukšojiet to kopā! Kvouts ar cienīgu būkšķi nolika pudeli uz letes.
Basts negribīgi paspēra soli uz priekšu, un viņa sejā bija lasāma ' cīņa. Bet, Reši, es…
- Skaistas meitenes dejo, Bast, Kvouts sacīja klusā, mierinošā balsī.
- Kāds spēlē vijoli, un visi vienkārši priecājas, ka ir dzīvi. Meitenes mētā
svārkus mūzikas ritmā. Smejas un ir mazliet iereibušas. Sārti vaigi, kas gaida skūpstus… Kvouts pagrūda smago, brūno pudeli, un tā aizslīdēja pāri letei pie viņa audzēkņa. Tu esi mans sūtnis šajā pilsētiņā. Es esmu spiests palikt un uzraudzīt veikalu, bet tu vari būt tur un atvainoties manā vietā.
Basts satvēra plaukstā pudeles kaklu. Es izdzeršu vienu kausu, viņš teica ar ciešu apņēmību balsī. Un nodejošu vienu deju. Un vienreiz noskūpstīšu Ketiju Milleri. Un varbūt vienreiz arī atraitni Krīlu. Bet tas būs viss. Viņš paskatījās Kvoutam acīs. Būšu projām tikai pusstundu…
Kvouts silti pasmaidīja. Man ir savs darāmais, Bast. Es sarūpēšu vakariņas, un Jausim, lai mūsu draugs mazliet atpūtina roku.
Basts pasmīnēja un paņēma pudeli. Nu tad divas dejas! Aizsteidzies pie durvīm, viņš tās atvēra, un viņu ieskāva vēja brāzma, sparīgi sapurinot viņa matus. Atstāj man kaut ko ēdamu! Basts uzsauca pāri plecam.
Durvis ar troksni aizcirtās.
Hronists ziņkāri paskatījās uz viesnīcnieku.
Kvouts viegli paraustīja plecus. Viņš pārāk dziļi iepinās stāstā. Viņš neko nespēj uztvert ar mēru. Neilga prombūtne palīdzēs viņam atgūt līdzsvaru. Turklāt man tiešām jāiet gatavot vakariņas, kaut arī ēdīsim tikai trijatā.
Pierakstītājs izņēma no ādas somas notraipītu lupatu un ar nepatiku to nopētīja. Nez vai es varētu dabūt no tevis kādu tīru drāniņu? viņš jautāja.
Kvouts pamāja ar galvu un izvilka no letes apakšas baltu linaudekla gabalu. Vai tev vajadzēs vēl kaut ko?
Hronists piecēlās un aizgāja pie letes. Ja tev atrastos kāds stiprāks dzēriens, tas man ļoti noderētu, viņš sacīja, izklausīdamies mazliet samulsis. Man nepatīk lūgt, bet pēc aplaupīšanas…
Kvouts nevērīgi atmeta ar roku. Neesi smieklīgs! viņš teica.
- Man jau vakar vajadzēja pajautāt, vai tev kaut kas nav vajadzīgs. Viņš izgāja no bāra un devās uz pagraba kāpņu pusi. Laikam vislabāk derētu koka spirts?
Hronists pamāja ar galvu, un Kvouts nozuda pagrabā. Pierakstītājs paņēma rūpīgi salocīto audekla gabalu un izklaidīgi paberzēja to pirkstos. Tad viņa skatiens pievērsās zobenam, kas karājās aiz letes augstu pie sienas. Asmens pelēkais metāls krasi iezīmējās virs tumšā pamatnes koka.
Kvouts atgriezās no pagraba, nesdams mazu, caurspīdīgu pudelīti.
- Vai tev derētu vēl kaut kas? Man te ir arī pienācīgi papīra un tintes krājumi.
- Tos varbūt ievāj adzēsies rīt, Hronists atbildēja. Esmu izlietojis lielāko daļu papīra. Bet šovakar varu saberzt jaunu tinti.
- Aiztaupi pūles! Kvouts attrauca. Man ir vairākas pudeles labas kvalitātes tintes no Erues.
- Īsta Erues tinte? Hronists izbrīnījies pārjautāja.
Kvouts plati pasmaidīja un pamāja ar galvu.
- Tas ir ārkārtīgi laipni no tevis, Hronists teica un šķietami nomierinājās. Atzīšos, ka man nemaz negribējās šovakar veselu stundu noņemties ar beršanu. Viņš paņēma caurspīdīgo pudelīti un lupatiņu, tad apstājās. Vai drīkstu uzdot tev kādu jautājumu? Tā sakot, neoficiāli?