Iedzēru malciņu un labpatikā pasmaidīju, izjuzdams piesātināto, saldo garšu. Daudz gadu neesmu dzēris šokolādi, es teicu.
Denna paņēma tasīti un pārlaida skatienu istabai. Savādi iedomāties, ka daži šādos apstākļos dzīvo visu mūžu, viņa domīgi sacīja.
- Vai tev tas nepatīk? es izbrīnījies jautāju.
- Man patīk šokolāde un arfa, viņa atbildēja. Bet es varētu iztikt bez zvaniņa un bez istabas, kas domāta tikai sēdēšanai. Viņas lūpas savilkās gandrīz nicinošā vaibstā. Un es neciešu domu, ka mani apsargā, it kā es būtu dārglieta, ko kāds varētu nozagt.
- Tātad tu negribi būt dārglieta?
Denna mazliet piemiedza acis virs paceltās tasītes, itin kā nesaprazdama, cik nopietni es runāju. Man nepatīk būt ieslēgtai, viņa sacīja ar drūmu pieskaņu balsī. Ir jau labi, ja man atvēl istabas, taču tās nav manas, ja es nevaru nākt un iet pēc savas patikas.
To dzirdot, es izbrīnā savilku uzacis, taču Denna nevērīgi atmeta ar roku, pirms es paguvu kaut ko sacīt. Nu, tā jau gluži nav, viņa nopūtās. Tomēr nešaubos, ka Kellins vienmēr zina, kad es eju un nāku. Es zinu, ka durvju sargs viņam izstāsta par katru manu apmeklētāju. Tas drusku tracina. Denna greizi pasmaidīja. Laikam jau tas izklausās briesmīgi nepateicīgi, vai ne?
- Nepavisam ne, es atbildēju. Kad biju vēl zēns, mūsu trupa ceļoja, kur vien vēlējās. Bet katru gadu mēs vairākas dienkopas pavadījām sava patrona muižā un sniedzām priekšnesumus viņam un viņa viesiem.
Kavēdamies atmiņās, es pakratīju galvu. Barons Greifallovs bija viesmīlīgs namatēvs. Mēs ēdām pie viņa galda. Viņš deva mums dāvanas… Brīdi apklusu, atcerēdamies mazu alvas zaldātiņu pulku, ko viņš man bija uzdāvinājis. Centos nokratīt šo domu. Bet manam tēvam tas nemaz nepatika. Viņu tas tracināja, Tēvs necieta apziņu, ka cits cilvēks viņu jebkurā laikā var izrīkot pēc sava prāta.
-Jā! Denna iesaucās. Tieši tā tas ir! Ja Kellins pasaka, ka varētu mani tajā un tajā vakarā apciemot, es pēkšņi jūtos kā piekalta pie grīdas. Ja aizeju projām, esmu nepieklājīga un stūrgalvīga, bet, ja palieku uz vietas, jūtos kā suns, kas tup aiz durvīm un gaida saimnieku.
Bridi mēs sēdējām klusēdami. Denna izklaidīgi pavirpināja pirkstā gredzenu, un bāli zilajā akmenī piepeši atmirdzēja saules stars.
- Lai nu kā, es teicu, paskatīdamies apkārt, šis istabas tomēr ir jaukas.
- Hs ir jaukas, kad tu esi šeit, sacīja Denna.
* * *
Dažas stundas vēlāk es kāpu pa šaurajām kāpnēm miesnieka veikala aizmugurē. No šaurās šķērsielas augšup cēlās vāja, bet uzbāzīga vecu tauku smaka, tomēr es pacilāti smaidīju. Pēcpusdiena divatā ar Dennu bija rets ieguvums, un mans solis bija neticami viegls, kaut arī zināju, ka dodos slēgt līgumu ar dēmonu.
Pieklauvēju pie masīvajām koka durvīm kāpņu augšgalā un gaidīju. Neviens pie ģildes piederīgs augļotājs neuzticētu man ne pliku peniju, tomēr visur atrodas cilvēki, kuri ir gatavi aizdot naudu. Dzejnieki un citi romantiķi sauc viņus par vara vanagiem vai vienkārši par blēžiem, bet īstais apzīmējums viņiem ir gaeleti. Tie ir bīstami darboņi, un saprātīgi cilvēki allaž turas no tiem pa gabalu.
Durvis pavērās spraugā, tad atvērās plašāk, un tajās parādījās jauna sieviete ar laumiņas seju un gaiši rudiem matiem. Kvout! Devi iesaucās. Es jau baidījos, ka šajā dimestri tevi neredzēšu!
Iegāju iekšā, un Devi aizgrūda durvju bultu. Lielā istaba, kurā nebija logu, patīkami smaržoja pēc sinnas augļiem un medus, un pēc šķērsielas smakas tā bija patīkama pārmaiņa.
Gandrīz veselu istabas sienu aizņēma liela gulta ar baldahīnu; tumšie aizkari ap to bija aizvilkti ciet. Pie otras sienas atradās kamīns, liels koka rakstāmgalds un grāmatplaukts, kura lielāko daļu aizpildīja dažādas grāmatas. Kamēr Devi aizslēdza un aizbultēja durvis, es piegāju plauktam tuvāk, lai pārskatītu virsrakstus.
- Vai šis ir jauns Malkafa eksemplārs? es jautāju.
-Jā, Devi atbildēja un, pienākusi tuvāk, nostājās man blakus. Jauns alķīmiķis, kurš nebija spējīgs samaksāt parādu, ļāva man pārskatīt savu grāmatplauktu un izvēlēties, ko gribu, lai izlīdzinātu visas domstarpības. -
Devi uzmanīgi izvilka no plaukta kādu grāmatu, atsedzot skatienam zeltītu virsrakstu “Ieskats un pārskats”. Viņa paskatījās uz mani ar draisku smaidu. Vai tu esi to lasījis?
- Neesmu, es atbildēju. Biju gribējis izlasīt šo grāmatu pirms kārtējā eksāmena, taču nebiju atradis “Krātuvē” nevienu kopiju. Esmu par to tikai dzirdējis.
Pēc neilgas domāšanas Devi pasniedza grāmatu man. Kad būsi izlasījis, atnāc šurp, un mēs to pārrunāsim. Man pēdējā laikā ļoti pietrūkst saturīgu sarunu. Ja mums izdosies veiksmīga diskusija, varbūt es aizdošu tev vēl kādu grāmatu.
Kad biju to paņēmis, viņa ar pirkstu viegli iesita pa cieto vāku. Šī grāmata ir vērtīgāka par tevi! viņa sacīja bez jebkādas koķetērijas balsī. Ja tu to sabojāsi, vajadzēs attiecīgi piemaksāt.
- Centīšos būt ļoti uzmanīgs, es teicu.
Devi pamāja ar galvu, tad pagriezās un devās pie rakstāmgalda. Nu tad ķeramies pie lietas! Viņa apsēdās. Tev vairs nav daudz laika, vai ne? viņa jautāja. Mācību maksa ir jānokārto līdz rītdienas pusdienlaikam.
- Mana dzīve ir bīstama un pacilājoša, es teicu, sekodams viņai un apsēzdamies pretī pie rakstāmgalda. Un, kaut gan tava sabiedrība mani vienmēr ielīksmo, es biju cerējis šajā dimestri iztikt bez taviem pakalpojumiem.
- Kā tev patīk Re’lara mācību maksa? Devi jautāja ar zinošu izteiksmi sejā. Cik smagi viņi tev iebelza?
- Tas ir pārāk personīgs jautājums, es atbildēju.
Devi atklāti paskatījās man acīs. Mēs gatavojamies slēgt diezgan personīgu vienošanos, viņa izteiksmīgi sacīja. Nedomāju, ka es būtu pārkāpusi robežas.
- Deviņi ar pusi, es teicu.
Devi nicīgi nosēcās. Biju domājusi, ka tu sevi parādīsi no vislabākās puses. Kad es biju Re’lara pakāpē, man nekad neuzlika augstāku maksu par septiņiem talantiem.
- Tev bija pieeja Arhīviem, es atgādināju.
- Man bija pieeja plašam intelektu klāstam, Devi lietišķi teica.
- Turklāt es esmu ļoti attapīga! Viņa pasmīnēja, un abos viņas vaigos parādījās pievilcīgas bedrītes.
- Tu esi spožāka par tikko izkaltu peniju, es atzinu. Neviens vīrietis nespētu stāties tev pretī.
- Arī dažas sievietes knapi turas kājās! Devi izmeta. Viņas valdzinošais smaids vispirms kļuva velnišķi draisks un tad pārtapa klaji ļaunīgā smīnā.
Nesaprazdams, kā uz to reaģēt, es pievērsos drošākam tematam.
- Diemžēl man vajadzēs aizņemties četrus talantus, es teicu.
- Ā! Devi atsaucās. Pēkšņi kļuvusi lietišķa, viņa sakrustoja rokas sev priekšā uz galda. Diemžēl es pēdējā laikā esmu šo to mainījusi sava veikala norisēs, viņa sacīja. Pašlaik es izsniedzu aizdevumus tikai tad, ja tie nav mazāki par sešiem talantiem.
Necentos slēpt savu sarūgtinājumu. Seši talanti? Devi, tāds papildu parāds būtu nepanesams akmens man kaklā!
Viņa nopūtās, izskatīdamās vismaz mazdrusciņ vainīga. Ari man ir sava problēma. Izsniedzot aizdevumu, es uzņemos zināmu risku. Ja mans parādnieks nomirst vai mēģina aizbēgt, es riskēju zaudēt savu ieguldījumu. Es riskēju ari ar to, ka parādnieki var ziņot par mani. Es riskēju ar to, ka mani var tiesāt pēc dzelzs likuma vai, vēl ļaunāk, nodot augļotāju ģildei.
- Tu zini, ka es nekad neko tādu nemēģinātu, Devi.