- Labi, es nesteidzīgi atbildēju. Bet tas droši vien atkarīgs no tā, ko tu man atnesi.
Auri iesmējās un izslējās uz papēžiem, joprojām spiezdama abas plaukstas pie krūtīm. Un ko tu atnesi man?
Es pietupos un sāku raisīt vaļā savu saini. Atnesu tev trīs lietas, es teicu.
- Cik tradicionāli! viņa smīnēdama atsaucās. Tu šovakar esi īsts, pareizi audzināts džentlmenis.
- Esmu gan! es pacēlu rokā tumšu, smagu pudeli.
Auri to satvēra abās rokās. Kas to gatavojis?
- Bites, es atbildēju. Un Bredonas aldari.
Auri pasmaidīja. Tātad trīs bites, viņa teica un nolika pudeli sev pie kājām. Es izvilku apaļu svaigas miežu maizes klaipu. Viņa pastiepās un pabakstīja to ar pirkstu, tad atzinīgi pamāja ar galvu.
Visbeidzot izņēmu no saiņa veselu kūpinātu lasi. Tas bija maksājis četrus drabus, bet es bažījos, ka Auri ēdienā, ko viņa manas prombūtnes laikā nez kā pamanījās sadabūt, ir pārāk maz gaļas. Zivs viņai būtu noderīga.
Auri to ziņkārīgi nopētīja un, piešķiebusi galvu, ieskatījās vienīgajā zivs acī, kas bija redzama. Sveika, zivs! viņa teica. Pēc tam viņa palūkojās augšup uz mani. Vai tai ir kāds noslēpums?
Es apstiprinoši pamāju. Tai sirds vietā ir arfa.
Auri atkal paskatījās uz zivi. Nav brīnums, ka tā izskatās tik izbrīnījusies.
Viņa izņēma zivi man no rokām un uzmanīgi nolika uz jumta. Tagad celies kājās! Arī man ir trīs lietas, tātad viss notiek taisnīgi.
Es piecēlos, un viņa man pastiepa audeklā ievīstītu priekšmetu. Tā bija resna svece, kas smaržoja pēc lavandas. Kas tajā ir iekšā? es jautāju.
- Laimīgi sapņi, viņa atbildēja. Es tos ieliku tieši tev.
Pagrozīju sveci rokās, un manī iezibējās aizdomas. Vai tu to pagatavoji pati?
Auri apstiprinoši pamāja ar galvu un līksmi pasmaidīja. Jā! Es esmu briesmīgi gudra!
Rūpīgi ievietoju sveci vienā no apmetņa kabatām. Paldies, Auri!
Viņa kļuva nopietna. Tagad aizver acis un noliecies, lai varu pasniegt tev otru dāvanu!
Es izbrīnījies aizvēru acis un mazliet saliecos, prātodams, vai viņa varētu būt pagatavojusi man cepuri.
Auri plaukstas pieskārās abās pusēs manai sejai, un es sajutu īsu, maigu skūpstu pašā pieres vidū.
Pārsteigts atvēru acis. Taču viņa jau stāvēja vairāku soļu attālumā, saspringti sažņaugusi rokas aiz muguras. Es nesapratu, ko sacīt.
Auri paspēra soli uz priekšu. Tu man esi īpašs cilvēks! viņa nopietni teica, un sīkā sejiņa izskatījās gluži svinīga. Es gribu, lai tu zini, ka es vienmēr rūpēšos par tevi. Uzmanīgi pastiepusi roku, viņa kaut ko notrausa man no abiem vaigiem. Nē! Šovakar tā nevajag. Un te būs tava trešā dāvana. Ja tev klājas slikti, tu vienmēr vari nākt pie manis un palikt Apakšzemē. Tur ir jauki, un tu būsi drošībā.
- Paldies, Auri! es teicu, līdzko spēju parunāt. Ari tu man esi īpašs cilvēks.
- Protams! viņa nešaubīdamās atbildēja. Es esmu jauka kā mēness.
Stāvēju, cenzdamies sakopot domas, kamēr Auri aizsteidzās pie metāla izciļņa, kas rēgojās no skursteņa malas, un ar tā palīdzību atvēra pudeli. Tad viņa atgriezās, cieši spiezdama pudeli pie krūtīm.
- Auri, es sacīju, vai tev nesalst kājas?
Viņa paskatījās lejup. Tāds darvots jumts ir patīkams, viņa teica un pakustināja kāju pirkstus. Joprojām silts no saules.
- Vai tu gribētu kurpes?
- Kas tajās būtu iekšā? viņa jautāja.
- Tavas kājas, es atbildēju. Drīz būs ziema.
Auri paraustīja plecus.
- Tev sals kājas.
- Ziemā es nekāpju te augšā, viņa teica. Tas nav patīkami.
Pirms es paguvu atbildēt, no liela ķieģeļu skursteņa aizmugures iznira
Elodins, kustēdamies tik nepiespiesti, it kā būtu iznācis pēcpusdienas pastaigā.
īsu brīdi visi trīs raudzījāmies cits citā, un, kaut gan pārsteigti jutāmies visi, katram tas izpaudās citādi. Mēs ar Elodinu bijām tikai izbrīnījušies, bet ar acs kaktiņu es redzēju, ka Auri ir sastingusi kā izbiedēta stirna, kas jebkurā mirklī gatava mesties projām uz drošu patvērumu.
- Maģistr Elodin, es teicu, cik mierīgi un draudzīgi vien spēju, izmisīgi cerēdams, ka viņš nedarīs neko tādu, kas aizbiedētu Auri projām. Pēdējā reizē, kad viņa bija iztrūkusies un aizbēgusi pazemē, viņa veselu dienkopu nebija uzdrošinājusies iznākt ārā. Prieks jūs redzēt!
- Sveiki! Elodins atsaucās tikpat nevainojami nevērīgā tonī, it kā šāda satikšanās nakts vidū uz jumta nebūtu nekas īpašs. Patiesībā pilnīgi iespējams, ka viņš tur neko īpašu nesaskatīja.
- Maģistr Elodin! Auri aizlika vienu pēdu aiz otras un, satvērusi skrandainās kleitas malas, viegli pakniksēja.
Elodins palika stāvam ēnā, ko mēness meta no augstā ķieģeļu skursteņa. Atbildot sveicienam, viņš ar dīvainu svinīgumu paklanījās. Pustumsā nevarēju saskatīt viņa vaibstus, bet viegli varēju iedomāties, kā viņa vērīgās acis pēta baskājaino bezpajumtnieci ar kuplo matu vilni ap galvu. Un kas tad atvedis tevi šurp šajā jaukajā vakarā? Elodins jautāja.
Es saspringu. Auri bija vārīga pret jautājumiem.
Par laimi, Elodina jautājums viņu nesamulsināja. Kvouts man atnesa jaukas mantas, Auri teica. Viņš man atnesa bišu alu un miežu maizi, un vēl kūpinātu zivi, kurai sirds vietā ir arfa.
- Ā! Elodins atsaucās, atkāpdamies no skursteņa. Paplikšķinājis pa apmetni, viņš sataustīja kabatu un, kaut ko no tās izvilcis, sniedza viņai.
- Diemžēl es esmu atnesis tev tikai sinnas augli.
Auri pakāpās mazu, vieglu dejotājas soli atpakaļ un neizrādīja tieksmi to paņemt. Vai tu atnesi kaut ko Kvoutam?
Tas šķita Elodinu samulsinām. Brīdi viņš neveikli stāvēja, izstiepis roku. Diemžēl nē, viņš atbildēja. Bet es domāju, ka arī Kvouts man neko nav atnesis.
Auri piemiedza acis un mazliet sarauca pieri, pauzdama aizkaitinājumu. Kvouts ir atnesis mūziku, viņa bargi sacīja. Un mūzika ir visiem.
Elodins atkal brīdi klusēja, un atzīšos, ka man gluži labi patika redzēt viņa neveiklību: pārmaiņas pēc kāda cita cilvēka uzvedība bija spējusi samulsināt viņu. Elodins pagriezās un viegli paklanījās uz manu pusi.
- Lūdzu piedošanu! viņš teica.
Es galanti palocījos pretī. Viss ir kārtībā!
Elodins atkal pagriezās pret Auri un vēlreiz izstiepa roku.
Viņa paspēra divus sīkus solīšus, bridi apstājās, tad paspēra vēl divus soļus uz priekšu. Lēnām izstiepusi roku, viņa saņēma mazo augli, mirkli stāvēja nekustēdamās un tad žigli atkāpās vairākus soļus atpakaļ, piespiedusi abas rokas pie krūtīm. Laipni pateicos! viņa teica un vēlreiz īsi pakniksēja. Tagad tu vari mums pievienoties, ja gribi. Un, ja labi uzvedīsies, vēlāk tu drīkstēsi palikt un klausīties, kā Kvouts spēlē. Viņa mazliet piešķieba galvu, it kā būtu uzdevusi jautājumu.
Bridi vilcinājies, Elodins piekrītoši pamāja.
Auri aiztecēja līdz jumta malai un caur ābeles kailajiem zariem nošļūca lejā pagalmā.
Elodins noskatījās viņai pakaļ. Kad viņš pacēla galvu, es mēnesgaismā redzēju viņa sejā ļoti domīgu izteiksmi. Piepeši man pakrūti sažņaudza skaudras, mokošas bažas. Maģistr Elodin?
Viņš paskatījās uz mani. Mmm?
No agrākās pieredzes zināju, ka Auri būs atpakaļ jau pēc trim vai četrām minūtēm, nesdama līdzi kaut ko no Apakšzemes. Jārunā bija ātri.
- Zinu, ka tas izskatās dīvaini, es teicu, bet ar viņu ir jābūt uzmanīgam. Viņa ir ļoti nervoza. Nepieskarieties viņai. Neizdariet straujas kustības. Tas viņu aizbaidītu.