Viņš izdarīja zibenīgu sitienu, bet Kvouts pakāpās sānis un asi iespēra karavīram pa kāju mazliet virs ceļgala. Bārdainis pārsteigts nosēcās un brīdi sagrīļojās. Kvouts piesteidzās tuvāk, satvēra vīru aiz pleca, sagrāba viņa plaukstas locītavu un izgrieza pastiepto roku ačgārnā leņķī.
Masīvais pretinieks bija spiests saliekties, un viņa seja sašķiebās sāpēs. Tad viņš strauji izrāva roku no viesnīcnieka tvēriena. īsu mirkli Kvouts izskatījās pārsteigts, un tad karavīra elkonis ietriecās viņam deniņos.
Viesnīcnieks atstreipuļoja atpakaļ, cenzdamies iegūt nelielu attālumu un bridi skaidrības atgūšanai. Bet karavīrs viņam sekoja, pacēlis dūres un gaidīdams piemērotu brīdi nākamajam sitienam.
Pirms Kvouts paspēja atgūt līdzsvaru, karavīrs metās viņam virsū un ietrieca dūri vēderā. Kad viesnīcnieks sāpīgi ieelsojās un salīka, karavīrs vēlreiz ietrieca dūri viņam sejā. Kvouta galva pasitās sānis, un viņš grīļodamies atkāpās, tomēr paguva pieķerties pie tuvākā galda un noturēties kājās. Viņš raidīja aklu dūres vēzienu, cenzdamies nepielaist uzbrucēju tuvāk. Taču plecīgais vīrietis to viegli atvairīja un ar masīvo ķetnu sagrāba viesnīcnieka plaukstas locītavu tik viegli kā tēvs, kas uz ielas satver nepaklausīgu bērnu.
Kvoutam pār seju plūda asinis, un viņš pūlējās atbrīvot roku. Apdullis viņš izdarīja ašu kustību ar abām rokām un atkārtoja to, raudamies projām. Uzmetis miglainu, nenoteiktu skatienu sagrābtajai plaukstai, viņš izdarīja to pašu kustību vēlreiz, tomēr karavīra rētainā roka turēja viņu kā spīlēs.
Bārdainais karavīrs paskatījās uz apdullināto viesnīcnieku ar uzjautrinātu ziņkāri, tad pastiepa roku un spēcīgi iesita viņam pa galvu. Nekas, zēn, tu tīri labi proti kauties! viņš teica. Pamanījies pat vienreiz man trāpīt!
Gaišmatainais karavīrs viņiem aiz muguras lēni slējās kājās. Tas maitasgabals man ieblieza!
Plecīgais bārdainis parāva viesnīcnieka plaukstu, un tas klupdams paspēra soli uz priekšu. Un tagad atvainojies, stulbeni!
Viesnīcnieks nevarīgi pamirkšķināja acis, pavēra muti, it kā gribēdams runāt, bet tad sagrīļojās. Pareizāk sakot, šķita, ka viņš sagrīļojas. Piepeši viņa kustība kļuva apzināta un mērķtiecīga, un viesnīcnieks sparīgi spēra ar papēdi lejup, tēmēdams uz karavīra zābaku. Tajā pašā laikā viņš ar pieri triecās pret bārdaiņa degunu.
Tomēr bārdainis tikai pasmējās, pameta galvu sānis un vēlreiz parāva Kvouta sagrābto plaukstu, izsizdams viņu no līdzsvara. Tā vis nedari! viņš pārmetoši teica un ar plaukstas virspusi iesita viesnīcniekam pa seju.
Kvouts iesmilkstējās un pacēla brīvo plaukstu pie asiņojošā deguna. Karavīrs pasmīnēja un nevērīgi ietrieca celi viesnīcnieka cirksnī.
Kvouts saliecās čokurā un vispirms neskanīgi ieelsojās, tad sāka aizsmacis rīstīties.
Karavīrs piesardzīgām kustībām atlaida Kvouta plaukstu, tad pastiepās un paņēma no letes vīna pudeli. Satvēris to aiz kakla, viņš atvēzēja to kā rungu. Pudele atsitās pret viesnīcnieka galvu ar dobju, gandrīz metālisku skaņu.
Kvouts ļengani sabruka uz grīdas.
Lielais vīrs ziņkārīgi apskatīja pudeli, tad nolika to atpakaļ uz letes. Pēc tam viņš noliecās, sagrāba viesnīcnieku aiz krekla un aizvilka viņa nevarīgo ķermeni istabas vidū. Viņš ar pēdu bikstīja nesamaņā gulošo pretinieku, līdz tas nevarīgi sakustējās.
- Es taču teicu, ka pataisīšu tevi par kotleti, zēn! bārdainis norūca un ar zābaku iespēra Kvoutam pa sāniem.
Gaišmatainais karavīrs, braucīdams seju, pienāca tuvāk. Gribēji mētāt gudro, ja? Viņš nospļāvās uz grīdas, tad atvēzējās ar kāju un raidīja Kvoutam vēl vienu spērienu. Viesnīcnieks izdvesa skarbu, sēcošu skaņu, bet neiekliedzās.
- Un tu… Bārdainais karavīrs izstiepa pirkstu pret Hronistu. Neiedomājies, ka man ir tikai viens zābaks! Vai gribi redzēt otru? Dūres esmu jau notērējis. Bet man nebūs žēl, ja tu zaudēsi dažus zobus!
Hronists paskatījās apkārt un šķita patiesi pārsteigts, redzot, ka ir piecēlies kājās. Viņš lēni atslīga atpakaļ krēslā.
Gaišmatainais karavīrs aizkliboja līdz nokritušajam makam, bet bārdainis tikmēr palika stāvam blakus Kvoutam Laikam jau tu izdomāji, ka vismaz jāmēģina! viņš sacīja sabrukušajam augumam un vēlreiz iespēra tam pa sāniem. Nožēlojamais idiots! Bāls viesnīcnieks pret diviem karaļa vīriem! Viņš papurināja galvu un nospļāvās. Nē, nudien, par ko tu sevi iedomājies?
Gulēdams čokurā uz grīdas, Kvouts sāka dvest lēnas, ritmiskas skaņas. Tas bija sauss, kluss troksnis, kas šķita skrāpējam istabas sienas. Sekoja klusuma brīdis, kamēr viņš samocīti ievilka elpu.
Bārdainais karavīrs sarauca pieri un spēra vēlreiz. Es tev uzdevu jautājumu, stulbeni!
Viesnīcnieks izdvesa to pašu skaņu, tikai šoreiz tā bija skaļāka. Tikai tad kļuva skaidrs, ka viņš smejas. Katrs smējiens izklausījās tā, it kā viņš izklepotu stikla lauskas. Un tomēr tie bija īsti smiekli, tumša uzjautrinājuma piesātināti, it kā sarkanmatainais virs būtu dzirdējis joku, kas ir saprotams vienīgi viņam.
Kādu laiku tas turpinājās. Bārdainis paraustīja plecus un vēlreiz atvēzēja kāju.
Hronists noklepojās, un abi viri pagriezās pret viņu. Manās interesēs ir saglabāt civilizētas robežas, viņš teica, tāpēc man varbūt derētu piebilst, ka viesnīcnieks aizsūtīja savu palīgu nelielā uzdevumā. Viņš drīz varētu atgriezties…
Bārdainais karavīrs ar plaukstu iesita biedram pa krūtīm. Viņam taisnība! Pazūdam no šejienes!
- Vienu mirkli! gaišmatainais atsaucās. Aizskrējis līdz bāra letei, viņš pakampa vīna pudeli. Labi, ejam!
Bārdainis pasmīnēja un aizgāja aiz letes, nepūlēdamies apiet apkārt gulošajam viesnīcniekam, bet uzkāpdams tam tieši virsū. Uz labu laimi paķēris vēl vienu pudeli, viņš apgāza pusduci citu, kas griezdamās aizripoja pāri galda virsmai starp abām lielajām mucām, un garākā safīra krāsas pudele lēni pārvēlās pāri malai, tad atsitās pret grīdu un sašķīda druskās.
Nākamajā brīdi abi karavīri jau bija savākuši mantas un pazuduši aiz durvīm.
Hronists piesteidzās pie Kvouta, kas gulēja uz koka grīdas. Sarkanmatainais viesnīcnieks jau centās uzslieties sēdus.
-Jā, tas bija neveikli, Kvouts teica. Viņš pieskārās asiņainajai sejai un tad aplūkoja savus pirkstus. Atkal nokrakstēja neskanīgie, saraustītie smiekli. Uz brīdi aizmirsu, kas es esmu.
- Kā tu jūties? Hronists jautāja.
Kvouts domīgi pieskārās galvai. Laikam derētu dažas šuves.
- Kā es varu palīdzēt? Hronists vaicāja, mīņādamies no vienas kājas uz otru.
- Nestāvi un neblenz uz mani! Kvouts neveikli uzslējās kājās un atkrita uz viena no augstajiem bāra soliņiem. Ja gribi, vari atnest man glāzi ūdens! Un slapju lupatu.
Hronists aizsteidzās uz virtuvi. No turienes atskanēja drudžains meklēšanas troksnis un daži būkšķi, vairākiem priekšmetiem nokrītot uz grīdas.
Kvouts aizvēra acis un smagi atspiedās pret bāra leti.
* * *
- Kāpēc durvis ir vaļā? iesaucās Basts, pārkāpdams pāri slieksnim. Istaba ir tik auksta kā raganas pupi! Viņš sastinga ar satriektu izteiksmi sejā. Reši! Kas noticis? Kas… es… Kas te notika?
- Ai, Bast, Kvouts nopūtās, lūdzams, aizver durvis!
Basts sastingušu seju piesteidzās pie sava skolotāja. Kvouts sēdēja uz bāra soliņa pietūkušu un asiņainu seju. Hronists stāvēja viņam blakus, ar slapju audekla gabalu neveikli susinādams viesnīcnieka galvu.
- Laikam vajadzēs, lai tu uzliec man dažas šuves, Bast, Kvouts teica, ja tas tevi pārāk neapgrūtina.