Basts iedeva Kvoutam glāzi ūdens. Izskalo muti, Reši! Dari to vairākas reizes un izspļauj turpat atpakaļ!
Kvouts paklausīja. Kad viņš beidza, ūdens bija sarkans kā vīns.
Hronists atgriezās, nesdams pudeli piena. Basts to paostīja, tad ielēja devu platā māla bļodā. Pievienojis drusciņu medus, viņš šūpojot samaisīja šķidrumu. Visbeidzot viņš iebāza pirkstu asiņainā ūdens glāzē, izvilka atpakaļ un ļāva vienam pilienam iekrist bļodā.
Tad Basts vēlreiz sašūpoja bļodu un iedeva to Kvoutam. Paņem mutē! viņš teica. Bet nerij nost! Turi mutē tik ilgi, cik es teikšu.
Kvouts ar ziņkāri sejā piešķieba bļodu un paņēma mutē malku piena.
Arī Basts paņēma mutē malku no bļodas. Tad viņš aizvēra acis un ilgi stāvēja ar saspringtu, koncentrētu sejas izteiksmi. Pēc tam viņš atvēra acis un, pielicis bļodu Kvoutam pie mutes, izdarīja pavēlošu rokas kustību.
Kvouts izspļāva mutē paņemto malku. Tas bija tīrs un krēmīgi balts.
Basts pacēla bļodu pats sev pie mutes un izspļāva pienu. Tas bija putains un sārts.
Kvouts iepleta acis. Bast, viņš sacīja, tā nevajag…
Basts izdarīja asu kustību, un viņa skatiens joprojām bija ciets un skarbs. Es neprasu tev padomu, Reši!
Viesnīcnieks neomulīgi pievērsa acis grīdai. Tas ir vairāk, nekā tev pienāktos darīt, Bast.
Jaunais, tumšmatainais vīrietis pacēla roku un saudzīgi pieskārās sava skolotāja sejai. Brīdi viņš izskatījās noguris, novārdzis līdz nespēkam. Basts lēni papurināja galvu, un viņa sejā jautās mulsas bailes. Tu esi idiots, Reši!
Basts atvilka roku atpakaļ, un gurdums bija izgaisis. Viņš pamāja Hronistam, kas stāvēja pie bāra letes. Nes šurp ēdamo! Pēc tam viņš pievērsās Kvoutam: Turpini stāstu!
Tad Basts apgriezās uz papēža, aizgāja atpakaļ pie galdiņa blakus kamīnam un atlaidās krēslā tik izteiksmīgi, it kā tas būtu tronis. Viņš divas reizes spēcīgi sasita plaukstas. Izklaidē mani! viņš teica ar platu, trakulīgu smaidu. Pat no attālās vietas pie bāra abi pārējie redzēja viņam uz zobiem asinis.
SIMT TRĪSDESMIT SEPTĪTĀ NODAĻA . jautājumi
KAUT GAN Levinšīras mērs, šķiet, atzinīgi novērtēja manu apiešanos ar viltus aktieriem, es zināju, ka stāvoklis nebūt nav tik vienkāršs. Saskaņā ar dzelzs likumu es biju vainojams vismaz trijos kliedzošos noziegumos, un katrs no tiem bija pietiekami smags, lai man piespriestu pakāršanu.
Diemžēl ikviens Levinšīras iedzīvotājs zināja manu vārdu un pazina mani pēc izskata, tāpēc es raizējos, ka stāsti par notikušo varētu būt mani apsteiguši. Ja tā būtu, es viegli varētu nokļūt kādā pilsētiņā, kuras vietējie konstebli pildītu savu pienākumu un ieliktu mani aiz atslēgas līdz brīdim, kad ieradīsies miertiesnesis un piespriedīs man sodu.
Tāpēc es steidzos uz Severenu, cik ātri vien iespējams. Divas dienas cītīgi gāju kājām, tad samaksāju par vietu karietē, kas brauca dienvidu virzienā. Baumas ceļo ātri, bet, labi saņemoties un taupot laiku uz miega rēķina, ir iespējams aizsteigties tām priekšā.
Pēc triju dienu mokošas kratīšanās karietē es ierados Severenā. Kariete iebrauca pilsētā pa austrumu vārtiem, un es pirmoreiz ieraudzīju karātavas, par kurām bija stāstījis Bredons. Redzot izbalējušos kaulus dzelzs krātiņā, man nekļuva vieglāk ap sirdi. Maers bija pavēlējis izlikt tur cilvēku par parastu likumpārkāpumu. Ko viņš darītu ar tādu, kurš nogalinājis deviņus ceļojošas trupas dalībniekus?
Jutu milzīgu vilinājumu doties taisnā ceļā uz “Četrām Svecēm”, kur cerēju atrast Dennu par spīti visam, ko bija sacījis Ktehs. Bet mani klāja vairāku dienu putekļu un sviedru kārta. Pirms runāju ar kādu, man vajadzēja nomazgāties un sasukāties.
Līdzko biju nokļuvis maera muižas teritorijā, aizsūtīju Steipsam gredzenu un zīmīti, zinādams, ka tā visdrīzāk izdosies sarunāt privātu tikšanos ar maeru. Ātri aizsteidzos uz savām istabām, kaut arī tas nozīmēja gaiteņos nepiedienīgi aizspraukties garām vairākiem galminiekiem. Tikko biju nometis ceļamaisu un aizsūtījis kalpotāju zēnus pēc karsta ūdens, durvīs parādījās Steipss.
- Kvouta jaunskungs! viņš starodams iesaucās un satvēra manu roku, lai to sirsnīgi paspiestu. Cik labi, ka esat atpakaļ! Augstie kungi un dāmas, kā es par jums raizējos!
Viņa sajūsma izvilināja man gurdu smaidu. Ari es priecājos, ka esmu atpakaļ, Steips! Vai esmu daudz palaidis garām?
- Daudz? Viņš iesmējās. Kaut vai kāzas.
- Kāzas? es pārjautāju, taču atbildi zināju jau iepriekš. Maera kāzas?
Steipss pacilāti apstiprināja. Tās bija krāšņas dzīres! Žēl gan, ka jums vajadzēja būt projām. Ņemot vērā visus apstākļus… Viņš uzmeta man zinošu skatienu, tomēr vairāk neko neteica. Steipss prata būt ļoti diskrēts.
- Viņi daudz nezaudēja laiku, vai ne?
- Kopš saderināšanās pagāja divi mēneši, Steipss sacīja ar vieglu pārmetumu balsi. Tieši tik, cik prasa piedienība. Mazliet atraisījies, viņš pamirkšķināja man ar aci. Tiesa gan, abi bija diezgan nepacietīgi.
Pa atvērtajām durvīm iesteidzās izsūtāmie zēni ar kūpoša ūdens spaiņiem, un es tīksmi iesmējos. Ūdens šļaksti, vannai pildoties, manām ausim šķita gluži kā mūzika.
Virssulainis pagaidīja, līdz viņi aiziet, tad pieliecās tuvāk un klusi teica: Jums būs prieks uzzināt, ka otrs mūsu neatrisinātais jautājums tagad ir veiksmīgi nokārtojies.
Es neizpratnē paskatījos uz viņu, pārcilādams agrākās atmiņas un cenzdamies uzminēt, par ko viņš runā. Kopš manas aizceļošanas bija pagājis daudz laika…
Steipss ievēroja manu sejas izteiksmi. Kaudiks! viņš teica, un viņa lūpas savilkās rūgtā vaibstā, izrunājot šo vārdu. Dagons atveda viņu šurp jau divas dienas pēc jūsu aiziešanas. Viņš bija paslēpies nepilnas desmit jūdzes no pilsētas.
- Tik tuvu? es izbrīnījies jautāju.
Steipss drūmi pamāja ar galvu. Viņš bija ielīdis kādā lauku saimniecībā kā āpsis alā. Nogalināja četrus maera privātās apsardzes vīrus un sagandēja Dagonam aci. Beigu beigās viņu saņēma ciet tikai tad, kad pielaida mājai uguni.
- Un pēc tam? es jautāju. Tiesas prāva jau laikam nenotika?
- Viss ir nokārtots, Steipss atkārtoja. Veiksmīgi nokārtots. Pēdējos vārdus viņš izrunāja ar smagu, drūmu pabeigtību. Allaž labsirdīgās acis bija savilkušās šauras un gailēja naidā. Tajā brīdi vīrelis ar apaļo seju nemaz vairs neizskatījās pēc bodnieka.
Atcerējos, kā Alverons bija aukstasinīgi teicis: “Nocērt viņam īkšķus!” Pazīdams Alverona ātrās un apņēmīgās dusmas, es šaubījos, vai Kaudiku kādam jebkad vairs būs lemts redzēt.
- Vai maeram izdevās atklāt, kāpēc tā notika? Es runāju klusi un nepateicu visu līdz galam, jo zināju, ka Steipsam nepatiktu, ja es atklāti pieminētu indēšanu.
- Man neklājas par to runāt, Steipss piesardzīgi teica. Viņa tonis izklausījās mazliet aizskarts, it kā man vajadzētu saprast, ka nevajag uzdot viņam tādus jautājumus.
Zinādams, ka neko vairāk no Steipsa uzzināt neizdosies, es vairs nemēģināju par to runāt. Tu man izdarītu pakalpojumu, ja kaut ko nodotu maeram no manis, es teicu un aizgāju pie sava nobružātā ceļamaisa. Parakņājos tajā, līdz dibenā atradu maeram domāto aizslēgto lādīti.
Pasniedzu to Steipsam. īsti nezinu, kas tajā iekšā, es teicu. Bet uz vāka ir viņa dzimtas zīme. Un lāde ir smaga. Iespējams, ka tajā ir daļa no nolaupītajiem nodokļiem. Es pasmaidīju. Saki viņam, ka tā ir kāzu dāvana!