Es apstiprināju.
Viņš līdzjūtīgi pakratīja galvu. Piedod! Kilvins zina, ka “Novietne” var pārvērsties par augļotāju kantori, ja viņš neievēros piesardzību. Džeksims aizvēra reģistru grāmatu. Tev būs jāiet uz lombardu kā visiem citiem.
Es pacēlu plaukstas un parādīju tās viņam no abām pusēm, ļaudams saprast, ka man nav nekādu dārglietu.
Džeksims saviebās. Jā, tas ir drūmi. Es zinu kādu jēdzīgu augļotāju Sudraba laukumā, kurš ņem tikai desmit procentus mēnesī. Tāpat jau diezgan sāpīga būšana, tomēr labāk nekā sapīties ar pārējiem.
Pamāju ar galvu un nopūtos. Sudraba laukumā atradās ģildei piederīgo augļotāju kantori. Tie man neaizdotu ne plika graša. Vismaz labāk, nekā man vajadzējis maksāt līdz šim.
* * *
Iegrimis domās, soļoju uz Imri, nesdams plecā lautu un ar patiku izjuzdams tās pazīstamo svaru.
Biju nepatīkamā stāvoklī, tomēr tā nebija traģēdija. Neviens likumīgs ģildes augļotājs neaizdotu naudu Edema Rū cilts bārenim, kuram nav nekādas drošības ķīlas, taču es varēju aizņemties naudu no Devi. Tomēr man ļoti gribējās, kaut tāda situācija nebūtu radusies. Devi prasīja nesamērīgi lielus procentus, turklāt es bažījos par to, kādus pakalpojumus viņa varētu pieprasīt, ja es nespētu laikus atdot parādu. Šaubījos, vai viņa gribētu kaut ko niecīgu. Vai vieglu. Vai gluži likumīgu.
Tādas domas mutuļoja man galvā, kamēr es gāju pāri Akmens tiltam. Apstājos pie aptiekas un pēc tam devos uz “Pelēko Vīru”.
Atvēris ārdurvis, redzēju, ka “Pelēkais Vīrs” ir pansija. Tajā nebija kopējas zāles, kurā apmeklētāji varētu iedzert un ieturēt maltīti. Bija tikai neliela, grezni iekārtota viesistaba, ko papildināja labi ģērbies durvju sargs. Viņš nopētīja mani ar neatzinīgu skatienu, kas nebija tālu no klajas nepatikas.
- Vai varu palīdzēt, jaunais cilvēk? viņš jautāja, kad es iegāju pa durvīm.
- Es nāku apciemot kādu jaunu dāmu, es teicu. Viņu sauc Dinela.
Durvju sargs pamāja ar galvu. Iešu paskatīties, vai viņa ir šeit.
- Nepūlieties! es teicu un devos uz kāpņu pusi. Viņa mani gaida.
Vīrietis enerģiski aizšķērsoja man ceļu. Tā diemžēl nevarēs, viņš
teica. Bet es labprāt noskaidrošu, vai jaunā dāma ir mājās.
Viņš pastiepa roku. Es neizpratnē paskatījos uz to.
- Man vajadzīga jūsu vizītkarte, viņš teica, lai varu to pasniegt jaunajai dāmai.
- Kā jūs varat to izdarīt, ja nezināt, vai viņa ir mājās? es jautāju.
Durvju sargs vēlreiz pasmaidīja. Tas bija žēlīgi laipns, pieklājīgs un
tik nepatīkams smaids, ka es to īpaši ievēroju un paglabāju savā atmiņas krātuvē. Tāds smaids ir mākslas darbs. Būdams izaudzis uz skatuves, es pratu to novērtēt no vairākiem viedokļiem. Tāds smaids dažās sociālās situācijās ir iedarbīgāks par nazi, un kādu dienu man to varētu ievajadzēties.
- Ā! durvju sargs atsaucās. Jaunā dāma ir mājās, viņš uzsvērti teica. Bet tas nenozīmē, ka viņa ir mājās, lai pieņemtu jūs.
- Varat pateikt, ka atnācis Kvouts, es sacīju, juzdamies drīzāk uzjautrināts nekā aizvainots. Es pagaidīšu.
Gaidīt nevajadzēja ilgi. Durvju sargs kāpa lejā pa kāpnēm ar aizkaitinātu izteiksmi sejā, it kā būtu cerējis izmest mani pa durvīm. Nāciet man līdzi! viņš teica.
Sekoju viņam pa kāpnēm uz otro stāvu. Viņš atvēra durvis, un es apņēmīgi pagāju viņam garām, cerēdams, ka mana noraidoši pašapzinīgā stāja viņu pienācīgi saērcinās.
Tā bija dzīvojamā istaba ar lieliem logiem, pa kuriem ieplūda vēlās pēcpusdienas saule. Istaba izskatījās plaša, kaut ari tajā bija dāsni izvietoti dīvāni un krēsli. Pie tālākās sienas stāvēja cimbole ar āmuriņiem, un gandrīz veselu istabas kaktu aizņēma masīva Modegas lielā arfa.
Denna stāvēja istabas vidū, ģērbusies zaļā samta tērpā. Viņas matu sakārtojums teicami izcēla glīto kaklu un atsedza asaru lāsēm līdzīgos smaragda auskarus un pieskaņoto kaklarotu.
Viņa sarunājās ar jaunu vīrieti, kurš bija… nu, pieklājīgākais un piemērotākais vārds būtu “glīts”. Viņam bija pievilcīga, gludi skūta seja un lielas, melnas acis.'
Viņš izskatījās pēc jauna aristokrāta, kuru piemeklējušas nedienas, turklāt šķita, ka tās ir ieilgušas. Viņa apģērbs bija izsmalcināts, bet sagumzīts. īsie mati bija acīmredzami apgriezti tā, lai tos varētu sacirtot, taču pēdējā laikā tiem nebija veltīta uzmanība. Viņa acis bija iekritušas, it kā viņš ilgāku laiku būtu slikti gulējis.
Denna pastiepa man pretī rokas. Kvout! viņa iesaucās. Nāc, iepazīsties ar Džefriju!
- Priecājos iepazīties, Kvout! Džefrijs teica. Dinela man ir daudz stāstījusi par jums. Jūs laikam esat tāds kā… hm, kā tos sauc? Burvis, vai? Viņa smaids bija atklāts un pavisam vaļsirdīgs.
- Patiesībā arkanists, es atbildēju, cik pieklājīgi spēdams. “Burvis” pārāk saistās ar bērnišķu pasaku blēņām. Cilvēki gaida, lai viņš nēsātu tumšu apmetni un vicinātos ar putnu iekšām. Un kas esat jūs?
- Džefrijs ir dzejnieks, Denna paskaidroja. Turklāt labs dzejnieks, kaut gan pats cenšas to noliegt.
- Taisnība, Džefrijs piekrita, bet tad viņa smaids noplaka. Man tagad jāiet. Esmu norunājis tikšanos ar cilvēkiem, kuriem negribu likt gaidīt. Viņš noskūpstīja Dennu uz vaiga, sirsnīgi sakratīja manu roku un devās projām.
Denna noskatījās viņam pakaļ, līdz durvis aizvērās. Viņš ir ļoti jauks puisis.
- Tu to saki ar tādu kā nožēlu, es atzīmēju.
-Ja viņš nebūtu gluži tik jauks, varbūt viņš spētu ievietot galvā vienlaikus divas domas. Varbūt tās abas berzētos viena gar otru, līdz uzšķiltu dzirksteli. Nekaitētu pat drusciņa dūmu, jo tad vismaz būtu redzams, ka tur kaut kas notiek. Viņa nopūtās.
- Vai viņš patiešām ir tik neaptēsts?
Denna papurināja galvu. Nē. Tikai vientiesīgs. Viņā nav ne mazākās kripatas aprēķina, un kopš ierašanās šeit viņš mēneša laikā ir vairākkārt pamanījies izdarīt sliktāko izvēli.
Es iebāzu roku apmetņa kabatā un izvilku divas mazas, audeklā ievīstītas paciņas zilu un baltu. Es tev atnesu dāvanu.
Mazliet apmulsusi, Denna pastiepa roku, lai tās paņemtu.
Tas, kas pirms dažām stundām man bija šķitis teicams nodoms, tagad lika justies diezgan muļķīgi. Tas ir tavām plaušām, es teicu, piepeši juzdamies neveikli. Es zinu, ka tās tev reizēm sagādā problēmas.
Denna mazliet piešķieba galvu. Pastāsti, lūdzams, no kurienes tu to zini!
- Tu pati to pieminēji, kad mēs bijām Trebonā, es atbildēju. Un es šo to papētīju. Parādīju uz vienu paciņu. Šo izvilkumu var gatavot kopā ar tēju: putnaspalva, panātre, lohatma… Es norādīju uz otru.
- Šīs lapiņas jāvāra ūdenī un jāieelpo tvaiki, ko tās izdala.
Denna domīgi pārlaida skatienu katrai paciņai pēc kārtas.
- Lietošanas norādījumus es uzrakstīju uz lapiņām un ieliku iekšpusē, es teicu. Zilā paciņa ir tā, kura jāvāra, lai elpotu tvaikus. Atceries, zila tātad ūdens.
Denna paskatījās uz mani. Vai tad tējas izvilkumam arī nav vajadzīgs ūdens?
To dzirdot, es mazliet samulsu, pietvīku un mēģināju kaut ko sacīt, bet Denna tikai iesmējās un papurināja galvu. Man gribējās tevi paķircināt, viņa draudzīgi teica. Paldies! Tas ir pats jaukākais, ko kāds jau krietni sen manā labā ir pūlējies darīt.
Piegājusi pie kumodes, Denna uzmanīgi ielika abas paciņas izrotātā koka lādītē.
- Izskatās, ka tev klājas gluži labi, es teicu, aplaizdams roku krāšņi iekārtotajai istabai.