Nokāpām no tilta un sākām iet pa taku apkārt dīķim. Maera seja bija nopietna un domīga. Vai vari iedomāties, ka pēc Feltonas reģistru pārmeklēšanas man radās tieši tāda pati doma? viņš teica. Es spriedu, ka amirieši tādā veidā varbūt ir izvairījušies no stāšanās tiesas priekšā. Nozuduši paslēptuvēs. Es pat nodomāju, ka ari šodien varbūt pasaulē pastāv Amirs, kas slepeni darbojas augstāka mērķa vārdā.
Man krūtīs mutuļoja satraukums. Ko jūs atklājāt? es dedzīgi pajautāju.
- Ko atklāju? Alverons šķita izbrīnījies. Neko. Tajā gadā nomira mans tēvs un es kļuvu par maeru. Atmetu to visu kā zēniskas iedomas. Viņš lūkojās uz ūdeni un lēni slīdošajiem gulbjiem. Bet ja tu puspasaules attālumā atklāji to pašu… Alverona balss aizklīda tālumā un apklusa.
- Un izdarīju tādu pašu secinājumu, jūsu gaišība.
Alverons lēni pamāja ar galvu. Kļūst neomulīgi, domājot, ka tepat mums blakus pastāv tik nozīmīgs noslēpums. Viņš pārlaida skatienu muižas dārzam un mūriem. Turklāt manis paša zemē. Man tas nepatīk. Viņš atkal pagriezās pret mani, un pelēkās acis bija dzidras un vērīgas. Kur tu ieteiktu viņus meklēt?
Es skumīgi pasmaidīju. Kā jau jūsu gaišība atzīmēja, lai cik gludi es protu runāt, es nekad nebūšu augstdzimis vīrietis. Man nav vajadzīgo sakaru un līdzekļu, lai es varētu veikt pietiekami nopietnus meklējumus. Bet jūsu vārds atvērtu daudzas durvis un ļautu man izpētīt dažādas privātas bibliotēkas. Es varētu piekļūt tādiem arhīviem un reģistriem, kuri ir pārāk privāti vai pārāk apslēpti, lai kāds tos varētu izretināt…
Alverons pamāja ar galvu, un viņa acis nenovērsās no manējām.
- Domāju, ka es tevi saprotu. Es pats katrā ziņā dotu daudz, lai varētu uzzināt patiesību šajā jautājumā.
Viņš paskatījās turp, no kurienes skanēja smieklu skaņas un soļu troksnis: mums tuvojās pulciņš augstmaņu. Tu esi devis man daudz vielas pārdomām, viņš piebilda klusākā balsī. Pārrunāsim to sīkāk, kad būsim privātos apstākļos.
- Kādā laikā jums būtu ērti satikties, jūsu gaišība?
Alverons ilgāku laiku domīgi raudzījās manī. Atnāc šovakar uz manām istabām! Un, tā kā nevaru dot tev atbildi, es pretī likšu pats savu jautājumu.
- Es augstu vērtēju jautājumus, jūsu gaišība.
SIMT TRĪSDESMIT ASTOTĀ NODAĻA . zīmītes
TĀ KĀ līdz norunātajam tikšanās laikam ar maeru bija atlikušas vēl piecas stundas, es beidzot brīvi varēju doties uz Lejas Severenu. No zirgu pacēlēja pavērās brīnumjauka aina, un debesis bija tik dzidri zilas, ka sirds gandrīz lūza, raugoties tajās. Hdā noskaņojumā es devos uz “Četrām Svecēm”.
Ēdamzālē nebija daudz apmeklētāju, tāpēc nav jābrīnās, ka viesnīcnieks tūlīt pamanīja mani ceļā uz aizmugures kāpnēm. Stāvi! viņš iesaucās lauzītā aturiešu valodā. Maksāt! Istaba tikai tad, ja maksāt!
Negribēdams sacelt lieku troksni, es devos pie bāra. Viesnīcnieks bija kalsns vīrietis ar taukaini spīdīgu ādu un spēcīgu Lanetas akcentu. Es viņam uzsmaidīju. Gribēju tikai apciemot paziņu. Sievieti trešajā numurā. Ar gariem, tumšiem matiem. Ar kustību parādīju matu garumu. Vai viņa vēl ir šeit?
- Ā! viesnīcnieks novilka, uzmezdams man zinošu skatienu. Meitene! Vārds Dinija?
Es apstiprināju, zinādams, ka Denna maina vārdu tikpat bieži, kā dažas citas sievietes maina matu sakārtojumu.
Taukainais vīrelis pamāja ar galvu. Jā. Skaistas, tumšas acis. Sen jau prom!
Mans noskaņojums saplaka, kaut gan jau iepriekš biju labi zinājis, ka pēc visa šī ilgā laika nav cerību atrast viņu tajā pašā vietā. Vai zini, kurp viņa varēja doties?
Viesnīcnieks strupi, skarbi iesmējās. Nē! Tu un visi tie citi vilki nākt šurp un ošņāt pēdas. Es varēt pārdot tādu ziņu par naudu, un maks ātri būt pilns. Bet nē, es to nezin.
- Varbūt viņa ir atstājusi man kādu zīmīti? es jautāju bez lielām cerībām. Alverona muižā mani nebija gaidījusi neviena vēstule vai zīmīte.
- Viņa zināja, ka meklēšu viņu šeit.
- Ak tā? vīrietis izsmejoši atjautāja, bet tad kaut ko atcerējās.
- Laikam ir gan kāda zīmīte. Varbūt. Es nav nekāds lielais lasītājs. Tu grib to dabūt? Viņš pasmaidīja.
Es pamāju ar galvu, juzdams sīku cerības dzirksteli.
- Viņa aiziet un nesamaksāt par istabu, viesnīcnieks teica. Septiņpadsmit peniji ar pusi.
Izvilku un parādīju viņam sudraba raundu. Vīrietis pastiepa roku, bet es piespiedu to pie galda un turēju ar diviem pirkstiem.
Viesnīcnieks aizsteidzās uz dziļāko istabu un minūtes piecas nenāca atpakaļ. Beidzot viņš atgriezās, turēdams vienā rokā cieši salocītu papīra gabalu. Ir atrast! viņš uzvaroši paziņoja un pavēcināja to man pretī.
- Papīrs man te der tikai kurināt.
Paskatījos uz salocīto lapu, un manī ieplūda pacilātība. Papīrs bija salocīts tieši tāpat kā vēstule, kuru biju nodevis skārdniekam. Ja Denna to ir tik precīzi atkārtojusi, tas nozīmē, ka viņa ir izlasījusi manu vēstuli un atstājusi atbildi. Varbūt tajā būs teikts, kurp viņa devusies un kā viņu atrast. Pabīdīju monētu uz viesnīcnieka pusi un paņēmu zīmīti.
Izgājis ārā, aizsteidzos līdz ēnainai durvju ailai, zinādams, ka savrupāku vietu rosības pilnā ielā man neizdosies atrast. Uzmanīgi atplēsu papīru, atlocīju lapu un pagriezu to pret gaismu. Tajā bija rakstīts:
“Denna!
Biju spiests doties projām no pilsētas sava patrona uzdevumā. Būšu projām ilgāku laiku, varbūt vairākas dienkopas. Tas notika negaidīti un neizbēgami, citādi es pirms aizceļošanas būtu pacenties tevi satikt.
Es nožēloju to, ko sarunāju mūsu pēdējā tikšanās reizē, un ļoti vēlos atvainoties Tev personiski.
Uzmeklēšu Tevi, līdzko atgriezīšos.
Kvouts.”
* * *
Tūlīt pēc astotā zvana devos pie maera, atstādams Cezūru savā istabā. Bez zobena jutos neierasti kails. Var tikai pabrīnīties, cik ātri mēs pierodam pie tādām lietām.
Steipss ieveda mani maera viesistabā, un Alverons aizsūtīja sulaini pie Meluānas, lai aicinātu viņu mums pievienoties, kad viņai tas būs ērti. Es dīkā ziņkārē nodomāju: kas notiks, ja viņa nolems nenākt? Vai maers trīs dienas staigās kā mēms pārmetums un izliksies viņu neredzam?
Alverons iekārtojās uz dīvāna un pārlaida man vērtējošu skatienu.
- Esmu dzirdējis dažas valodas attiecībā uz tavu neseno ceļojumu, viņš teica. Šo to pārāk fantastisku, lai es tam ticētu. Varbūt tu pats man pastāstīsi, kas notika īstenībā?
Brīdi klusībā brīnījos, kā viņš tik drīz uzzinājis par notikumiem Levinšīras tuvumā. Bet tad aptvēru, ka maers vēlas uzzināt kaut ko vairāk par laupītāju tvarstīšanu Eldas mežā. Domās atviegloti nopūtos. Ceru, ka Dedans jūs atrada bez grūtībām? es jautāju.
Alverons pamāja ar galvu.
- Man žēl, ka vajadzēja sūtīt viņu savā vietā, jūsu gaišība. Viņš nav sevišķi izsmalcināts virs.
Alverons paraustīja plecus. Tas neko lielu nekaitēja. Kad viņš ieradās pie manis, slepenība vairs nebija vajadzīga.
- Tātad viņš nodeva jums manu vēstuli?
- Ak jā, vēstuli! Alverons izņēma to no tuvējā galda atvilktnes.
- Es nospriedu, ka tas ir savdabīgs joks.
- Kā, jūsu gaišība?
Viņš atklāti ieskatījās man acīs, tad pievērsa skatienu vēstulei. “Divdesmit septiņi vīri,” maers skaļi nolasīja. “Pieredzējuši algotņi, spriežot pēc rīcības un izskata… Labi iekārtota nometne ar elementāriem nocietinājumiem.” Alverons pacēla skatienu. Tu taču nevari gribēt, lai es ticu, ka tā ir patiesība! Jūs, pieci cilvēki, nebūtu varējuši pieveikt tik daudzus pretiniekus.