- Reši! Basts atkārtoja. Kas šeit notika?
- Mēs ar Devanu drusku sastrīdējāmies, Kvouts teica, pamādams uz Hronista pusi. Par pareizu vēlējuma izteiksmes lietojumu. Uz beigām drusku par daudz iekarsām.
Hronists paskatījās uz Bastu, tad nobālēja un paspēra dažus soļus atpakaļ. Viņš joko! pierakstītājs ātri iesaucās, paceldams rokas.
- Šeit bija karavīri!
Kvouts klusi, sāpīgi iesmējās. Uz zobiem viņam rēgojās asinis.
Basts pārlaida skatienu tukšajai zālei. Ko tu ar viņiem izdarīji?
- Neko lielu, Bast, viesnīcnieks atbildēja. Tagad viņi droši vien ir jau vairākas jūdzes no šejienes.
- Vai viņi bija kaut kādā ziņā dīvaini, Reši? Kā tas radījums, kas te uzradās vakar? Basts noprasīja.
- Parasti karavīri, Bast, Kvouts atbildēja. Divi karaļa armijas vīri.
Basta seja kļuva pelnu pelēka. Ko? viņš iesaucās. Reši, kāpēc
tu to pieļāvi?
Kvouts neticīgi paskatījās uz Bastu. Viņš īsi, rūgti iesmējās, tad saviebdamies apklusa un skaļi ierāva elpu caur zobiem. Bet viņi izskatījās tādi kārtīgi, tikumīgi zēni! viņš izsmejoši sacīja. Un es nodomāju: kāpēc gan neļaut tik jaukiem puišiem mani aplaupīt un sirsnīgi pietest?
Basta seja bija satriekta un izmisusi. Bet tu taču…
Kvouts noslaucīja asinis, kas draudēja ieplūst viņam acī, un paskatījās uz Bastu tā, it kā tas būtu dumjākais radījums, kādu viņš šajā pasaulē sastapis. Ko? viņš noprasīja. Ko tu gribi, lai es saku?
- Divi karavīri, Reši?
- Jā! Kvouts iekliedzās. Nevajag pat divus! Arī viens būdīgs bandīts ar smagām dūrēm spēj sasist mani gandrīz līdz nāvei! Viņš pacēla rokas un paskatījās uz Bastu ar zvērojošu skatienu. Kā lai es tevi apklusinu? Vai tev jādzird viss stāsts? Vai tev jāuzzina visas detaļas?
Ugunīgais dusmu versmojums lika Bastam atkāpties soli atpakaļ. Viņš kļuva vēl bālāks, un viņa seja pauda pilnīgu paniku.
Kvouts ļāva rokām smagi nokrist gar sāniem. Beidz gaidīt, lai es esmu tas, kas neesmu! viņš teica, joprojām smagi elpodams. Viņa pleci saguma, un viņš izberzēja acis, iztriepdams asinis pa seju. Viņa galva gurdi noslīga lejup. Dieva māte, kāpēc tu nevari vienkārši likt mani mierā?
Basts stāvēja nekustīgi kā izbiedēts briedis, plati iepletis acis.
Istabu piepildīja klusums, biezs un rūgts kā dūmi.
Kvouts lēni ievilka elpu. Tā bija vienīgā kustība sastingušajā telpā.
- Piedod, Bast! viņš teica, nepaceldams skatienu. Man pašlaik drusku traucē sāpes. Tās ņēma virsroku. Ļauj man brīdi nomierināties un sakārtot visu pa vietām!
Joprojām skatīdamies lejup, Kvouts aizvēra acis un vairākas reizes lēni, sekli ieelpoja. Kad viņš paskatījās augšup, viņa seja pauda nožēlu. Piedod, Bast! viņš atkārtoja. Es negribēju būt nelaipns pret tevi.
Basta vaigos atgriezās niecīgs sārtums, saspringtie pleci mazliet atslāba, un viņš nervozi pasmaidīja.
Kvouts paņēma no Hronista slapjo lupatu un vēlreiz izslaucīja asinis no acs. Piedod, ka pirmīt tevi pārtraucu, Bast. Ko tu gribēji jautāt?
Brīdi vilcinājies, Basts teica: Pirms nepilnām trim dienām tu nogalināji piecus skraelus, Reši. Viņš pamāja uz durvju pusi. Kas salīdzinājumā ar tādiem ir divi laupītāji?
- Skraeliem es diezgan rūpīgi izvēlējos laiku un vietu, Bast, Kvouts atbildēja. Un arī tad netiku cauri gluži neskarts.
Hronists izbrīnījies paskatījās uz viņu. Tu biji ievainots? viņš jautāja. Es nezināju! Tu tāds neizskatījies…
Kvouta lūpu kaktiņi savilkās skopā, sājā smaidā. Veci ieradumi tik viegli nemirst, viņš teica. Man jāsaglabā sava reputācija. Turklāt mūs, varoņus, mēdz ievainot tikai dramatiski iespaidīgos veidos. Tas sabojātu stāstu, ja tu uzzinātu, ka Bastam pēc cīņas vajadzēja iztērēt veselu diega rituli manām šuvēm.
Basta sejā atausa atskārsme kā saullēkts pēc tumsas. Protams! viņš iesaucās ar dziļu atvieglojumu balsī. Es aizmirsu! Tu vēl neesi atkopies pēc skraela ievainojumiem. Es zināju, ka ir jābūt iemeslam.
Kvouts atkal pievērsa skatienu grīdai, un viss viņa augums pauda nevarīgu gurdumu. Bast…
- Es to zināju, Reši! Basts uzsvērti atkārtoja. Citādi neviens bandīts nebūtu ticis ar tevi galā.
Kvouts sekli ievilka elpu un strauji izelpoja. Skaidrs, ka tev taisnība, Bast, viņš bezrūpīgi sacīja. Ar svaigiem spēkiem es noteikti būtu viņus abus pieveicis.
Basta sejā atkal iezagās neziņa. Viņš pagriezās pret Hronistu. Kā tu to varēji pieļaut? viņš noprasīja.
- Tā nebija viņa vaina, Bast, Kvouts izklaidīgi teica. Es pirmais uzsāku cīņu. Viņš taustīdams iebāza mutē pirkstus. Kad viņš tos izvilka, tie bija sarkani no asinīm. Laikam šis zobs man būs jāzaudē, viņš domīgi novilka.
- Tu nezaudēsi zobu, Reši! Basts dedzīgi iesaucās. Tas nenotiks!
Kvouts tikko manāmi pagrozīja plecus, it kā mēģinātu tos paraustīt,
nepakustoties vairāk, nekā nepieciešams. Visā kopējā situācijā tam nav lielas nozīmes, Bast. Viņš piespieda audeklu pie galvas un to aplūkoja. Droši vien man nevajadzēs ari šuves. Kvouts izslējās uz soliņa taisni. Paēdīsim vakariņas un turpināsim stāstu! Viņš jautājoši paskatījās uz Hronistu. Protams, ja tu vēl esi tam gatavs.
Hronists raudzījās viņā ar pilnīgu neizpratni sejā.
- Reši, Basts noraizējies teica, tu izskaties atbaidoši! Viņš pastiepa roku. Ļauj man paskatīties tev acīs!
- Smadzeņu satricinājuma man nav, Bast, Kvouts nepacietīgi attrauca. Man ir četras lauztas ribas, troksnis ausīs un vaļīgs zobs. Ir daži ievainojumi galvā, bet tie šķiet nopietnāki, nekā ir īstenībā. Mans deguns asiņo, bet nav lauzts, un rit es būšu viscaur raibs no zilumiem.
Kvouts vēlreiz tikpat piesardzīgi paraustīja plecus. Man ir klājies ari ļaunāk. Turklāt tie vīri man atgādināja to, ko es gandrīz biju sācis aizmirst. Par to man laikam jāsaka viņiem paldies. Viņš vērtējoši aptaustīja zodu un aplaida mēli mutes iekšpusei. Tiesa, ne īpaši sirsnīgs paldies.
- Reši, tev jāuzliek šuves! Basts teica. Un jāļauj man kaut ko darīt ar tavu zobu!
Kvouts nošļūca no soliņa. Dažas dienas es vienkārši košļāšu ar otru pusi.
Basts satvēra Kvouta elkoni. Viņa skatiens bija tumšs un ciets. Sēdi, Reši! Tas neizskanēja kā lūgums. Viņa balss bija klusa un stingra kā tālīns pērkona dārds. Sē-di!
Kvouts apsēdās.
Hronists atzinīgi pamāja un pievērsās Bastam: Ko es varētu palīdzēt?
- Nemaisīties pa kājām! Basts skarbi atmeta. Un neļauj viņam , celties, līdz es atnāku atpakaļ! Viņš devās uz augšstāvu.
Kādu laiku valdīja klusums.
- Skat, kā! Hronists noteica. Vēlējuma izteiksme!
- Labākajā gadījumā tai nav nozīmes, Kvouts teica. Tā nevajadzīgi sarežģī valodu. Tā mani aizvaino.
- Nu, beidz! Hronists iebilda tādā kā aizskartā toni. Vēlējuma izteiksme ir hipotētiska pieņēmuma pamats. Ja to pareizi lieto… Viņš aprāvās, jo no augšstāva atgriezās Basts ar nelielu koka kastīti rokās. Viņa skatiens bija drūms un bargs.
- Atnes ūdeni! Basts valdonīgi izrīkoja Hronistu. Svaigu, no lietusūdens mucas, nevis no sūkņa! Vēl man vajadzēs pienu no ledus kastes, sasildītu medu un lielu bļodu. Pēc tam satīri šo nekārtību un nestāvi ceļā!
Basts nomazgāja Kvouta galvas ievainojumus, tad ievēra kaula adatā vienu no saviem matiem un uzlika viesnīcnieka galvai četras stingras šuves, gludākas, nekā spētu veidot prasmīga šuvēja.
- Atver muti! Basts pavēlēja, tad ieskatījās tajā, saraucis pieri, un ar pirkstu pabakstīja kādu tālāku zobu. Viņš saprotoši pamāja ar galvu.