Elodina seju atkal slēpa ēna. Ak tā? viņš atjautāja.
- Jāvairās arī no skaļiem trokšņiem. Pat no skaļiem smiekliem. Un viņai nedrīkst uzdot nekādus personiskus jautājumus. Tad viņa vienkārši aizbēgs projām. Es dziļi ievilku elpu un centos sakopot domas, kas satraukti riņķoja galvā. Parasti es protu labi izteikties un, ja vien pietiek laika, esmu diezgan drošs par savām spējām pārliecināt gandrīz jebkuru par jebko. Taču Elodins bija pārlieku neaprēķināms, lai viņu tik vienkārši varētu apvārdot.
- Jūs nevienam nedrīkstat stāstīt, ka viņa ir šeit! Tas izskanēja uzstājīgāk, nekā es biju vēlējies, un es tūlīt nožēloju savu vārdu izvēli. Man nebija nekādu tiesību dot rīkojumus maģistram, kaut arī viņš būtu pa pusei jucis. Tas ir, es gribēju teikt, aši mēģināju izlabot teikto,
- es to uzskatītu par lielu personīgu pakalpojumu, ja jūs viņu nevienam nepieminētu.
Elodins veltīja man ilgu, pētošu skatienu. Un kāpēc gan tā, Re’lar Kvout?
Jutu, ka nosvīstu, dzirdot bezkaislīgo uzjautrinājumu viņa balsī.
- Viņu ieslodzīs “Patvērumā”, es teicu. Jūs taču labāk par visiem… Apklusu, juzdams sausumu rīklē.
Elodins cieši raudzījās manī, un, kaut gan viņa seju slēpa ēna, es redzēju dusmīgi savilktos vaibstus. Ko es labāk par visiem, Re’lar Kvout? Vai tu iedomājies, ka zini manas jūtas attiecībā uz “Patvērumu”?
Jutu, ka visas manas teicamās pārliecināšanas spējas un ieceres sabrūk un nokrīt man pie kājām. Un piepeši man šķita, ka esmu atgriezies Tarbeanas ielās, kur pakrūti žņaudz bads un krūtīs milzt bezcerība; kur es raustu aiz piedurknes jūrniekus un tirgotājus, lūgdamies penijus, puspenijus, šimus. Lūgdamies jebko, kas dotu iespēju paēst.
- Lūdzu, es sacīju Elodinam, es jūs ļoti lūdzu, maģistr Elodin! Ja viņu sāks meklēt, viņa paslēpsies, un es viņu vairs neatradīšu. Viņas prāts nav gluži vesels, bet viņa šeit jūtas laimīga. Un es varu par viņu rūpēties. Ne jau daudz, bet kaut vai drusciņ. Ja viņu notvers, būs vēl ļaunāk. “Patvērums” viņu nogalinātu. Lūdzu, maģistr Elodin, es darīšu visu, ko vēlaties! Tikai nestāstiet nevienam!
- Kuš! Elodins mani apklusināja. Viņa nāk atpakaļ! Pastiepis roku, viņš satvēra mani aiz pleca, un viņa seju apspīdēja mēnesgaisma. Viņa seja nepavisam nebija dusmīga. Tajā bija jaušams tikai mulsums un bažas. Augstie kungi un dāmas, tu taču drebi! Ievelc elpu un uzliec savu skatuves masku! Ja viņa ieraudzīs tevi ar tādu ģīmi, tu pats viņu aizbiedēsi!
Ievilku dziļu elpu un centos nomierināties. Elodina raižpilnā izteiksme pazuda, un viņš atkāpdamies atlaida manu plecu.
Es laikus pagriezos un ieraudzīju Auri pilnām rokām steidzamies šurp pāri jumtam. Viņa apstājās netālu no mums, nopētīja mūs abus, tad vieglā, uzmanīgā solī tecēja tuvāk, līdz atgriezās agrākajā vietā. Brīdi stāvējusi, viņa graciozi apsēdās uz jumta, savilkdama zem sevis sakrustotās kājas. Arī mēs ar Elodinu apsēdāmies, kaut gan mums tas neizdevās tik eleganti.
Auri izklāja auduma gabalu, rūpīgi novietoja to starp mums visiem trim un nolika vidū lielu, gludu koka šķīvi. Viņa izvilka sinnas augli un paostīja to, skatīdamās tam pāri. Kas tajā ir iekšā? viņa jautāja Elodinam.
- Saulesgaisma, viņš nepiespiesti atbildēja, it kā būtu gaidījis tādu jautājumu. Turklāt agra rīta saulesgaisma.
Viņi pazina viens otru. Protams! Tāpēc Auri jau no sākuma nebija aizbēgusi projām. Jutu, ka dzelžainais sasprindzinājums man mugurā starp lāpstiņām mazliet atslābst.
Auri vēlreiz paoda augli un brīdi domīgi nogaidīja. Tas ir jauks! viņa paziņoja. Bet Kvouta atnestās lietas ir vēl jaukākas.
- Tā tas varētu būt, sacīja Elodins. Laikam jau Kvouts ir jaukāks nekā es.
- Pats par sevi saprotams! Auri nešaubīdamās piekrita.
Auri sagatavoja maltīti, sadalot maizi un zivi trīs līdzīgās daļās. Viņa turklāt nolika mums priekšā zemu māla trauku ar sālītām olīvām. Es nopriecājos, redzēdams, ka viņa spēj pati gādāt par sevi, kad manis nav tuvumā.
Auri ielēja alu manā pazīstamajā porcelāna tasītē. Elodins dabūja mazu stikla burciņu, kādās mēdz glabāt ievārījumu. Auri viņam to piepildīja pirmajā reizē, bet otrajā reizē atstāja tukšu. Paliku neziņā, vai tas noticis tāpēc, ka viņš sēdēja pārāk tālu, vai arī tā bija slēpta Auri nepatikas izpausme.
Mēs ēdām klusēdami. Auri koda mazus, izsmalcinātus kumosus, sēdēdama taisni izslietu muguru. Elodins ēda piesardzīgi un palaikam uzmeta man īsu skatienu, it kā nejustos pārliecināts, kā jāizturas. Pēc tā es spriedu, ka viņš nekad nav ēdis maltīti kopā ar Auri.
Kad pārējais bija apēsts, Auri izvilka mazu, spožu nazi un sadalīja sinnas augli trijās daļās. Līdzko viņa pārgrieza augļa mizu, es sajutu nāsīs ieplūstam saldu, spēcīgu smaržu. Man mutē saskrēja siekalas. Sinnas augļi tika ievesti no tālām zemēm, un tādiem kā es tie bija pārāk dārgi.
Auri pasniedza man gabalu, un es saudzīgi saņēmu to pirkstos.
- Liels paldies, Auri!
- Laipni lūdzu, Kvout!
Elodins vairākkārt paskatījās no manis uz viņu un atpakaļ. Auri?
Es gaidīju, ko viņš sacīs tālāk, taču tas bija viss.
Auri saprata ātrāk nekā es. Tas ir mans vārds, viņa teica, lepni smaidīdama.
- Patiešām? Elodins pārjautāja.
Auri pamāja ar galvu. To man deva Kvouts. Viņa starodama paskatījās uz mani. Vai tas nav lielisks vārds?
Elodins piekrītoši pamāja. Ļoti jauks vārds, viņš laipni sacīja.
- Un tev tas piestāv.
- Jā, Auri apstiprināja. Tas man ir kā puķe sirdī. Viņa nopietni paskatījās uz Elodinu. Ja tavs vārds kļūst tev par smagu, tad jāsaka, lai Kvouts dod tev jaunu vārdu!
Elodins vēlreiz pamāja ar galvu un nokoda gabaliņu no sinnas augļa. Košļādams to, viņš pagriezās un palūkojās uz mani. Mēnesgaismā es redzēju viņa acis. Tās bija vēsas, domīgas un neapšaubāmi, neapstrīdami saprātīgas.
* * *
Pēc maltītes es nodziedāju dažas dziesmas, un tad mēs atvadījāmies.
Es devos projām kopā ar Elodinu. Es zināju vismaz pusduci ceļu, pa kuriem nokāpt no “Centra” jumtiem, tomēr ļāvu, lai viņš iet pirmais.
Pagājām garām apaļai akmens observatorijai, kas pacēlās virs jumta, un devāmies tālāk pa garu, samērā lēzenu metāla klājumu.
- Cik sen tu nāc pie viņas? Elodins jautāja.
Es brīdi domāju. Pusgadu? Viss atkarīgs no tā, ko uzskata par sākumu. Kad es viņu pirmoreiz ieraudzīju, biju šeit spēlējis jau divas dienkopas. Vēl ilgāks laiks pagāja, līdz viņa uzdrošinājās runāt ar mani.
- Tev ir veicies labāk nekā man, Elodins teica. Es viņu redzu jau gadiem. Šī bija pirmā reize, kad viņa pielaida mani tuvāk par desmit soļiem. Mēs ar viņu paretam pārmijam dažus vārdus un arī tikai labākajās dienās.
Mēs pārkāpām pāri platam, zemam skurstenim un turpinājām ceļu pa lēzenu darvota koka laukumu. Man palēnām uzmācās bažas. Kāpēc Elodins cenšas viņai tuvoties?
Atcerējos dienu, kad kopā ar Elodinu biju aizgājis uz “Patvērumu” un redzējis viņa gilleru Alderu Vinnu. Iedomājos, ka līdzīgā stāvoklī varētu nonākt Auri. Sīkā Auri, piesaitēta pie gultas ar biezām ādas siksnām, lai nevarētu sevi ievainot vai mētāties, kamēr kopēji viņu baro…
Es apstājos. Elodins paspēra vēl dažus soļus, tad pagriezās un paskatījās uz mani.
- Viņa ir mans draugs, es lēni teicu.
Viņš pamāja ar galvu. Tas ir redzams.
- Un man nav tik daudz draugu, lai es varētu atļauties tos zaudēt, es turpināju. Viņu noteikti ne! Apsoliet, ka nevienam nestāstīsiet par viņu un nemēģināsiet iesprostot viņu “Patvērumā”! Tā vieta viņai neder. Es krampjaini noriju siekalas sausajā rīklē. Man vajag, lai jūs apsolāt!