Denna paraustīja plecus un vienaldzīgi paskatījās apkārt. Labi klājas Kellinam, viņa teica. Es tikai gozējos viņa gaismā.
Es saprotoši pamāju ar galvu. Man likās, ka tu esi atradusi sev patronu.
- Tik noteiktu saistību mums nav. Mēs ar Kellinu staigājam kopā, kā mēdz sacīt modegieši, un viņš mani māca spēlēt arfu. Viņa pamāja uz kaktu, kur stāvēja instruments.
- Varbūt parādīsi man, ko esi iemācījusies? es ierosināju.
Denna samulsusi papurināja galvu. Viņas matu sakārtojums izira un
cirtas atrisa pār pleciem. Vēl es neko lāgā neprotu.
- Es apspiedīšu savu dabisko tieksmi svilpt un zoboties, es augstsirdīgi sacīju.
Denna iesmējās. Nu labi! Tikai mazdrusciņ. Aizgājusi arfai otrā pusē, viņa piebīdīja tai blakus augstu soliņu, lai atbalstītos. Tad viņa pacēla rokas pie stīgām un pēc krietna klusuma brīža sāka spēlēt.
Tā bija “Barveža zvaniņa” melodijas variācija. Es pasmaidīju.
Viņas spēle bija lēna, gandrīz majestātiska. Daudzi iedomājas, ka laba mūziķa mēraukla ir izpildījuma temps. To var saprast. Marī priekšnesums “Eolijā" nenoliedzami bija apbrīnas vērts. Tomēr tas, cik ātri pirksti spēj nospēlēt notis, mūzikā nav noteicošais. īstā panākumu atslēga slēpjas ritma izjūtā.
Līdzīgi ir ar anekdošu stāstīšanu. Jebkurš spēj atcerēties vārdus. Jebkurš spēj tos atkārtot. Bet, lai izraisītu klausītāju smieklus, ar to ir par maz. Anekdote nekļūst smieklīgāka tāpēc, ka tiek stāstīta ātrākā tempā. Tāpat kā daudzos gadījumos, arī šeit rāma nosvērtība ir labāka nekā steiga.
Tieši tāpēc īstu mūziķu ir diezgan maz. Nodziedāt melodiju vai nospēlēt to uz vijoles prot daudzi. Mehānisks atskaņotājs var izpildīt melodiju bez kļūdām daudz reižu no vietas. Taču ar pareizām notīm nepietiek. Ir jāzina, kā tās nospēlēt. Ātrumu var panākt ar laiku un vingrināšanos, bet ar ritma izjūtu ir jāpiedzimst. Vai nu tā ir, vai arī tās nav.
Dennai tā bija. Viņa spēlēja dziesmu lēni, bet ar dabisku vieglumu. Viņas spēle bija lēna kā izsmalcināts skūpsts. Tajā laikā es no skūpstīšanās neko vēl nesapratu. Bet, redzēdams viņu stāvam pie arfas ar paceltām rokām, saspringtu uzmanību puspievērtajās acīs un viegli savilktām lūpām, es sapratu, ka gribētu kādreiz izbaudīt tik lēnu, izjustu skūpstu.
Un viņa bija skaista. Laikam gan nebūtu jābrīnās, ka mani īpaši iejūsmina sievietes, kurās ir jaušama mūzika. Taču todien, kad Denna spēlēja, es viņu ieraudzīju, šķiet, pirmo reizi. Iepriekš manu uzmanību bija saistījis viņas savdabīgais matu sakārtojums un tērpa griezums. Bet, dzirdot viņu spēlējam, tas viss izgaisa un pazuda.
Laikam es aizklīstu pārāk tālu. Pietiks, ja teikšu, ka viņas spēle bija iespaidīga, kaut arī varēja just, ka viņa vēl tikai mācās. Pāris reižu viņa nospēlēja nepareizas notis, tomēr neiztrūkās un nesarāvās. Mēdz sacīt, ka juvelieris pazīst neslīpētu dārgakmeni. Un es biju juvelieris. Un viņa bija neslīpēts dārgakmens. Un viss bija savā vietā.
- Tu esi tikusi krietni tālāk par “Vāveri niedrēs”, es klusi teicu, kad bija izskanējušas pēdējās skaņas.
Denna noraidīja uzslavu ar nevērīgu rokas mājienu, vairīdamās no mana skatiena. Man nav daudz darāmā, tāpēc pietiek laika, lai vingrinātos, viņa sacīja. Un Kellins apgalvo, ka man esot itin labas dotības.
- Cik ilgi tu mācies? es jautāju.
- Laikam trīs dienkopas, viņa padomājusi atbildēja. Nē, drusku mazāk.
- Dieva māte! es iesaucos, neticīgi papurinādams galvu. Nestāsti nevienam, cik ātri tev tas izdevies. Citi mūziķi sāks tevi ienīst.
- Pirksti man vēl nav pieraduši, Denna sacīja, pievērsdama tiem skatienu. Es nevaru vingrināties tik ilgi, cik pašai gribētos.
Pastiepu roku un, satvēris vienu no viņas plaukstām, pavērsu to ar delnu uz augšu, lai redzētu pirkstgalus. Uz tiem bija redzamas tulznu pēdas. Tu esi…
Pacēlu skatienu un aptvēru, cik tuvu viens otram mēs stāvam. Jutu rokā viņas plaukstas vēsumu. Viņa lūkojās manī lielām, tumšām acīm. Viena viņas uzacs bija mazliet savilkta augšup. Tā nebija rotaļīgi izliekta, tikai pauda vieglu ziņkāri. Es piepeši sajutu pakrūtē dīvainu vājumu.
- Kas es esmu? Denna jautāja.
Aptvēru, ka man nav ne jausmas, ko esmu gribējis sacīt. Grasījos teikt: man nav ne jausmas, ko gribēju sacīt. Tomēr sapratu, ka tas izklausītos muļķīgi. Tāpēc es neteicu neko.
Denna paskatījās lejup un, saņēmusi manu plaukstu, pagrieza to augšup. Tavas plaukstas ir maigas, viņa teica un viegli pieskārās maniem pirkstgaliem. Man šķita, ka te jābūt sacietējumiem, bet to nav. Tavi pirkstgali ir gludi.
Kad viņas acis bija novērstas, es spēju sakopot domas atbildei. Tam vienkārši vajadzīgs ilgāks laiks, es teicu.
Denna paskatījās augšup un bikli pasmaidīja. Mans prāts atkal kļuva par baltu lapu.
Pēc brīža Denna atlaida manu roku un, paslīdējusi man garām, aizgāja līdz istabas vidum. Vai gribi kaut ko iedzert? viņa jautāja, graciozi apsēzdamās krēslā.
- Tas būtu ļoti laipni, es mehāniski atbildēju. Aptvēru, ka mana roka joprojām muļķīgi karājas gaisā, un ļāvu tai nokrist gar sāniem.
- Paskaties! Denna paņēma no tuvējā galda mazu sudraba zvaniņu un viegli to pakratīja. Pēc tam viņa pacēla vienu plaukstu, izstiepdama visus piecus pirkstus. Viņa pielieca īkšķi, tad rādītājpirkstu un skaitīdama turpināja.
Mazais pirkstiņš vēl nebija noliekts, kad pie durvīm atskanēja klauvējiens.
- Lūdzu! Denna iesaucās, un durvīs parādījās labi ģērbtais durvju sargs. Es laikam labprāt iedzertu šokolādi, viņa teica. Un Kvoutam… Viņa jautājoši paskatījās uz mani.
- Tase šokolādes izklausās ļoti labi, es sacīju.
Durvju sargs pamāja ar galvu un pazuda, aizvērdams durvis.
- Reizēm es tā daru tikai tādēļ, lai liktu viņam pakustēties, Denna kautrīgi atzinās, skatīdamās uz zvaniņu. Nesaprotu, kā viņš var šo te sadzirdēt. Kādu laiku man šķita, ka viņš sēž tepat gaitenī, piespiedis ausi pie manām durvīm.
- Vai drīkstu apskatīt tavu zvaniņu? es jautāju.
Denna pasniedza to man. Pirmajā bridi tas izskatījās pavisam parasts, bet, apgriezis to otrādi, redzēju, ka zvaniņa iekšējā virsmā ir iegravētas sīkas sigaldrijas rūnas.
- Viņš nenoklausās aiz durvīm, es teicu, atdodams Dennai zvaniņu.
- Lejā ir otrs zvans, kurš ieskanas reizē ar šo.
- Kā? Denna izbrīnījusies jautāja un minēja atbildi: Maģija?
- Var teikt arī tā.
- Vai kaut kas līdzīgs tam, ko jūs darāt tur? Viņa pagrieza galvu uz upes un Universitātes pusi. Šķiet tā kā drusku… banāli.
- Šis ir pats primitīvākais sigaldrijas izmantojums, kādu esmu redzējis, es atbildēju.
Denna jautri iesmējās. Izklausās, ka tu esi apvainojies, viņa teica un pēc brīža piebilda: Tātad to sauc par sigaldriju?
- Šādu lietu gatavošanu sauc par artefakciju, es teicu. Sigaldrija nozīmē ierakstīt vai iegravēt rūnas, kuras liek priekšmetam darboties.
Dennas acis iemirdzējās. Tātad tā ir maģija, kam nepieciešams kaut ko uzrakstīt? viņa jautāja, ieinteresēti saliekusies krēslā uz priekšu.
- Kā tā darbojas?
Es vilcinājos. Ne tikai tāpēc, ka jautājums bija pārlieku plašs, bet tāpēc, ka Universitātei bija rūpīgi izstrādāti noteikumi par Arkanuma noslēpumu izpaušanu. Tas ir diezgan sarežģīti, es teicu.
Par laimi, tajā brīdī pie durvīm atkal atskanēja klauvējiens un ienāca durvju sargs ar kūpošām šokolādes tasēm. No tīkamās smaržas man mutē saskrēja siekalas. Vīrietis nolika paplāti uz tuvējā galdiņa un, neteicis ne vārda, izgāja ārā.