- Tas nemaina kopējo situāciju, Devi turpināja. Risks paliek spēkā, un tas ir vienāds gan lielu, gan mazu summu gadījumos. Kāpēc lai es tik nopietni riskētu mazu aizdevumu dēļ?
- Mazu? es pārjautāju. Ar četriem talantiem es varētu iztikt veselu gadu!
Devi paklaudzināja ar pirkstu pa galdu un domīgi savilka lūpas. -* Papildu garantija?
- Kā parasti, es atbildēju, veltīdams viņai visapburošāko smaidu.
- Mana neatvairāmā pievilcība!
Devi neslēpti iesprauslājās. Par neatvairāmu pievilcību un trim asiņu lāsēm tu vari aizņemties sešus talantus ar maniem noteikumiem. Piecdesmit procenti par diviem mēnešiem!
- Devi, es lūdzoši teicu, ko lai es iesāku ar lieko naudu?
- Sarīko ballīti, viņa ierosināja. Pavadi dienu “Sprādzē”. Sameklē vietu, kur uz augstām likmēm uzspēlēt “faraonu”.
- “Faraons” ir nodoklis cilvēkiem, kuri nespēj izskaitļot varbūtības, es teicu.
- Tad paņem banku un savāc nodokļus! Devi atcirta. Nopērc sev kaut ko skaistu un uzvelc to, kad nākamreiz nāksi pie manis! Viņa nomēroja mani ar draudīgi izaicinošu skatienu. Varbūt tad es drīzāk būšu gatava dot tev atlaides.
- Kā būtu, ja es aizņemtos sešus talantus uz vienu mēnesi par divdesmit pieciem procentiem? es jautāju.
Devi papurināja galvu, tomēr neizskatījās naidīgi noskaņota. Kvout, es cienu tavu vēlmi kaulēties, bet tu neko nevari piedāvāt pretī. Tu esi šeit tāpēc, ka tev nav citas izvēles. Es esmu šeit, lai tādu stāvokli izmantotu. Viņa bezpalīdzīgi noplātīja rokas. Ar to es pelnu savu iztiku. Tas apstāklis, ka tev ir pievilcīga seja, šeit nespēlē nekādu lomu.
Devi nopietni ielūkojās man acis. Varam paskatīties ari no otras puses: ja kāds ģildes augļotājs aizdotu tev naudu, tu taču nenāktu šurp tikai tāpēc, ka es esmu glīta un tev patīk manu matu krāsa.
- H ir skaista, es teicu. Mums, sarkanmatainajiem, vajadzētu turēties kopā.
- Vajadzētu gan, viņa piekrita. Es ierosinu turēties kopā, maksājot piecdesmit procentus par diviem mēnešiem.
- Labi! Es smagi atlaidos pret krēsla atzveltni. Tu esi uzvarējusi.
Devi triumfējoši pasmaidīja, un viņas vaigos atkal parādījās bedrītes.
- Uzvarēt es varu tad, ja spēlējam mēs abi. Atvērusi rakstāmgalda atvilktni, viņa izņēma mazu stikla pudelīti un garu adatu.
Es pastiepu roku, taču Devi nepabīdlja tās uz manu pusi, tikai domīgi lūkojās manī. Visu labi apsverot, varbūt pastāv vēl cita iespēja.
- Man patiktu cita iespēja, es sacīju.
- Mūsu iepriekšējā sarunā tu ļāvi noprast, Devi teica, ka zini slepenu ieeju Arhīvos.
Es brīdi vilcinājos. Laikam tā bija.
- Tāda informācija man būtu ļoti vērtīga, viņa izmeta ar pārāk uzkrītošu nevērību. Devi acīs dega kaismīga, gandrīz alkatīga vēlēšanās, kaut gan viņa centās to apslēpt.
Paskatījos lejup uz savām plaukstām un klusēju.
- Es došu tev desmit talantus tūlīt un tepat uz vietas, Devi bez aplinkiem teica. Tas nebūs aizdevums. Es pirkšu informāciju. Ja mani “Krātuvē” pieķers, es no tevis nekādas ziņas neesmu saņēmusi.
Domās apsvēru, ko es varētu nopirkt par desmit talantiem. Jaunas drēbes. Lautas futrāli, kas nedraudētu kuru katru brīdi izjukt. Papīru. Cimdus gaidāmajai ziemai.
Nopūtos un papurināju galvu.
- Divdesmit talantu! Devi teica. Un ģildes pieņemtos procentus par visiem varbūtējiem aizdevumiem nākotnē.
Divdesmit talantu nozīmētu, ka es pusgadu varu aizmirst rūpes par mācību maksu. Varētu “Frakcijā” strādāt pats pie saviem projektiem un nebūtu spiests gatavot klāja lampas. Varētu pasūtīt apģērbu pie drēbnieka. Pirkt svaigus augļus. Varētu izmantot veļas mazgātavu, nevis mazgāt visu savām rokām.
Negribīgi ievilku elpu. Es…
- Četrdesmit talantu! Devi kaismīgi iesaucās. Ģildes procenti! Un tu drīkstēsi pārgulēt ar mani!
Par četrdesmit talantiem es varētu nopirkt Dennai pašai savu pusarfu. Es varētu…
Pacēlu acis un redzēju, ka Devi cieši raugās manī no galda pretējās puses. Viņas lūpas bija valgas un gaiši zilajās acīs dega uguntiņas. Viņa lēni, neapzināti sakustināja plecus kā kaķis pirms lēciena.
Iedomājos par Auri, kas jutās apmierināta savas Apakšzemes drošībā. Ko viņa darīs, ja viņas mazajā valstībā ielauzīsies svešiniece?
- Piedod, es teicu, bet tas nav iespējams. Iekļūšana tur ir… sarežģīta. Tā saistīta ar vēl kādu cilvēku, kas droši vien to negribēs pieļaut. Nolēmu nepievērst uzmanību Devi piedāvājuma otrajai daļai, jo nepavisam nesapratu, kā uz to atbildēt.
Iestājās ilgs, saspringts klusums. Nolādēts! Devi beidzot izgrūda.
- Izklausās, ka tu runā patiesību!
- Tā ir, es teicu. Zinu, ka tā nav patīkama.
- Nolādēts! Viņa nikni pablenza uz mani caur pieri un pastūma pudelīti un adatu pāri rakstāmgaldam.
Iedūru plaukstas virspusē un noskatījos, kā asinis no manas rokas ierit pudelītē. Pēc trim pilieniem iebāzu pudelītē arī adatu.
Devi apzieda korķi ar kādu lipīgu vielu un dusmīgi iebāza to pudelītes kaklā. Pēc tam viņa pasniedzās atvilktnē un izvilka asu dimanta irbuli.
- Vai tu man uzticies? viņa jautāja, ieskrāpēdama stiklā skaitli. Vai tomēr gribi, lai es to aizzīmogoju?
- Es tev uzticos, es atbildēju. Tomēr man labāk patiktu, ja tu to aizzīmogotu.
Devi izkausēja gabalu zīmogvaska un uzpilināja to pudeles kaklam. Piespiedu tam savas talanta stabulītes, atstājot izteiksmīgu nospiedumu.
Iebāzusi roku citā atvilktnē, Devi izvilka sešus talantus un trokšņaini nobēra tos uz galda. Tas varētu likties nenozīmīgs sīkums, ja viņas acis nebūtu tik saltas un naidīgas.
- Es tik un tā atradīšu iespēju tur iekļūt! Devi teica, un viņas balsī skanēja ledains skarbums. Parunā ar to otru cilvēku! Ja tu man palīdzēsi, es parūpēšos, lai tev tas nebūtu jānožēlo.
VIENPADSMITĀ NODAĻA . “patvērums”
ATGRIEZOS UNIVERSITĀTĒ labā noskaņojumā par spīti jaunā parāda nastai. Nopirku dažas vajadzīgas lietas, paņēmu lautu un devos ierastajā gājienā pa jumtiem.
Iekšpusē “Centra” ēka varēja apdullināt katru, kam tajā jāatrod ceļš: tas bija juceklīgs gaiteņu un kāpņu labirints, kas biežāk maldināja nekā veda uz mērķi. Turpretī šķērsot ēkas izkaisītos jumtus bija pavisam viegli. Aizgāju līdz mazajam iekšpagalmam, kas kādā celtniecības posmā bija padarīts pilnīgi nepieejams kā dzintara gabalā ieslēgta muša.
Auri pašlaik mani negaidīja, bet šī bija vieta, kurā es viņu pirmoreiz biju sastapis, un skaidros vakaros viņa reizēm iznāca ārā pavērot zvaigznes. Es pārliecinājos, ka logi, kas pavēra skatu uz slēgto pagalmu, ir tumši un telpas aiz tiem tukšas, tad izvilku lautu un sāku to uzskaņot.
Kad biju spēlējis gandrīz stundu, izdzirdēju lejā, aizaugušajā pagalmā, čaboņu un piesardzīgu kustību. Tad parādījās Auri un pa zaroto ābeli uzrāpās līdz jumtam.
Viņa metās man pretī. Basās kājas viegli dipēja pār darvoto jumtu, un kuplais matu mākonis plīvoja viņai ap galvu. Es tevi dzirdēju! Auri teica, pieskrējusi tuvāk. Dzirdēju tevi pa lielu gabalu, jau no “Lēcieniem”!
- Es tā kā atceros, lēnām sacīju, ka gribēju kādam spēlēt.
- Man! Viņa smaidīdama piespieda abas plaukstas pie krūtīm. Nepacietībā gluži vai dejodama, viņa pamīņājās no vienas kājas uz otru.
- Spēlē man! Es esmu bijusi tik pacietīga kā divi akmeņi kopā! viņa piebilda. Tu atnāci īstajā brīdī. Es droši vien nespētu būt tik pacietīga kā trīs akmeņi.