Kvouts lūpu kaktiņi savilkās vīpsnā. Labi, lai būtu neoficiāli!
- Es gribot negribot ievēroju, ka tavs Cezūras apraksts nesaskan ar… Hronists sastomījās. Nu, tas īsti neatbilst pašam zobenam. Viņa skatiens uzzibēja augšup līdz pakārtajam zobenam aiz bāra letes.
- Rokas aizsargs nav gluži tāds, kā tu stāstīji.
Kvouts plati, zobgalīgi pasmīnēja. Tu esi ļoti acīgs, vai ne?
- Es negribēju teikt, ka… Hronists aši piebilda, šķiet, juzdamies neveikli.
Kvouts pasmējās draudzīgus, sulīgus smieklus. To skaņa aizvēlās pāri zālei, un īsu bridi viesnīca nemaz vairs nešķita tukša. Protams, ne. Tev ir pilnīga taisnība. Viņš pagriezās un paskatījās uz zobenu. Tas nav… Kā zēns to šorīt nodēvēja? Kvouta skatiens brīdi aizklīda tālumā, bet tad viņš atkal pasmaidīja. Kaisera. Dzejnieku kāvējs.
- Es tikai gribēju pajautāt, Hronists kā atvainodamies teica.
- Vai man būtu jāņem ļaunā, ka tu esi uzmanīgs? Kvouts vēlreiz iesmējās. Kāds prieks būtu stāstīt, ja neviens tevī neklausās? Viņš enerģiski saberzēja rokas. Nu labi. Vakariņas! Ko tu vēlētos? Siltu vai aukstu ēdienu? Zupu vai sautējumu? Man sanāk arī tīri labs pudiņš.
Abi vienojās par vienkāršu maltīti, lai virtuvē nevajadzētu vēlreiz kurt plīti. Kvouts rosīgi darbojās, vākdams kopā vajadzīgās lietas. Dungodams pie sevis, viņš uznesa no pagraba aukstu jērgaļu un pusi no cieta, pikanta siera rituļa.
- Šis Bastam būs patīkams pārsteigums. Kvouts pasmīnēja, iznesdams no pieliekamā burciņu ar sālītām olīvām. Acīmredzot viņš nezina, ka tādas šeit ir, citādi būtu jau apēdis. Viņš atraisīja priekšautu un novilka to pāri galvai. Šķiet, mums dārzā vēl ir saglabājušies ari daži tomāti.
Pēc dažām minūtēm Kvouts atgriezās ar pauniņā savīstītu priekšautu rokās. Viņš bija mazliet salijis, un vējš bija savēlis viņa matus nekārtīgā ērkulī. Kvouta sejā vīdēja puicisks smīns, un šajā brīdī viņš nemaz neatgādināja drūmi nopietno, rāmo viesnīcnieku.
- Nevaru saprast, vai negaiss atnāks līdz mums vai neatnāks, viņš teica, nolikdams priekšautu uz letes un uzmanīgi ņemdams ārā tomātus.
- Bet, ja atnāks, tad būs tāds viesulis, kas gāž apkārt ratus. Izklaidīgi dungodams, viņš sāka griezt un likt ēdamo uz liela koka šķīvja.
“Ceļakmens” durvis atvērās, un sparīga vēja brāzma sadrebināja lampu liesmas. Viesnīcā ienāca divi karavīri, sakumpuši asajā vējā, un zobeni rēgojās tiem aiz muguras kā astes. Uz zili baltajām vestēm iezīmējās tumši lietus plankumi.
Viņi nometa smagos saiņus, un augumā mazākais ar plecu aizgrūda durvis, noslēgdams ceļu asajam vējam.
- Pie Dieva zobiem! izmeta garākais, izlīdzinādams apģērbu. Tādā vakarā nudien nav patīkami būt zem klajas debess! Viņam bija kails galvvidus un bieza, melna bārda, līdzena kā lāpsta. Viņš paskatījās uz Kvoutu. Hei, zēn! viņš mundri uzsauca. Ļoti nopriecājāmies, kad ieraudzījām tavas ugunis. Skrien un pasauc saimnieku! Mums ar viņu jārunā.
Kvouts paņēma no letes priekšautu un uzmeta to pāri galvai. Tas esmu es! viņš teica un nokremšļojās, siedams ciet aizmugures lences. Tad viņš izlaida plaukstu caur izjukušajiem matiem, mazliet tos nogludinādams.
Bārdainais karavīrs ieskatījās viņā ciešāk, tad paraustīja plecus. Nu labi! Vai mēs varam te dabūt vakariņas?
Viesnīcnieks aplaida roku tukšajai telpai. Šovakar nebija vērts likt katlu uz uguns, viņš atbildēja. Bet tas, ko šeit redzat, ir dabūjams.
Karavīri aizsoļoja pie letes. Gaišmatis izlaida pirkstus caur sprogainajiem matiem, nopurinādams no tiem lietus lāses. Ši pilsēta izskatās nedzīva kā stāvošs ūdens, viņš teica. Šī bija vienīgā gaisma, ko mēs redzējām.
- Visa diena pagāja, vācot ražu, viesnīcnieks paskaidroja. Un šovakar vienā no saimniecībām notiek atvadas no nelaiķa. Pašlaik mēs četri, šķiet, esam vienīgie cilvēki pilsētā. Viņš enerģiski saberzēja rokas.
- Vai varu jums, lāga ļaudis, piedāvāt kaut ko dzeramu, lai padzītu aukstumu no kauliem? Kvouts izvilka pudeli vīna un ar dobju, tīkamu skaņu nolika to uz letes.
- Mjā, tas ir sarežģīti, gaišmatainais karavīrs sacīja ar mazliet neveiklu smaidu. Es ļoti labprāt kaut ko iedzertu, bet mēs ar draugu tikai nupat iestājāmies armijā. Viņš iebāza roku kabatā un izvilka spožu zelta monētu. Citas naudas man šobrīd nav. Diez vai tu varēsi samainīt veselu rojālu, ko?
- Arī man ir tāpat, bārdainais vīrietis novilka. Lielāka nauda, nekā jebkad esmu nēsājis kabatā, bet izdot to gandrīz nav iespējams.
Pilsētās, caur kurām mēs gājām, tirgotāji lāgā nevarēja saskaldīt daļās pat puspenija monētu. Viņš apmierināti pasmējās par savu joku.
- Domāju, ka varēšu jums palīdzēt, viesnīcnieks bez mulsuma atbildēja.
Abi karavīri saskatījās. Gaišmatis pamāja ar galvu,
- Nu labi! Viņš iebāza monētu atpakaļ kabatā. Tad klausies patiesību! Mēs negrasāmies pavadīt šeit vakaru. Viņš paņēma no letes siera gabalu un nokoda prāvu kumosu. Un negrasāmies ne par ko maksāt.
- Ak tā! viesnīcnieks noteica. Saprotu.
- Un, ja tev makā ir tik daudz naudas, ka vari samainīt divus zelta rojālus, bārdainais žirgti teica, tad mēs savāksim arī to!
Gaišmainais karavīrs pacēla rokas nomierinošā žestā. Bet tāpēc nav jākļūst nejaukiem. Mēs neesam nekādi briesmoņi. Tu atdod mums savu maku, un mēs ejam savu ceļu. Neviens nebūs ievainots, nekas nebūs salauzts. Protams, tas mazliet kremt. Viņš izteiksmīgi savilka uzacis pret viesnīcnieku. Bet labāk lai kremt nekā lai guli beigts! Vai tā nav?
Bārdainais vīrietis paskatījās uz Hronistu, kas sēdēja netālu no kamīna. Un tev gar to nav nekādas daļas! viņš drūmi teica. No tevis mums neko nevajag. Tikai paliec, kur esi, un nemaisies vidū!
Hronists uzmeta ašu skatienu sarkanmatainajam vīrietim aiz letes, bet viesnīcnieka acis bija pievērstas abiem karavīriem.
Gaišmatis nokoda vēl vienu kumosu siera un pārlaida skatienu ēdamzālei. Tādam jaunam cilvēkam kā tu tik un tā neklājas slikti. Un tikpat labi klāsies arī pēc mūsu aiziešanas. Bet, ja tu sāksi lēkāt, mēs tev izsitīsim zobus, izdemolēsim tavu viesnīcu, un beigās tu tik un tā paliksi bez maka. Viņš nometa atlikušo sieru uz letes, moži sasita plaukstas un pasmaidīja. Nu, vai uzvedīsimies kā civilizēti ļaudis?
- Tas būtu prātīgs risinājums, Kvouts atbildēja un iznāca no bāra. Viņa kustības bija lēnas un uzmanīgas, it kā viņš tuvotos tramīgam zirgam. Es neesmu nekāds barbars. Pameklējies kabatā, Kvouts izvilka naudas maku. Viņš pastiepa to uz priekšu, turēdams vienā rokā.
Gaišmatainais karavīrs mazliet plātīgā gaitā devās viņam pretī. Viņš paņēma maku un novērtēja plaukstā tā smagumu. Tad viņš pagriezās pret savu biedru un pasmaidīja. Redzi, es jau teicu…
Kvouts līdzeni paspēra soli uz priekšu un spēcīgi iesita vīrietim pa žokli. Karavīrs sagrīļojās un nokrita uz viena ceļgala. Naudas maks apmeta gaisā loku un ar smagu, metālisku troksni nokrita uz grīdas.
Pirms karavīrs paguva izdarīt nākamo kustību, Kvouts nesatricināmā mierā iespēra viņam pa plecu. Tas nebija ass, spēcīgs spēriens, kas salauž kaulus; tas tikai nogāza viņu atmuguriski zemē. Vīrietis smagi nokrita uz grīdas un pavēlās sānis, nevarīgi mētādams rokas un kājas.
Otrs karavīrs metās draugam garām, ļauni smīnēdams bārdā. Viņš bija garāks par Kvoutu, un viņa dūres bija masīvi rētu kamoli ar asiem kauliņu izciļņiem. Labi, lai notiek, stulbeni! viņš izgrūda ar drūmu apmierinājumu balsī. Tagad tu kļūsi par kotleti!