Steipss smaidīdams paņēma lādīti. Viņš noteikti priecāsies.
Atskrēja vēl trīs izsūtāmie zēni, bet tikai divi aizsteidzās garām ar kūpošiem spaiņiem. Trešais piegāja pie Steipsa un iedeva viņam zīmīti. Blakusistabā atkal atskanēja šļaksti, un visi trīs puikas aizskrēja projām, uzmetuši man ziņkārus skatienus.
Steipss pārlaida skatienu zīmītei un paskatījās uz mani. Maers cer, ka jums būs ērti satikties ar viņu dārzā pēc piektā zvana, viņš teica.
Tikšanās dārzā nozīmēja pieklājības sarunu. Ja maers būtu gribējis aprunāties no sirds, viņš būtu aicinājis mani uz savām istabām vai arī pats devies šurp pa slepeno gaiteni, kas savienoja mūsu istabas.
Paskatījos uz pulksteni pie sienas. Tas nebija simpātijas pulkstenis, kādus biju pieradis redzēt Universitātē. Tas bija harmonijas pulkstenis ar kustīgu svārstu un visu pārējo. Skaists mehānisms, taču ar precizitāti tas nevarēja lepoties. Rādītāji vēstīja bez ceturkšņa pilnu stundu.
- Vai tas pulkstenis steidzas, Steips? es ar cerībām jautāju. Ar piecpadsmit minūtēm tikko pietiktu, lai es nomestu ceļojuma drēbes un ietērptos atbilstoši piedienīgā galma apģērbā. Bet mani klāja netīrumu un sastāvējušos sviedru kārta, un vilkt tīras, skaistas drēbes būtu tikpat bezjēdzīgi kā siet zīda lenti ap kūpošu govs karašu.
Steipss paskatījās man pār plecu, tad pārbaudīja laiku pēc maza mehāniskā pulksteņa, ko nēsāja kabatā. Patiesībā tas piecas minūtes atpaliek.
Es paberzēju seju, pārdomādams iespējamās izvēles. Biju ne tikai nesakopies pēc dienas ceļojuma. Es biju atbaidoši netīrs. Biju ilgi un enerģiski soļojis pa ceļu vasaras saulē un pēc tam pavadījis vairākas dienas smacīgi karstā karietē. Kaut gan maers nemēdza vērtēt cilvēkus tikai pēc izskata, viņam tomēr rūpēja piedienība. Es neatstātu labu iespaidu, ja stātos viņa priekšā netīrs un smirdošs.
Man atmiņā nelūgts uznira dzelzs karātavu tēls, un es nolēmu, ka nedrīkstu riskēt un atstāt sliktu iespaidu. Arī atnesto ziņu dēļ. Steips, es būšu gatavs ne agrāk kā pēc stundas. Ja maers ir ar mieru, es varētu tikties ar viņu sestā zvana laikā.
Steipsa vaibsti pārakmeņojās un sejā parādījās aizvainota izteiksme. Viss bija skaidrs. Maeram Alveronam gluži vienkārši nebija pieņemts piedāvāt citu tikšanās laiku. Vēlamo stundu noteica viņš. la allaž tika ievērota. Tāda bija pieņemtā kārtība.
- Steips, es teicu, cik laipni vien spēdams. Paskaties uz mani! Paod mani! Pēdējās dienkopas laikā es esmu nogājis trīssimt jūdžu. Es nevaru iet pastaigāties dārzā, netīrs no ceļa putekļiem un smirdošs kā barbars!
Steipss savilka muti neatzinīgā vaibstā. Es pateikšu, ka jūs pašlaik esat aizņemts.
Atnāca zēni ar jauniem karsta ūdens spaiņiem. Saki viņam patiesību, Steips! es teicu un sāku atpogāt kreklu. Esmu pārliecināts, ka viņš sapratīs.
* * *
Kad biju nomazgājies, sasukājies un pienācīgi apģērbies, aizsūtīju maeram savu zelta gredzenu un kartīti ar uzrakstu: “Lūdzu privātu sarunu Jums piemērotā laikā, cik drīz iespējams.”
Pēc nepilnas stundas izsūtāmais zēns atgriezās ar kartīti no maera, kas vēstīja: “Gaidi manu uzaicinājumu!”
Es gaidīju. Aizsūtīju zēnu pēc vakariņām, tad nogaidīju visu atlikušo vakaru. Nākamā diena pagāja bez jaunām ziņām. Un, tā kā es nezināju, kad varētu pienākt maera uzaicinājums, atkal sēdēju kā gūsteknis savā istabā, gaidīdams viņa gredzenu.
Bija patīkami atgūt iekavēto miegu un vēlreiz ieiet vannā. Taču es raizējos par to, ka mani var apsteigt vēsts no Levinšīras. Pamatīgi kremta ari tas, ka nevaru doties uz Lejas Severenu meklēt Dennu.
Tas bija savdabīgs mēms pārmetums, kas visai raksturīgs galma paradumiem. Maera zemteksts bija skaidrs: “Tu nāksi tad, kad es teikšu! Noteikumus diktēju vienīgi es.”
Tā bija muļķīga bērnišķība, uz kādu spējīga tikai aristokrātija. Tomēr es neko nevarēju darīt. Tāpēc aizsūtīju savu sudraba gredzenu Bredonam. Viņš ieradās pietiekami agri, lai mēs paēstu kopīgas vakariņas, un pastāstīja man veselu gūzmu tenku, ko biju palaidis garām. Galma tenkas ir gauži pliekanas, tomēr Bredons pamanījās nosmelt un pasniegt man pašu krējumu.
Lielākā daļa valodu saistījās ar maera dedzīgo Laklesu mantinieces aplidošanu un steidzīgajām kāzām. Pēc visa spriežot, abi bija gluži apskurbuši. Daudzi pieļāva, ka varbūt jau gaidāms bērns. Reneres karaliskajā galmā ari netrūka jaunumu. Princis reģents Alaits bija gājis bojā divkaujā, izraisot pamatīgu haosu dienvidu apgabalā, jo dažādi galma grupējumi centās pēc iespējas izmantot savā labā tik augstas pakāpes aristokrāta nāvi.
Klejoja ari citas baumas. Maera viri esot attālā Eldas meža nostūri likvidējuši bandītus. Tie acīmredzot uzglūnējuši nodevu vācējiem. Ziemeļu pusē rūgstot nemiers, jo cilvēki tur jau otrreiz bijuši spiesti paciest maera nodevu vācēju ierašanos. Tomēr tagad vismaz ceļi esot brīvi un vainīgie nogalināti.
Vēl Bredons izstāstīja man interesantas baumas par kādu jaunu cilvēku, kas esot aizgājis pie Felurianas un atgriezies itin neskarts, tikai ar tādu kā aizpasaules pieskaņu. Šis gan nevarot saukt par galma tenkām. Tādus stāstus parasti gadoties dzirdēt krogu zālēs. Primitīvas baumas, ko neviena augstdzimusi persona nepūlēšoties uzklausīt. Bredona tumšajās pūces acis zibēja jautras uguntiņas.
Es piekritu, ka tādas valodas patiešām ir primitīvas un tik izsmalcinātiem cilvēkiem kā mēs neklātos pievērst tām uzmanību. Mans apmetnis? Diezgan elegants, vai ne? Nevarēju atcerēties, kur tas šūts. Laikam kādā neikdienišķā, svešā vietā. Starp citu, man nesen gadījies dzirdēt itin interesantu dziesmu par Felurianu. Vai viņš gribētu to dzirdēt?
Protams, mēs spēlējām arī taku. Kaut gan es ilgu laiku nebiju sēdies pie taka galdiņa, Bredons sacīja, ka es spēlējot ievērojami labāk. Laikam pamazām biju sācis apgūt skaistas spēles iemaņas.
* * *
Lieki piebilst, ka pēc Alverona nākamā aicinājuma es nevilcinādamies devos uz norādīto vietu. Liels vilinājums bija dažas minūtes nokavēties, taču es zināju, ka tas man nenāktu par labu.
Kad satikāmies, maers staigāja pa dārzu viens. Viņš izskatījās garš un stalts, un grūti būtu ticēt, ka viņam jebkad vajadzējis balstīties uz manas rokas vai izmantot spieķi.
- Kvout! viņš draudzīgi pasmaidīja. Priecājos, ka atradi laiku satikties ar mani!
- Vienmēr jūtos pagodināts par tādu iespēju, jūsu gaišība.
- Vai pastaigāsimies? maers jautāja. Šajā dienas laikā no dienvidu tiltiņa paveras pievilcīga aina.
Sāku iet viņam blakus, un kādu laiku mēs līkumojām gar rūpīgi apkoptajiem dzīvžogiem.
- Es redzu, ka tu esi apbruņots, maers teica, un viņa balsī skanēja nepārprotams nosodījums.
Mana plauksta neviļus pārslīdēja Cezūrai. Pašlaik zobens karājās man pie sāniem, nevis uz pleca. Vai tas uzskatāms par nevēlamu, jūsu gaišība? Biju sapratis, ka Vintasā visiem vīriem ir tiesības nēsāt ieročus.
- Tas nav piedienīgi. Pēdējo vārdu viņš izrunāja ar īpašu uzsvaru.
- Biju dzirdējis, ka Reneres karaliskajā galmā neviens augstdzimis vīrietis neuzdrīkstētos parādīties sabiedrībā bez zobena.
- Lai cik gludi tu proti runāt, tu neesi augstdzimis vīrietis! Alverons vēsi atbildēja. Un to tev derētu atcerēties.
Es neko nesacīju.
- Turklāt tas ir barbarisks paradums, turklāt tāds, kas laika gaitā var nopietni sadusmot karali. Lai kādas paražas valdītu Renerē, manā pilsētā, manās mājās un manā dārzā tu nedrīksti stāties manā priekšā apbruņots! Viņš pievērsa man bargu skatienu.